Apmierināts un pikts

Patika, ka arī pret tik spēcīgu komandu kā Grieķija nezaudējām rokrakstu. Raugi, saglabājām to stilu, ko piekopām abās iepriekšējās divās spēlēs - uzbrukumus veidojām pacietīgi, liekot uzsvaru uz saspēli pa zemi, nevis, ejot vieglāko ceļu, ar tālām piespēlēm uz priekšu. Grieķija, protams, bija pavisam citas meistarības pretinieks, tāpēc arī sāncenšu vārtiem pietuvojāmies retāk, nekā tas izdevās pret igauņiem un lietuviešiem, taču patika, ka mēs to tomēr spējām. To apliecina mūsu astoņi sitieni pa mājinieku vārtiem, kas nebūt nav maz. Protams, tie nebija tik draudīgi kā iepriekšējos mačos, taču būtu diezgan dīvaini, ja būtu otrādi. Par spīti fonam nebaidījāmies kontrolēt bumbu, būvēt savus uzbrukumus soli pa solim. Apņēmība neiet vieglāko ceļu ar tālām piespēlēm agrāk vai vēlāk atmaksāsies arī cīņās ar smagsvariem.

Patika, ka bijām elastīgi taktikā. Spēli sākām ar shēmu 4-3-2-1 jeb "eglīti", taču 2. puslaikā, kad nonācām iedzinējos, nebaidījāmies meklēt alternatīvas, un taktiskajā shēmā tika ieviestas izmaiņas. To apliecina kaut vai tas, ka spēli sākām ar vienu, bet pabeidzām ar diviem uzbrucējiem.

Patika, ka ieguvām apstiprinājumu, ka mums joprojām ir divi lieliskas kvalitātes vārtsargi. Aleksandrs Koliņko sen nebija stājies Latvijas valstsvienības vārtos, taču par spīti ilgajam pārtraukumam un arī robiem spēļu praksē pēdējā laikā klubā savu darbiņu veica ļoti cienījami. Vien jācer, ka tas neizsitīs no sliedēm mūsu otru "mūri" Andri Vaņinu, kurš, galvenā trenera Mariana Pahara vārdiem sakot, joprojām ir pirmais numurs. Paskatīsimies...

Patika, ka teju visi futbolisti dziedāja Latvijas himnu. Tas, kā zināms, nav obligāti, taču apliecina, ka viņu sirds pieder mūsu komandai - cerams arī karogam un valstij. Tieši spēles par savas valsts godu ir tās, kur patriotisma stīga var spēlēt vislielāko lomu. Kāpēc gan to neizmantot?

Nepatika, ka atstājām tik lielu caurumu pašā nevēlamākajā vietā - sava soda laukuma sirdī - uzbrukumā, kurā grieķi guva uzvaras vārtus. Ja raugāmies no uzbrucēja skatu punkta, labāku pozīciju sitienam - atrasties tieši pretī sāncenšu vārtiem - laikam grūti iedomāties. Šoreiz vaina par šo caurumu jāuzņemas vairākiem mūsu komandas spēlētājiem.

Nepatika, ka nopelnījām noraidījumu. Tobrīd bijām iedzinējos ar vienu vārtu starpību, kas vismaz teorētiski mums vēl saglabāja izredzes izglābties no zaudējuma. Taču, paliekot mazākumā, turklāt pret klasi pārāku komandu, tā praktiski ir pēdējo cerību aprakšana. Latvijas valstsvienība mazākumu nevar atļauties ne pret vienu pretinieku. Šoreiz noraidījums bija spēles izskaņā, un grieķiem nebija daudz laika, lai to izmantotu savā labā. Diezin vai jāatgādina, kas var notikt, kad paliekam mazākumā mača sākumā... Piemērs ir šā cikla spēle pret bosniešiem - 0:5.

Nepatika, ka pieļāvām kļūdas diezgan vienkāršās situācijās sava soda laukuma tuvumā, kas uzreiz maksāja daudzus sirmus matus visiem, kas tur īkšķus par Latvijas valstsvienību. Ja nebūtu šo kļūdiņu, grieķu uzbrukums noteikti nebūtu saražojis tik daudz labu vārtu gūšanas izdevību. Par laimi, šoreiz grieķi šīs dāvanas neprata izmantot.

Nepatika, ka jubilāru Māri Verpakovski par maz iepriecinājām ar piespēlēm. Tad, kad viņš tika pie bumbas Grieķijas izlases laukuma pusē brīvā zonā, mums uzreiz veidojās labs uzbrukums. Māris nav tas, kurš pa galvu, pa kaklu viens pret vairākiem rausies uz priekšu - viņš drīzāk izvēlas piespēlēt partnerim vēl labākā pozīcijā, un kāpēc gan šo viņa devumu neizmantot biežāk!?