Dažas stundas pirms sezonas sākuma...

Gribēju kaut ko mainīt, salikt citus akcentus, jo notikumi pēc 7. septembra KHL ietvaros ieguvuši pavisam citu vilkmi. Nespēju... Ne aiz slinkuma – vienkārši, bija riebīga sajūta. Mainīt, mainīšanas pēc – stulbi. Lai gan – nekas vairs šajā līgā nebūs tā, kā bija pirms tās drūmās un traģiskās pēcpusdienas. Lasiet to, kā gribēju likt uz galda tovakar.
Pēc pēdējā punkta sekos daži teikumi... Rakstīju svētdien, vienpadsmitajā.

Peka nav Rimi – atlaižu nebūs...

„Pirmais izbraukums mums pateiks priekšā daudz – šīs pirmās četras spēles būs labs eksāmens. Mēs varēsim jau skaidrāk atbildēt – kas notiek ar šo komandu?” Tā rāmi pirms braukšanas uz Ufu murrā Rīgas Dinamo treneris Peka Rautakalio. Viņš šobrīd neizskatās pēc cilvēka, kas var kādam uzbļaut, vai atsēdināt, lai gan – to ir darījis. Vēl nesenajā turnīrā Donbasā uz rezerves sola tālāko galu tika aizsūtīts viens no komandas aizsardzības veterāniem...

Komandas pēdējais treniņš pirms izbraukuma bija radošs, jo tika slīpēta spēle nevienādos sastāvos. Jaunā slota sāks sezonu ar divām vairākuma maiņām, kas uz ledus izskatījās šādi: Melins-Varjs-Miķelis-Cibuļskis-Ozoliņš; Karsums-Lundmarks-Ankipāns-Sotnieks-Krišjānis. Protams, ja savainoti nebūtu Ņiživijs un Sprukts, tad viss izskatītos savādāk, taču šobrīd ir tā, kā ir. Peka secina: „Šajā biznesā, ko saucam par hokeju, nekad nav situācija, kad viss ir kārtība, viss ir paredzams – atliek tikai rullēt. Es runāju par savainojumiem, kas tagad ir dažiem spēlētājiem. Tādas lietas notiek. Tāpat būs arī turpmāk – mums nebūs neviena nedēļa, kurā varēsim teikt, ka visi esam fiziski veseli, spējīgi atdot spēlei maksimālo. Bet, tāds ir hokejs, tāda ir šī spēle. Kā upe, kas plūst un mainās. Mums ir jāprot laukumā pielāgoties jebkurai situācijai, neatkarīgi no apstākļiem, kas mūs ietekmē vai pārsteidz.” Sprukts brauks kopā ar komandu, bet Ņiživijs varētu pievienoties sastāvam uz trešo vai ceturto maču. Arī Galviņš treniņu vēroja no laukuma malas, taču ārsti sola, ka viņu dabūšot uz pekām līdz pirmajai oficiālajai svilpei.

Vai komanda ir gatava lielajam darba cēlienam? Treneris turpina:
„Mani pieņēmumi vai cerības no sākuma bija piezemētas. Zināju, ka lielākajai daļai no puišiem jaunā kārtība būs kaut kas līdz šim nebijis, jauns – katrs vingrinājums, katra diena. Tomēr – pamazām viņi saprata. Treniņnometne bija ļoti laba, bet, kad sākās pārbaudes spēles, vīri ieraudzīja – hei, tie citi arī smagi strādā, lai neļautu mums uzvarēt. Tad sākās radošais darbs – kā mums izveidot tādu spēles modeli, kas būtu veiksmīgs. Sākām ar izpratni par aizsardzību. Rīgas turnīrā jau acis spīdēja un arī kājas un rokas sāka klausīt. Tad sekoja turnīrs Ukrainā un man likās, ka puiši gāja laukumā ar domu darīt lietas, ko viņi vēl nemaz nav iemācījušies. Nesanāca... Nekas nenotiks automātiski, ja nebūs darbs un izpratne – simtprocentīga atdeve katrā treniņā, katrā spēlē, katrā maiņā, kurā esi uz laukuma. Uz papīra mēs neesam labākā komanda šajā līgā, taču papīrs nespēlē. Mēs varam uzvarēt komandas, kas par mums ir daudz stiprākas - to var izdarīt tikai ar stingru disciplīnu aizsardzībā un realizējot iespējas, kas mums rodas uzbrukumā.”

Kas spēlēs, kādas būs maiņas? Pēdējā treniņā tika piepildīti šādi akcenti: uzbrukumā -
Meiķelis-Varjs-Melins
Karsums-Lusenius- Ankipāns
Podziņš – Lundmarks – Meija
Cipulis – Džeriņš – Štāls.
Aizsargu pāri: Sotnieks-Reķis; Ozoliņš-Cibuļskis; abi Rēdlihi, Laviņš-Andersons.
Kā redzams, jau minēto hokejistu savainojumi ir ieviesuši nopietnas korekcijas virknējumos, ja tos salīdzina, piemēram, ar Rīgas turnīru. Bukartu meta pie Luseniusa, pamīšus – te Karsuma, te Ankipāna vietā. „Ātrums noteiks visu. Ja neslidosim un neizpildīsim uz ledus kombinācijas pilnā ātrumā, nevarēsim sasniegt savus mērķus. Ja ripa ir pie mums, tai ir jākustās ātri, ja pie pretinieka – mums ir jābūt viņam blakus. Uzreiz! Laukuma izmēram šajā gadījumā nav nozīmes, lai gan šo stilu sauc par ziemeļmerikas hokeju, kuru spēlē uz mazāka ledus. Mums ir jābūt aktīviem – tas ir manas trenera filozofijas pamatā”, savu sastāva domu pamato Rautakalio. Kas mums būs vadošā jeb trieciena maiņa? „Šis ir komandas darbs, nevis līderu parāde. Visi strādā, lai komanda sasniegtu mērķi. Katra maiņa kā izšķirošā, kā svarīgākā – neatkarīgi, cik sekundes esi laukumā. Protams, spēles gaitā var būt situācija, kad pāriesim uz trīs vai pat divām maiņām, taču tas nemazina kopējo attieksmi pret darbu – jāstrādā būs sirsnīgi, visiem. Bez atlaidēm.”

Pirms pāris nedēļām Peka šķendējās, ka spēlētāji ir visai kūtri, komunicējot viens ar otru uz ledus. Tagad – pēdējā treniņā balsis bija skaļas. „Jā, man arī prieks par to – dzirdu, ka viņi sākuši viens otru uzmundrināt, teikt priekšā – sak, to es segšu, tas ir tavējais vai tamlīdzīgi. Spēlei tas tikai palīdz.” Kapteinis Ozoliņš paliek pēc treniņa uz ledus ilgāk un ar vairākiem komandas biedriem meklē acu un ausu kontaktu. „Mēs parunājāmies... Te situācija ir diezgan vienkārša – nekāda filozofija, nekāda prātuļošana - kas būtu, ja būtu. Treneris liek, tad izpildām viņa plānu. Ja mēs sāksim to apšaubīt, tad nekas nesanāks. Puikām jau patīk parunāties, dzīvot atmiņās par epizodēm, kas nav izdevušās, tas neizbēgami līdzi nes liekas kaislības. Dažiem es pateicu – mutes ciet! Vai saprot? Domāju, ka vēl nesaprot, taču sāksim spēlēt un redzēsim. Vieglu sezonas sākumu neparedzu, taču dažos gadījumos ir svētīgi arī dabūt pa muti, lai pēc tam aizdomātos – kas ir kārtība laukumā”, kapteinis skarbi noskalda. Pēc treniņa komandai bija maza sapulcīte ar kluba īpašnieku pilnvarotajām personām – Savickis ar miesassargu un Kalvīti bija, Ulmanis – nebija. Tad bija kopīga fotografēšanās uz Piņķu halles kāpnēm.

Trīs stundas vēlāk hokeja pasaule satumsa...

Šo pēdējo teikumu uzrakstīju tajā skumjajā un lietainajā vakarā, taču pašu rakstu – lasīt nevienam nedevu. Kas tagad ir zināms, kas mainījies? Jaroslavļas Lokomotiv šajā KHL sezonā nespēlēs. Čempionāts mums sāksies ar spēli Kazaņā – kā plānots kalendārā. Atliktās divas cīņas pret Salavat Julajev un Ņefethimik visticamāk tiks izmētātas kaut kad sezonas gaitā. Rīgas Dinamo šajās dienās trenējās, bet uz Kazaņu izbrauks pirmdien. Maiņas – pa lielam, kā rakstīju, kā redzēju todien. Spruktu joprojām grauž rokas savainojums, Saškam sāp mugura. Kas notiek komandā un spēlētāju galvās – vai tas vispār ir aprakstāms? Fizisko gatavību var izmērīt ar datoru un vingrinājumu palīdzību, ja sāp plecs vai kājas, var iedzert zāles, palūgt dokam šprici... Ko darīt, ja sāp dvēsele? Visai komandai. Ņiživijs bija Lokomotiv krievu hokejistu bērēs Jaroslavļā, Melins aizbrauca uz Zviedriju atvadīties no sava labākā drauga vārtsarga Stefana Līva, kurš arī bija tajā lidmašīnā... Pārējie Rīgā gaidīja Kārli un raudāja. Tas bija skaudri, nežēlīgi un – joprojām neticami. Hokejam šobrīd nav nekādas nozīme, spēles plāniem un zīmējumiem – tāpat. Neviens nav tik stiprs, lai izliktos vai mierinātu sevi, ka – tāda ir dzīve. Neviens!
Šajā sezonā vēlēt veiksmi ir mazliet absurdi, bet – ko citu vēl?
Puikas, turās! Ir jāturās!