Jauni, talantīgi un...beļģi

Atkusnis

Beļģijas futbola izlases snieguma līkne atgādina amerikāņu kalniņus – aptuveni tā tas līdz šim ir izskatījies. Lai arī par sporta veida popularitāti pašā Beļģijā nav pamats sūdzēties, jo futbols tur patiešām un bez aplinkiem vai glaimiem ir sporta karalis, tomēr spēcīga nacionālā izlase ir parādība, nevis ikdiena. Lielākie panākumi? 3. vieta 1972. gada Eiropas čempionātā, 4. vieta 1986. gada Pasaules kausā Meksikā. Šos divus turnīrus varētu saukt par tikai nosacītu uzplaiksnījumu, jo spēcīgu komandu, kas kā minimums kvalificējas lielajiem turnīriem, - šādu komandu savākt varēja bieži, bet pēdējos gados – nekad.

2002. gada Pasaules kauss bija pēdējā reize, kad beļģi piedalījās kādā no diviem lielajiem futbola forumiem. Toreiz komanda izspieda no sevis maksimumu, kvalificējoties 1/8 finālam, bet tur bez ierunām atzina nākamo čempionu Brazīljas izlases pārspēku. Tā laika paaudzi var saukt par pēdējo konkurētspējīgo – beļģi labi iesāka kvalifikācijas ciklu nākamajam Eiropas čempionātam, 2003. gadā pat sasniedzot savu visu laiku augstāko pozīciju FIFA rangā - 16. vieta. Bet tad sākās drūmie laiki beļģu futbolā, 2007. gadā – laikā, kad veterāni vairs nevilka, bet jauno vēl nebija – sasniedzot savu FIFA ranga antirekordu – 71. vieta.

Atkusnis bija vērojams pakāpeniski – jau Eiropas čempionāta kvalifikācijas ciklā beļģi lika par sevi runāt, bet grupā palika 3. vietā, par diviem punktiem atpaliekot no Turcijas izlases. Tomēr spēlētāji vēl ir jauni un, redzot pēdējās premjerlīgas tendences, progresē no spēles uz spēli. Interesanta kopsakarība – lejupslīde sākās, kad karjeru izlasē 2002. gadā beidza leģendārais Marks Vilmo, kurš ar 29 vārtiem ir trešais rezultatīvākais futbolists izlases vēsturē. Šogad viņu iecēla par izlases galveno treneri. Daudzi tic, ka tieši 43 gadus vecais Vilmo būs tas cilvēks, kas zinās, ko un kā darīt ar vēl nenoslīpētajiem dārgakmeņiem, kas ir viņa rokās. Kas ir šie dārgakmeņi?

Trešais vērtīgākais sastāvs...pasaulē!

Nevarētu teikt, ka beļģiem būtu ļoti paveicies ar izlozi, papētot kvalifikācijas grupu. It kā neviena granda, taču Serbija, Horvātija, Skotija un Velsa ir grupā. Kā arī pastarīši Maķedonija. Pavisam droši varam teikt – šīs kvalifikācijas grupas rezultātiem līdzi sekos futbola entuziasti visā pasaulē – labas komandas un sīva cīņa, ko vēl vajag? Un Beļģijas izlases netikšana uz Eiropas čempionātu šoreiz būs neveiksme, nevis nopūta par talantu un augsta līmeņu spēlētāju trūkumu.

„Chelsea” un visas pasaules futbola superzvaigzne Edens Azārs (21 gads), „Manchester City” kapteinis Vensāns Kompanī (26), „Arsenal” aizsardzības balsts un kapteinis Tomass Vermālens (26), „Everton” brīvmākslinieks Maruāns Felleini (24)...Turpināt saukt? Daniels van Buitens (34) („Bayern”), jaunais „Tottenham Hotspur” aizsardzības balsts Jans Vertongens (25), „Sunderland” vārtsargs Simons Minjolē (24), nosacītais Modriča aizstājējs Totenhemā Mossa Dembele (25), „Porto” zvaigzne Stīvens Defūrs (24), „Zenit” dārgakmens Aksels Vitsels (23), „Everton” veiksmes stāsta viens no vistiešākajiem vaininiekiem Kevins Miralass (25), kā arī otrais spēlēm bagātākais spēlētājs izlasē – Timijs Simonss (35) no Nirnbergas kluba. Iespaidīgi, lai neteiktu vairāk. Turklāt pagaidām vēl ne tuvu savu potenciālu nav apguvis Romelu Lukaku – atgādināšu, ka pērn viņu par 18 miljoniem britu mārciņu nopirka „Chelsea”, bet šobrīd 19 gadus jaunais puisis ir izīrēts „West Bromwich Albion”. Tāpat vēl tikai kā nākotnes cerības sevi piesaka tādi jaunie uzbrucēji kā Kevins de Bruine (21) no Brēmenes „Werder” un Kristians Benteke (21) no „Aston Villa”. Un šis uzskaitījums – tas ne tuvu nav viss.

Ja atskaitām Simonsu un van Buitenu, kuru laiks, šķiet, jau ir pagājis, palicis vien uzvārds uz krekla, tad pārējie nosauktie spēlētāji, kas veido izlases kodolu, vēl tikai tuvojas saviem labākajiem gadiem. Viss iet uz to, ka formas pīķi vajadzētu sasniegt pēc diviem gadiem Brazīlijā...Pirmās premjerlīgas kārtas ir pagājušas beļģu zīmē. Piekrītu – mazliet par skaļu tā teikt, taču nav jau arī melots. Edens Azārs ar savu ātrumu un piespēlēm velk aiz sevis premjerlīgas līderus „Chelsea”, Feleini un Miralass – lieliski sezonu iesākušo „Everton”. Bijušais „Ajax” kapteinis Vertongens ir lieliski iekļāvis Totenhemas „Hotspur” aizsardzībā, turklāt teicami pieslēdzas arī uzbrukumiem. Tāpat atzinīgus vārdus jāsaka par viņa kluba biedru Dembele – daudzi salīdzina ar Modriču, jo nez kāpēc starp britu futbola apskatniekiem ir uzvirmojis viedoklis, ka Dembele ar tādu domu ir ņemts, taču viņa funkcijas ir mazliet citas. Dembele faktiski ir arī visas izlases centrālā ass – stabils aizsardzībā, veiksmīgs, taču ne ārišķīgs un spilgts spēles organizēšanā.

Vispār jāsaka, ka beļģu futbolists – tā atkal ir kvalitatīva prece futbola tirgū. Pirms 4 gadiem Beļģija savā laukumā piedzīvoja vienu no apkaunojošākajiem zaudējumiem savā vēsturē – 1:4 pret Maroku. Tobrīd bija „lielā depresija” futbola gaumē, beļģu futbolists tirgū nekotējās. Tagad paskatietis, kas notiek premjerlīgā! Ja trenerim Vilmo uznāk luste, teorētiski viņš no premjerlīgas spēlētājiem var nokomplektēt visu pamatsastāvu. Daži skaitļi un atgadījumi, lai ieskicētu pieprasījumu tirgū: Edens Azārs uz „Chelsea” par 40 miljoniem eiro, Vitsels – par tādu pašu summu uz „Zenit”. 140 miljoni eiro – kāds beļģu žurnālists sarēķināja pamatsastāva tirgus vērtību, kas nozīmēja, ka Beļģijas izlases pamatsastāvs ir trešais dārgākais pasaulē aiz Brazīlijas un Portugāles! Turklāt tas bija vēl pirms Vitsela 40 miljonu darījuma! 21 gadu vecais Kristians Benteke, kurš viens pats, iznākot laukumā uz maiņu, noslepkavoja pārbaudes spēlē principiālākos sāncenšus Nīderlandi, „Aston Villa” izmaksāja aptuveni 12 miljonus eiro, bet pavisam noteikti – pārdots tiks par vismaz divreiz lielāku summu. Par „Porto” Stīvenu Defūru jau ilgāku laiku interesējas „Manchester United” (pirms pāris gadiem, kad Defūrs guva pēdas traumu, Fergusons, vecais futbola vilks, pat aizsūtīja uzmundrinošu vēstuli...), Vertongens un Dembele kopsummā Totenhemai izmaksāja vairāk nekā 30 miljonus eiro. Un tā var turpināt un turpināt.

Lūk, kā – 4 gadu laikā beļģu futbols ir burtiski atdzimis no pelniem, un tas ir tikai un vienīgi veiksmīgas paaudžu maiņas panākums. Skaidrs, ka teju viss izlases kodols ir kopā saspēlējušies jau jaunatnes izlasēs, taču – vēl kāds zīmīgs aspekts ir jāpiemin. Proti, daļa spēlētāju izlases sastāvā tika lēnām iespēlēti vēl pirms pilngadības sasniegšanas, kā arī drīz pēc tam. Sak, ja tāpat visiem jāzaudē, tad lēnā garā jāiespēlē pa kādam jaunajam. Piemēram, Romelu Lukaku, kurš izlasē debitēja 16 gadu vecumā, drīz būs sasniedzis 20 spēles, Edens Azārs, kurš debitēja 17 gados, jau ir pārsniedzis 30 spēles.

Loģiski, ka uzreiz rodas jautājums – no kurienes tā pēkšņi sāka rullēt beļģu futbols? Atbilde pavisam vienkārša un jau Vācijas futbolā pārbaudīta – mežonīgas investīcas jaunatnes sistēmā, klubu akadēmijās un – strikta turēšanās pie pozīcijas, ka jāaudzina jaunie spēlētāji. Faktiski – valstiskas nozīmes jautājums. Kā mēs redzam, divām valstīm tas ir lieliski izdevies, līdz ar to tikai normāli būtu, ja piemēru ņemtu citas valsts. Pats galvenais – tas atmaksājas. Arī finansiāli. Var pat teikt vairāk – tas ir arī labs bizness.

Paši beļģu futbolisti savos izteikumos nereti teic: mums vajadzēja kvalificēties jau uz Eiropas čempionātu. Tā nosprieda arī Beļģijas Futbola federācija un atbrīvoja iepriekšējo treneri Līkenu. Savā ziņā viņš tika raksturots kā ķīlnieks, jo – lai arī talantu bija ļoti daudz, nebija, piemēram, modernā futbola prasībām atbilstošu malējo aizsargu, bet bija četri teicami centra aizsargi. Tāpat arī patraucēja „portugāļu kaite” – trūka vismaz viena kārtīga smailes uzbrucēja, bet tagad, laikam ejot, vismaz otrā problēma, šķiet, būs atrisināta.