...zemāk par Gagarinu...

Treneru maiņa pie Rīgas „Dinamo” bija saistīta ar spēlētāju motivācijas trūkumu – tā pirms mēneša apgalvoja kluba vadība. Lēmums par Rautakalio atlaišanu bija saistīts ar mērķi – uzlabot komandas rezultātus. Arī to vadība teica... Ja vēl precizējam, tad toreiz tika stāstīts, ka ar somu speciālistu esot strādāts visos līmeņos, sākot ar ikdienas sarunām un beidzot ar valdes sēdēm. Nekā – viņš darījis pa savam, neesot mainījies... Cita starpā, ir jēgas atgādināt, ka šī ir vislabāk nokomplektētā komanda kluba pastāvēšanas vēsturē... Arī komandas vadības pārliecība.

Kopš treneru maiņas, pagājušas desmit citas spēles vai viens mēnesis. Kādi secinājumi? Vai spēlētājiem ir radušās jaunas kvalitātes motivācijā? Ja neskaita verbālo nesaturēšanu pirmajās dienās, kad viens otrs no komandas hokejistiem (visi nē, jo laikam bija gudrāki) aizgūtnēm sāka stāstīt par nospiestajiem somu laikiem, kas tagad ir pagājuši un sāksies vispārējā atraisītība uz ledus – viss ir pa vecam. Dzirdam tos pašus atslēgas vārdus, kad viņi runā par spēli – disciplīna, izdevības, vairākums...Ja spēlētājiem aizliegtu šos vārdus izmantot viņu pēcspēles leksikā, pār „Dinamo” ģērbtuvi noklātos majestātisks klusums... Tajā pašā laikā, nenoliegsim – jaunais galvenais treneris Ābols atļāvās šajā laikā eksperimentēt, cik nu vispār atļauj to darīt šīs komandas potenciāls. Un ir acīmredzams, ka viņš atgriežas pie tā sauktās „somu metodes.” Jo izrādās – tā šajā līgā šobrīd spēlē gandrīz visas komandas. Un vēl – tam nav nekāds sakars ar somiem un viņu klātbūtni. Elementāra pašatdeve katrā laukuma kvadrātmetrā, pretinieku agresīva segšana un pozicionālās spēles izpratne, principiāla tās izmantošana. Bez šiem elementiem nav ko darīt KHL. Ja nav šīs priekšspēles, sekss - spēlējot no aizsardzības vai izmantojot mūsu uzbrucēju it kā slēptos talantus - nebūs... Mums katrā no pēdējām desmit spēlēm ir bijuši solīdi snieguma fragmenti – vienas, nu varbūt pat divu trešdaļu garumā – bet tad, dažos pretuzbrukumos viss sagriežas šķērsām. Vai spēlētāji ir par vājiem, lai to saprastu, lai izpildītu trenera norādījumus? Ja šī ir vislabāk nokomplektētā komanda un viņi netiek galā ar pamatiem, tad – sastāvs ir vākts citam uzdevumam, vai neizprotot līgas attīstības tendences. Ko tagad kluba vadība teiks trenerim Ābolam? Arti, mainies, mainies, mainies, jo tikai tā mēs varam iegūt punktus turnīra tabulā...

Sezona ir jānoraksta. Kurš to „Dinamo” galā nav sapratis? Tas gan nenozīmē, ka ir jāpaceļ rokas un platām kājām jānostājas pie arēnas dienesta ieejas. Sastāva mīcīšana un apburzīšanas ir piņķerīgs process. Meklējam tās īpatnības, kas mūs izceļ, slīpējam kombinācijas, iespēlējam zaļos gurķus. Leģionāru triekšana? Kā atļauj reglaments un parakstītie līgumi. Divgadīgos kontraktus ir izdevīgāk lauzt pēc sezonas, ja vien nav īpašas atrunas. Pagaidām neviens no ārzemniekiem nespēj pārliecināt, ka ir tā vērts, lai viņa pakalpojumu izmantotu vēl vienu ziemu. Tāpat ir ar vienu otru mūsējo. Skaidrs, ka nacionālais kadrs ir svarīgs un tas piesaista arī publiku, bet – iztikt tikai ar savējiem mēs varbūt varam citā līmenī. KHL ir pacēlis vidējo meistarības latiņu augstāk, nekā ar savu hokeja saimniecību tiekam tam līdzi. Tātad – ir jāskatās, kas vēl notiek apkārtējos hokeja tirgos. Sākt vajadzētu ar menedžeri, no kura izriet kluba sportiskās ambīcijas un kompetence. Piedodiet, bet Opuļskis vislabāk šosezon ir izskatījies, kad Savicka prombūtnē viņam ļāva pasēdēt „Dinamo” ložā pirmajā rindā... Atrodam tomēr cilvēku, kam ir sava galva... Saprotams, ka pie pašreizējās kluba varas vertikāles tas ir sarežģīti piepildāms, bet – varbūt viens otrs, sastopoties ar šīs sezonas realitāti, nolaižas maķenīt zemāk par Gagarina kausu. „Dinamo” nav nonākuši unikālā situācijā – tādas ligas ik pa brīdim piemeklē sporta spēļu komandas, ieskaitot pat NHL līmenī. Kāpēc izlikties, ka mēs būsim izņēmums? Kas tam ir pamatā? Sauciet pēc kārtas iztrūkstošās rezerves daļas un sapratīsiet, ka ir vajadzīgs kapitālais, nevis kosmētiskais remonts.

„Dinamo” pašreizējās klapatas ir ieguvums Latvijas hokejam kopumā. Mēs esam sapratuši, ka pasaulē šajā spēlē valda citi principi, kurus gribējām apiet vai izlikties neredzam. Ka murgot par sava hokeja mentalitāti var tikai tad, ja spējam to parādīt un – tas dod rezultātu. Pagaidām neko tādu pat tuvumā neredz... Ka personībām jebkurā kolektīvā ir milzīga loma, bet – tās nekļūst par tādām, ja tiek tikai nosauktas vai ieceltas... Kā tas ietekmēs Latvijas izlases startu? Vaicā līdzjutēji. Nekā. Spēlētāji mums ir pieauguši cilvēki, viņi apzinās savu lomu valstsvienībā. Neviens no viņiem klubu neliek augstāk par izlasi, bet, ja kādam tā notiek – viņš izlasē nespēlēs. Par laimi, Tedam Nolanam nav mērķis šeit gulēt kopā ar princesēm, kas zem matrača meklē zirņus... Teiksiet – nez vai tik kategoriski vajadzētu izrīkoties ar tā jau knapo Latvijas hokeja resursu. Atbildēšu – par resursu sauksim tos, kas saprot savas profesijas būtību. Ja kāds ir aizmirsis, tad mēs joprojām runājam par profesionālo sportu, kas spēlētājiem ir darbs. Tā nav viņu izklaide, untums vai iedomas. Patīkams hobijs – varbūt. Bet darbs tomēr – pāri visam. Lūk, ja šo darbu dara, tad agrāk vai vēlāk, būs arī rezultāts. Nekad nav bijis otrādi. Vai „Dinamo” spēlētāji, kas izlasē būs daudz, spēs atrast sevī pozitīvu dzinuli, lai valstsvienībai dotu labāko no sevis? Šo ņaudēšanu mēģināsim izravēt saknē, jo te nav nekāds tautas deju kolektīvs, kas sanācis kopā divas reizes nedēļā pa vakariem uz mēģinājumiem, pēc darba... Ak, klubā viņi pelna naudu! Ar sarkanbaltsarkano karogu ģimeni nepabarosi... Greizi domāts. Pamēģiniet ar to naudu pēc tam nopirkt cieņu un redzēsiet, ka ir dažas lietas dzīvē, ko vienkārši nemaina. Bet, ja to ir grūti saprast, tad labāk Latvijas hokejam ar tādu galvu nevajag pat tuvumā rādīties...
Būs labi!