Sandis Ozoliņš – "Dinamo" sirdsapziņa un mo(a)tivācija

Komandā ir krīze, daudz (nemaz tik daudz nebija – divi, trīs, četri, pieci) savainotu spēlētāju, neveicas ar skaitliskā vairākuma realizāciju, komanda liekas sevi pazaudējusi, sliktu spēļu vidū gadās labās, bet tajās jāpaliek bez punktiem. Gandrīz vienīgie, kuri uzbrukumā pēdējā laikā var dabūt ripu pretinieku vārtos, ir Miķelis, Lauris un tas trešais, ko nu kuro reizi viņiem piesviež klāt. Komandas vadība runā par nepieciešamo papildinājumu un sauc uz tepiķa visus, ko var izsaukt, lai nacionālais lepnums – „Dinamo” beidzot atgrieztos uz uzvarētāju (izslēgšanas spēļu) takas. Aizbrauc Mikušs, palīgā ierodas Petrovickis. Kluba priekšnieki un akcionāri neapmierināti, gaisotne nervoza. Tiek meklēti iemesli, kāpēc komanda tik slikti spēlē, tiek prasīta atbildība. Tāda sajūta bija līdz aizvakardienas spēlei pret Latvijas izlases treneru Oļega Znaroka un Harija Vītoliņa vadīto Maskavas „Dinamo”, kuriem arī pēdējā laikā neiet viegli.

Kāpēc tāds ievads? Iepriekšējā reizē rakstot par Ozoliņu, tika salīdzināta komandas spēle skaitļos ar Sandi ierindā un bez viņa – punkti, uzvaras, zaudējumi, gūtie un zaudētie vārti divu sezonu laikā, kopš Sandis ir komandā, un skaitliskā vairākuma realizācija. Tāpēc par šīm lietām daudz neatkārtošos. Uzdošu jautājumu – vai tā ir sagadīšanās, ka pirmajā spēlē, kad Ozoliņš pēc ribu traumas ir atpakaļ laukumā, notiek šādas lietas:
1) rīdzinieki iemet 4 ripas, ko nav varējuši izdarīt kopš 2. decembra spēles savās mājās pret Novokuzņeckas „Metalurgu” (4:1),
2) komanda skaitliskajā vairākumā iemet trīs (3!) ripas, kaut pēdējā laikā sapnis ir bijusi viena mačā,
3) galu galā komanda uzvar (nerunāsim par to, ka viesiem nav labākā kondīcija. Galu galā esam mēneša laikā paspēlējuši arī tādiem „grandiem” kā tobrīd švakajam „Spartakam”, „Automobilistam”, arī „Barisam” savās mājās ar 0:4).
4) Skaitlisko vairākumu solījos nepieminēt, tomēr visi tāpat redzēja, kas tobrīd notika laukumā. Pat abos skaitliskā vairākuma golos, kad Ozoliņa nebija laukumā. Likās, ka tikai Sanda sēdēšana uz rezervistu soliņa vien, ne tribīnēs, garantē panākumus.

Mēs saprotam, kāpēc mūsu spēlētāji nav varējuši noturēties NHL. Ir labi spēlētāji, bet NHL līmenī viņi bija tikai „klavieru nesēji”, kamēr mūziku pasūtīja un spēlēja citi. Toties varam lepoties, ka mums ir riktīgi darba zirgi – Surovijs, Ankipāns, Karsums, Sprukts, Štāls, aizsargi... Ar šādu sastāvu uzvarēt var tikai tad, ja treneriem ir spēles plāns, spēlētāji simtprocentīgi to izpilda, nepieļauj nevajadzīgus noraidījumus pretinieku un vidējā zonā, cīnās par katru laukuma centimetru visas 60 minūtes. Tiklīdz kaut kas no šī mehānisma izkrīt, pretinieks par to soda. Turklāt šim spēles modelim ir savi griesti.

Lai, šādā vīzē spēlējot, gūtu panākumus, vienībai nepieciešama motivācija. Nebūtu Maskavas „Dinamo” zaudējumu sērijas, droši varētu par paraugu motivētājiem likt abus Latvijas izlases trenerus Znaroku un Vītoliņu, īpaši pirmo no viņiem. Var motivēt ar punktiem spēlētāju līgumos, kur teikts, ka ar negatīvu spēlētāja lietderību laukumā pat Marsels Hosa šosezon pie bonusiem netiktu, jo, neskrienot atpakaļ aizsardzībā, pie tādiem netikt. Var motivēt ar kādu salauztu nūju un nopietnu sarunu ģērbtuvēs, apelējot pie komandas biedru sirdsapziņas. Var rādīt sevi kā piemēru laukumā, ar nepadošanos nevienā spēles situācijā. Nu, jūs jau zināt, par ko te tiek runāts.

Kas mainījās ar Ozoliņa – komandas vienīgās zvaigznes atgriešanos ierindā? Pēcspēles intervijā Sandis atkal piesauca „parunāšanu pirms spēles”. Vai tas kaut ko neatgādina par pagājušās sezonas notikumiem pirms „Dinamo” un Sanktpēterburgas SKA spēles Rīgā, kas negaidīti beidzās mums par labu un kļuva par pagrieziena punktu sezonai, izslēgšanas spēļu pirmajā kārtā no tiem pašiem „ordeņotajiem” SKA vīriem izdauzot putekļus?

Esot prasīgam pret sevi (tik labu Ozoliņu fiziski pirms šīs sezonas hokejam tuvu stāvošies nevarēja atcerēties), komandas kapteinis tāds ir arī pret citiem. Tas liek saņemties pat kritiskos brīžos, jo, ja Sandis var un dara visu no viņa atkarīgo, nejēdzīgi būtu stāvēt malā... Turklāt mūsējiem ne reti ir tieksme nerauties pušu, ja pēc tā nav sevišķas vajadzības. Vēl decembra vidū nez kāpēc bija pārliecība, ka ar visiem savainojumiem un krīzi spēlē vienība var spēlēt ievērojami labāk. Ja vēl treneri reizēm netraucētu. Tomēr tobrīd par laiku, kad dinamiešu spēle uzlabosies, prātā nāca tādas domas kā:
1) kad Ozoliņš būs atpakaļ, kārtība ieviesīsies pati no sevis (pareizāk jau – Sandis to ieviesīs),
2) kad „Dinamo” būs ārpus izslēgšanas spēļu astoņnieka.
Protams, ja to būtu uzrakstījis decembra vidū, varētu sist sev uz pleca un saukt par pareģi, tomēr zināmas latviešu tautas īpatnības ir stabilas vērtības, kuras tikai retajam ir spējas mainīt. Darba ētika taču prasa darbu paveikt labi par visiem 100 procentiem, nevis, teiksim, septiņdesmit deviņiem par to pašu algu. Vēl novērots, ka „Dinamo” vislabāk spēlē brīžos, kad ūdens jau smeļas mutē. Kad ir komfortabla vieta turnīra tabulā, tiek ievilkta elpa pirms nākamajiem varoņdarbiem. Dziļa un... ilga. Tā bija arī pirmajā KHL sezonā, kad pirms pēdējām 5 regulārā čempionāta spēlēm pret Austrumu konferences nebūt labākajām komandām mūsējie vietu play-off gandrīz jau bija nodrošinājuši un mocījās ar „Sibirj” (nebūt tik labu kā šosezon), Novokuzņeckas „Metalurgu” un Habarovskas „Amur”.

Kopš 28. novembra spēles dinamieši līdz aizvakardienai bija aizvadīja 13 spēles, no kurām 2 uzvarēja, divreiz ieguva 2 punktus, vienreiz vienu, bet astoņās cīņās pretiniekiem piekāpās. Vārtu attiecība 25:35. Protams, pašreiz pēc vienas spēles grūti spriest par likumsakarībām. Iespējams, rīdziniekiem pret Znaroku &Co paveicās. Tomēr arī Marks Hartigans aizvakar atgriezās sastāvā pēc savainojuma ārstēšanas, tomēr joprojām nevar trāpīt tukšā vārtu stūrī. Mums paveicās, ka maskavieši nevarēja iemest 1. periodā, kamēr skaitliskajā mazākumā spēlējām trīs pret pieciem. Paveicās arī tad, kad Lauris guva pirmos vārtus ar rikošeta palīdzību. Pēdējās spēlēs „pamodies” izskatās Broks Troters. Laikam izlasījis KHL nolikumā, ka līdz 15. janvārim var notikt spēlētāju maiņas komandās. Viņa otrie vārti aizvakar jau bija no fantastikas sērijas. Bet varbūt paveicās tieši tāpēc, ka mums laukumā bija Ozoliņš? Viņš meta, ripa skāra Broka Trotera kāju un iespurdza vārtos. Vai tā bija likumsakarība (uzvara ar Ozoliņu), rādīs jau šodienas spēle pret Maskavas „Spartaku”, tomēr nevar neredzēt, ka ar Sandi laukumā ir viena komanda, bez viņa – cita, klasi zemāka. Jācer, ka Sandis vēl ilgi spēlēs hokeju Rīgas „Dinamo” formā, un žēl, ka mēs viņu nekad vairs neredzēsim sarkanbaltsarkanajās krāsās, jo viņš šai „Dinamo” piešķir jēgu, dod tai mērķi, motivāciju un, ja nepieciešams, arī mativāciju. Lai izdodas!