Leģionāriem pamperus nemainīsim

No izbraukuma trīs spēlēm ir atvesti divi punkti par uzvaru pēcspēles metienos Bratislavā. Esam guvuši 4 vārtus, ielaiduši – sešus... Visos gadījumos spēles iniciatīva piederējusi mums, pirmie esam tikuši pie vārtu guvumiem, kas liecina par hokejistu noskaņošanos spēlēm, tostarp – cīņas turpinājumā pretinieks ir taustījis un uztaustījis mūsu caurumus. Atšķirībā no pērnās sezonas, ir acīmredzams, ka komanda kopumā ir daudz ātrāk sapratusi, ko no viņiem gaida un prasa treneri. Disciplīna aizsardzībā iet roku rokā ar vārtsarga Jučera pārliecinošo sniegumu – Māris ir spējis izkonkurēt Telkvistu, turklāt tas noticis sportiski vispārliecinošākā veidā. Simpātiski, ka Jučera gadījums izceļas ar attaisnotu izvēli, ka - tas nav iedomāts untums, ko pēkšņi kāds no treneriem vai viņu palīgiem izdomāja. Pārbaudes spēlēs abiem vārtsargiem tika dotas labas iespējas sevi apliecināt un Jučers savu izdevību izmantoja. Šobrīd Peka mazliet melo sev, stāstot, ka mums vārtu postenī ir divi pirmie numuri – ja tā būtu, tad noteikti sezonu sāktu zviedrs. Taču – tā nav. Mikeals sezonai nebija gatavs vai būsim diplomātiskāki – Māris tai bija vairāk... Attiecīgi, šobrīd mums vārtos ir solīds skapis Jučera personā – viņš demonstrē nosvērtu un savāktu spēli, nepaniko, neizgudro un nepārcenšas. Tas ir briedums... Telkvistam tagad izcelties uz šī fona būs grūti, taču – ja viņš ir augstas klases vārtsargs, tad to izdarīs. Ja to nepratīs, tad atzīsim – mums ir viens pirmais un viens otrais numurs. Jučera gadījums arī pasvītro morāli, kas valda komandā – ja esi pelnījis, spēlēsi. Te nav kaut kādu izdomātu pasaciņu par avansiem, par pieredzi, par talantiem, par algu lielumiem, vai leģionāru obligāto misiju... Starp citu, tieši tas pats attiecas uz jauno spēlētāju iesaisti komandā – ja esi sapratis, ko no tevis gaida, ja ar visām četrām to spēj apliecināt, tad arī esošās meistarības lielums (vai mazums) nebūs izšķirošais, kāpēc tev dos vai nedos vietu sastāvā.

Pirmā maiņa pagaidām ir vienīgā, kas ir guvusi visus komandas vārtus, turklāt – to izdarījuši divi spēlētāji. Karsums ir pašā briedumā un ir redzams, ka puika zied uz ledus. To pašu var teikt par Indraši, kas attaisno savu klātbūtni pirmajā uzbrucēju virknējumā. Abu malējo tik dažādais spēles stils – Mārtiņš ar jaudu, Miks ar improvizāciju – iet roku rokā ar nesavtīgā Džonsona manieri. Tieši pēdējais ir tas atslēgas caurums, kas palīdz maiņai spēlēt rezultatīvi – kā gados vecākais, viņš neticami spējis izmantot savu jaunāko kolēģu labākās īpašības. Turklāt, runa ir arī par spēli aizsardzībā. Pilnīgi cita aina valda otrajā maiņā, kur saliktas kopā zvaigznes – sauksim viņa tā. Ja paņemam Ņiživija, Šrempa un Žirū statistiku, kas iekrāta, tad varētu domāt – dodiet viņiem ledu, gan kokteiļus paši sajauks! Nekā nebija. Pagaidām viņu labākais pienesums ir bijis pēcspēles metienos, kur Saška un Robs filigrāni nodemonstrēja savu roku ātrumu. Jā, arī to ir jāmāk. Tostarp, spēles laikā, atrodoties mijiedarbībā ar pretinieku, viņi pagaidām ir daiļslidotāji. Ņiživijs ir veidotājs, Šremps – tāpat. Teorētiski – Žirū atliktu izmantot savas bombardiera īpašības, ko viņš kaldinājis Ziemeļamerikas fermā. Tomēr – klikšķis nav noticis. Mūsējais meklē partnerus, Šremps pārtur ripu, Žirū nonācis pat simtprocentīgās vārtu gūšanas iespējās, atgādina Spruktu savā sliktākajā versijā – koka rokas, koka kājas... Laikam jau būs taisnība Ulvim Katlapam, ko viņvasar „Dinamo” vēlējās pierunāt kluba menedžera postenim – sak, veči, runājot par fārmlīgas censoņiem, daudzos gadījumos ir vērts iedziļināties nevis viņu plikajā statistikā, bet gan veidā – kā viņi ir nonākuši pie šīs rezultativitātes? Ja Žirū meta AHL līmenī, bet NHL tā arī neprata pierakstīties, tas nenozīmē, ka viņam nepaveicās. Viņš vienkārši to nevarēja... Un to pašu varam teikt par talanta pārpilno Šrempu – ja viņu pasūtīja Vinipega (pēdējais NHL klubs, kurā teorētiski amerikānis varēja spēlēt), tad bija pamats. Divdesmit sešu gadu vecumā Robs ir gana daudz saņēmis iespējas, lai par sevi radītu paliekošu iespaidu. NHL viņu izbrāķēja, KHL līmenis tomēr ir zemāks – var cerēt, ka tieši šajā orbītā viņš ierakstīsies. Ticu – ierakstīsies. Tikai – ir redzams, ka kopā ar Ņiživiju viņš vēl ir dzīvs, bet pieliekot klāt apātisko Žirū, labie nodomi izčākst aizvārtē vai - pie apmales. Šai maiņai ir raksturīgi, spēlēt gudri – tomēr, trīs spēles ir pierādījušas, ka viņu hokeja intelekts kontrastē ar vajadzību, ko prasa spēles gars. Kurš stāvēs vārtu priekšā? Žirū tur ik pa brīdim parādās un tad ir svētki, tikai - šī parādība ir fragmentāra un Aleksandrs pagaidām neizstaro spēlētāju, kas saprot, kur ir nonācis. Ko darīt? Gaidīt, bet tas ir tas pats, ja „Statoilā” jums iedod „Dinamo” loterijas biļeti un liek skrāpēt – pārsvarā tur ir lasāms „Šoreiz nepaveicās”... Tā šī maiņa ir sākusi. Potenciāls nenoliedzami liels, bet – jēga pagaidām maza. Turklāt, negribētu, ka mēs leģionāriem piemeklētu tā saukto gaidīšanas vai pārbaudes režīmu. Viņi ir ņemti, lai darītu, nevis iespēlētos – iesildījās pārbaudes spēlēs, tagad ir vajadzīgs pienesums. Labā ziņa – Pekas pārliecība neļaus ar šo agregātstāvokli samierināties. Šajā ziņā treneris arī autoritātēm var ierādīt vietu pie parašas – proti, ja nevari, sēdi malā vai brauc mājās...

No izbraukuma tika atvests arī īsais stāsts par Robertu Bukartu. Likts trešajā maiņā kopā ar Džeriņu un Meiju, Robčiks šobrīd atkal nonācis rezervistos – pārāk bieži, pārāk aizdomīgi. Ja tas ir mājiens hokejista virzienā, tad ir jēgas atgādināt – tā nav pirmā reize. Bukarts nespēj attaisnot Rautakalio (ieliekam iekavās arī atbildīgo par uzbrucēju sadarbību treneri Ābolu – tas nav mazsvarīgi) prasības un tāpēc sēž. Kāda ir viņa vieta komandā? Ļoti miglains priekšstats. Pēc nostāstiem un redzētā, Roberts ir veidotājs, vai vēl precīzāk – situācijas izsaukuma zīme. Viņš spēj noslēgt uzbrukumu rezultatīvi. Vienīgā nelaime – Rautakalio spēles plānā uzbrukumam ir pakārtota nozīme. Proti, treneris prasa atbildību par visām zonām, kurās spēlētājs nonāk un tas ir smags darbs. Sākot jau no savas zonas... Teorētiski varam pieņemt, ka Bukartu ir izkonkurējis Ivanāns. Tomēr – tie nav salīdzināmi kalibri visādā ziņā. Peka saka – Raitis spēlē labāk par Robertu... Tātad – tomēr spēles stils un kvalitāte šobrīd nosaka Bukarta vietu komandā. Ja tādā garā turpināsies, nebrīnīsimies, ka hokejists vēl šoruden prasīs kluba vadībai risinājumu – iespējams, pat maiņu. Tas nebūs nekas ārkārtējs, tas nepārsteigs – Roberts vēl ir vecumā, kad sevi var pārbaudīt un atrast. Vai tas var notikt „Dinamo” ietvarā? Grūti noticēt, jo nosēdināja viņu malā pēc pirmās spēles... Ko sagaidījām no viņa nosacītā aizstājēja Ivanāna? To ko zinājām – Raitis ir labs hokejists, ja temats nesniedzas tālāk par trešās vai ceturtās maiņas uzbrucēju lomu. To viņš pieprot, spiediens uz pretinieku tiek izdarīts, spēka spēlē vēl ir jāpiešaujas pie savu roku kontroles, vārtu priekšā vai pie apmalēm viņš ir pretiniekam apgrūtinājums. Nūjas kontrole? Ar ko līdzina? Nu, piemēram, Žirū pagaidām ir tāds pats, tiesa – šī atziņa gan liek sarkt leģionāram... Tomēr – ir redzams, ka treneri saprot, ko ar Raiti darīt, jo viņš pats saprot savu lomu. No trešās maiņas karotājiem nāk kāds unikāls fakts – trīs spēlēs šis virknējums ir nopelnījis mača laikā divus bullīšus (Džeriņš, Meija). Labā lieta – vēlme mērķtiecīgi lauzties uz vārtiem. Bēdīgā – tā sauktie brīvie izgājieni netika realizēti... Varbūt Meiju pamainīt ar Žirū?

No ceturtajiem gaidījām kucēnu slīcināšanu un viņi paši arī zemapziņā noteikti šķielēja uz upes pusi – prieks, ka nesagaidījām... Šobrīd jauno spēlētāju klātbūtnes īpatsvars sastāvā priecē, tāpat kā viņu spējas izdarīt minimālo programmu, ko prasa. Lipsbergs labi sācis konkurēt ar Bičevski par centra posteni, tomēr – te drīzāk ir doma apviļāt Miku jaunajos apstākļos. Zinot, ka viņš var labi spēlēt arī pa maliņu, sezonas otrajā mēnesī ceturtajiem vidējais spēles laiks var sasniegt savas desmit minūtes. Nebūsim pārsteigti, ka arī lietderība būs vērā ņemama. Tajā pašā laikā nepamanīts nav palicis kāds cits akcents pie komandas – abu veterānu Ankipāna un Laviņa aizsūtīšana uz Liepājas fārmklubu. Tas savā ziņā sniedz arī atbildi uz retorisko vaicājumu – kā „Dinamo” veic sastāva komplektāciju, kā notiek spēlētāju vētīšana un līguma parakstīšanu? Atgādināšu, ka ar abiem minētajiem līgumi tika parakstīti starpsezonā... Ja treneri viņus izbrāķēja, kas ir acīmredzams un taustāms, tad laikam jau būs pamatotas aizdomas, ka menedžments šajos konkrētajos gadījumos ir rīkojies pastāvīgi – uz savu roku, ar savām galvām. Proti, treneri bija pēdējie, kas uzzināja, kāpēc pie sastāva parādās (vai paliek) viens vai otrs kadrs. Pekam ar kolēģiem gan tas nav traucējis aukstasinīgi pieņemt lēmumu – kam viņi uzticas, kas attaisno viņu uzticību. Tajā pašā laikā – komunikācijas problēmas ir „Dinamo” hroniskā vaina. Nebūtu izbrīnīts, ja arī šīs sezonas leģionāru izvēlē treneri neko nezināja par konkrētajiem personāžiem līdz brīdim, kad tie ienāca komandas ģērbtuvē... Bet – var jau spēlēties „pa hokeju” arī šādā garā... Lai tik’ ir rezultāts! Taktisko manieri Rautakalio nav mainījis – agresīvs presings, disciplīna... Aizsargi – trīs pāros.