Izbraukuma piezīmes

Divi punkti no deviņiem iespējamiem noteikti ir mazāk nekā bija cerēts un gaidīts, bet tajā pašā laikā rīdzinieki visās spēlēs bija konkurētspējīgi, katrā līdz pēdējām sekundēm cīnījās par punktiem un kopējā komandas mehānismā pietrūka vien atsevišķu nianšu, lai svara kausi nosvērtos par labu rīdziniekiem. Līdzīgās spēlēs piedzīvoti zaudējumi ir nepatīkams psiholoģisks pārbaudījums komandai un treneriem ir jāparūpējas, lai komanda nevis zaudē parliecību, bet gan atsperas no tā labā, kas komandas sniegumā bija novērojams un pieslīpē nianses, kas šobrīd traucē laukumā būt efektīviem, pārvēršot grūtā darbā radītās iespējas vārtu guvumos.

Visās trīs spēlēs rīdzinieki ir veiksmīgi darbojušies ripas atņemšanā, pielietojot aktīvu presingu jeb tā saucamo forchecking. Visiem trīs pretiniekiem, pat spēlējošajai Maskavas „CSKA”, bija problēmas iesākt uzbrukumus un ļoti bieži pēc dinamiešu aktīvas pretdarbības jau pretinieka zonā, aizsargiem atlika vien uzlasīt ripas un iesākt savas komandas uzbrukumus. Diemžēl cik labi rīdzinieki darbojās ripas atgūšanā, tik neveiksmīgi savu uzbrukumu veidošanā. Galvenā rīdzinieku problēma uzbrukumā ir nespēja pieturēt un saglabāt ripu. Cik ātri dinamieši to iegūst, tik pat ātri arī zaudē. Pašlaik komandai izteikti pietrūkst vēsas galvas un pārdomātas darbības, spēlējot pretinieka zonā. Darbības uzbrukumā ir sasteigtas, drudžainas un tas ir raksturīgs ne tikai komandas jaunajiem puišiem, kam tas būtu piedodams, bet arī pieredzējušajiem spēlētājiem. Tā vien izskatās, ka rīdzinieki nespēj pārslēgties un pēc aktīvas darbības ripas atņemšanā adrenalīns ņem virsroku un tik pat drudžaini tiek veidots arī uzbrukums. Rezultātā spēle pārvēršas par divu komandu nēsāšanos no vienas zonas uz otru (ļoti raksturīgs skats pirmajās divās spēlēs), spēlētāji nogurst un tas vēl vairāk samazina spēlēs kvalitāti. Ar mierīgāku un pārdomātāku darbību uzbrukumā, nepazaudējot aktivitāti un agresivitāti aizsardzībā, rīdzinieki spertu platu soli uzvaras virzienā un rīdziniekiem netrūkst meistarīgu spēlētāju, lai to realizētu.

Pirms sezonas turnīros rīdzinieki ļoti veiksmīgi darbojās skaitliskajā vairākumā, kamēr sezonas ietvaros komandai ir izdevies realizēt tikai vienu no vienpadsmit pretinieku noraidījumiem un to pašu drīzāk ātrā pretuzbrukumā nevis pēc veiksmīgas izspēles. Ar vairākumu statistiku ir tāpat kā ar spēļu rezultātiem, izskatās briesmīgāk nekā ir, jo laiku pa laikam komandai ir padevušās lieliskas izspēlēs un katrā no spēlēm bija brīži, kad tikai nieka tiesa pietrūka, lai ripa nonāktu vārtos un grēkāzim būtu jāatstāj sodīto soliņš pirms paredzētā laika (kaut vai atceroties izspēli uz Krišjāni pirmajā spēlē, Karsuma trāpījumu vārtu konstrukcijā otrajā spēlē vai Šrempa metienu noglāstot pārliktni trešajā spēlē). Proti, šobrīd būtiski ir būt konstruktīviem un nesākt pārāk satraukties par nerealizētajām iespējām. Momenti ir, būs arī vārti un katri gūtie vārti tikai vairos pārliecību un veicinās realizāciju.

Rīgas „Dinamo” šobrīd kopumā ar saviem uzdevumiem galā tiek divi virknējumi – pirmā un ceturtā maiņa. Pirmā maiņa ir vienīgā, kas spējusi darboties rezultatīvi un regulāri gūt vārtus. Savukārt, ceturtā maiņa izpilda spēles plānu un pilnvērtīgi izmanto treneru uzticību un sniegto spēles laiku, lai uzkrātu pieredzi. Skaidrs, ka Džonsons ar partneriem šobrīd spilgti izceļas uz partneru fona, bet arī situācija ar pārējām maiņām nebūt nav tik melna kā gribētos to mālēt. Protams, no otrās maiņas, kur darbojas Ņiživijs un divi leģionāri, gribējās un vajadzēja sagaidīt vairāk par pēcspēles metienos dāvāto punktu. Spēle īsti nevedas un pašlaik izskatās, ka Ņiživijam tajā maiņā vajag visvairāk. Tomēr pat ar to, ka maiņai nesokas, katrā spēlē tā spēj izveidot vismaz pa kādam ļoti labam momentam. Tā Žirū, kurš šķiet ir visapjukušākais visā komandā, ir bijušas ļoti labas vārtu gūšanas iespējas katrā no spēlēm - izgājiens vienatnē pret vārtsargu spēle ar „Lev”, epizode pēdējās pagarinājuma sekundēs spēlē ar „Slovan” un pārliktnis spēlē ar „CSKA”. Proti, robeža starp grēkāzi un varoni ir ļoti šaura un pagaidām Žirū ar partneriem sanāk staigāt pa nepareizo robežas pusi. Maiņai ir potenciāls iespēlēties, tomēr, ja tuvākajā laikā nekas nemainās, tad līdz ar NHL lokautu (kas izskatās neizbēgams) un Daugaviņa pievienošanos, treneriem parādīsies reālas variāciju iespējas. Attiecībā uz trešo maiņu, viss atkarīgs no kādām pozīcijām tā tiek vērtēta. Ja to vērtē kā enerģijas maiņu, tad puiši pietiekami labi tiek galā ar saviem uzdevumiem, laiku pa laikam spēj veidot arī momentus un nopelnīt pat soda metienus. Ar realizāciju gan pagaidām ir tāpat kā iepriekšējās sezonās.

Pirmajās trīs spēlēs, lai arī zaudējumi bijuši vairāk pār uzvarām, īpaši pozitīvi izcēlies vārtsargs Jučers. Protams, pēc tam, kad Latvijas hokejā esam pieraduši pie mazajiem vārtsargiem, kas daudz kustās, ripas bieži tver uz reakcijas rēķina, proti, darbojas ļoti efektīgi, Jučera spēles stils, kas balstīts pareizas pozīcijas izvēlē un vārtu rāmja nosegšanā ar savu augumu, var izskatīties mazāk iespaidīgs, pat garlaicīgs, bet kā pierādās, tas ir ļoti efektīvs. Pirmajās spēlēs Jučers ir nospēlējis bez būtiskām kļūdām un turpina nostiprināties kā pirmais Rīgas „Dinamo” vārtsargs.

Lai arī izbraukumā vairāk bijuši zaudējumi nekā uzvaras, ir pietiekami daudz pozitīvu lietu, ko komandai paņemt sev līdzi uz nākamajām spēlēm un, jādomā, ka komanda būs izdarījusi pareizos secinājumus, uzkrājusi sportisku niknumu un kopā ar līdzjutēju atbalstu spēs veikt nepieciešamos soļus, lai turpmākajās spēlēs svara kausi beigās nosvērtos par labu Rīgas „Dinamo”. Lai izdodas!