Vai Sterns atņems Biedriņam viņa miljonus?

Gaiss ap pasaules basketbola meku šobrīd ir neskaidrāks kā Londonas miglā, un atmosfēra vēl nokaitētāka kā Kļičko-Heja priekšspēles šovā. Kādus notikumus tas atnesīs rīt? Citiem vārdiem – vai kārtēja NBA sezona (2011/12) sāksies laicīgi? Ja nē, tad kad? Un vai tā vispār sāksies? Kādus lēmumus pieņems NBA vadība ar tās komisāru Deividu Sternu (David Stern) priekšgalā? Ar ko atbildēs spēlētāju arodbiedrība? Un kādu iespaidu tas atstās uz mūsu Andra Biedriņa karjeru un naudasmaku?

Kas tad īsti ir lokauts? Tā ir situācija, kad ir beidzies kolektīvā darba līguma termiņš, savukārt jaunais līgums vēl nav noslēgts, līdz ar to bizness tiek "aizslēgts". Kolektīvie darba līgumi tiek slēgti visās lielākajās Ziemeļamerikas profesionālā sporta līgās (NBA, NFL, NHL, MBL u.c.). NBA vidē šo līgumu slēdz līgas vadība jeb īpašnieki, kurus pārstāv Sterns, un NBA spēlētāju arodbiedrība, kurā galvenajās lomās ir izpilddirektors Billijs Hanters (Billy Hunter) un prezidents, mums ļoti labi zināmais „Lakers” aizsargs, 5-kārtējais NBA čempions, Dereks Fišers (Derek Fisher). Tajā tiek atrunāti visi sadarbības noteikumi, piemēram, spēlētāju līgumu apjomi un termiņi, darījumu nianses, ieņēmumu sadale, drafts, algu griesti utt. Eiropas basketbola līdzjutēji jautās – kāpēc tādi kolektīvie līgumi vispār ir vajadzīgi? Vai tad nevar kā vecajā kontinentā – klubi savāc naudu un, izejot no iespējām, maksā spēlētājiem un aiziet jūriņā!?

Ziemeļamerikā viss ir savādāk, tur sports visupirms ir šovs, kurā visiem ir skaidri noteikumi – cik naudas tiks maksāts spēlētājiem, cik paliks īpašniekiem utt. Viņpus okeānam klubu īpašnieki bieži vien ir otrajā plānā, darbojas aizkulisēs, un viņiem svarīgāk par visu ir nopelnīt. Ir jau arī NBA klubos tādi bosi kā Marks Kjubans (Marc Cuban) Dalasā vai Džerijs Bass (Jerry Buss) Leikeros, kuriem tik ļoti gribas uzvarēt, ka viņi ir gatavi tērēt vairāk nekā ieņemt. Bet arī viņi dolārus skaita. Amerikā nekad nebūs kā KHL, kur klubu priekšniekiem ir svarīgi dabūt sastāvā superzvaigznes par jebkādu cenu, absolūti neinteresējoties, kā iztērētā nauda tiks atpelnīta. Tur nekad nebūs kā Omskā, kur Jāgram maksā 20 miljonus sezonā, bet pāri ielai cilvēkiem nav elektrības.

Virsrakstā redzamais (īsākais) uzvārds nav pieminēts nejauši – tieši Deivids Sterns šobrīd ir redzamākā figūra jaunā kolektīvā līguma sarunās. Viņš ir NBA vadītājs, līgas seja, un viņš pārstāv līgas klubu īpašniekus, kuri, sūdzoties par lielajiem zaudējumiem (mīnus 300 miljonu dolāru 2010.gadā) iepriekšējā kolektīvā līguma laikā (noslēgts 2005.gadā), pieprasa ievērojamas izmaiņas jaunajā kārtības rullī. NBA eksperti saka, ka tieši Sternu varēs uzskatīt par galveno vainīgo, ja nākamajā sezonā līdzjutējiem būs jāpaliek bez NBA basketbola. Jautāsiet kāpēc? Viņš taču tikai izpilda klubu īpašnieku – savu darba devēju – pavēles.

Tomēr Sterna autoritāte sniedzas krietni pāri vienkārši augsta līmeņa darba ņēmēja ietekmei. 68 gadus vecais ebreju izcelsmes (jau atkal...) jurists līgu vada kopš 1984.gada. Šo 27 gadu laikā Sterns NBA labā ir izdarījis ļoti daudz. Ieviešot obligātos dragtestus, viņš izskauda no līgas narkotikas (savulaik NBA tā bija ļoti liela problēma, īpaši pagājušā gadsimta 70ajos). Tieši Sterns izstrādāja pirmo algu-griestu sistēmu. 1983.gadā NBA bija pirmā profesionālā līga, kas ieviesa algu-griestus, kas tad ļāva spēlētājiem un īpašniekiem kļūt par partneriem, bet tagad tas ir galvenais domstarpību punkts. Viņa laikā līgai ir pievienojušās 7 jaunas komandas, tika uzceltas 28 jaunas arēnas, kā arī 2005gadā spēlētājiem tika ieviests daudz stingrāks (solīdāks) ģērbšanās stils (dress-code), kas pirmajā brīdī lika Alenam Aiversonam panikā bļaustīties pa medijiem, bet vizuāli daudzus spēlētājus un visu līgu kopumā no trešās šķiras gangsteriem padarīja par solīdiem kungiem. Protams, Sternam arī paveicās, ka līdz ar viņu 1984.gadā NBA ienāca nākošās superzvaigznes un oriģinālās Sapņu Komandas (Dream Team’92) dalībnieki Maikls Džordans, Čārlzs Bārklijs, Hakims Olaidžuvons, Džons Stoktons – personības, kas ievērojami palīdzēja veidot NBA tēlu. Bet nevar noliegt, ka tieši Sterns (kopā ar Džordanu) ir galvenais iemesls līgas popularitātē, vispārējā attīstībā un it īpaši globālajā ekspansijā. Fakts, ka līgas spēles tiek translētas 215 valstīs 43 valodās, jau vien liecina, ka NBA neapšaubāmi ir viens no pasaules sporta top zīmoliem.

Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc NBA Napoleonam izdevās panākt ievērojamo izaugsmi, ir viņa dzelzs tvēriens (kas tik ļoti pietrūkst mūsu basketbola funkcionāriem...) – maksimāla kontrole pār visiem līgas notikumiem. Sterna gadījumā šī lietu uzraudzība ir bijusi pat pārāk cieša, daudzi viņam ir pārmetuši godīgas spēles principu aizmiršanu. Gan tiesnešu ietekmēšanā (skaļākie piemēri – 2002.gada „Lakers”-„Kings” Rietumu fināls un 2006.gada „Heat”-„Mavericks” finālsērija), gan drafta izvēļu nozīmēšanā (baumo, ka visas drafta pirmās izvēles jau sarunātas pirms oficiālās loterijas), gan neloģiskā komandu pārvietošanā (2008.gadā „Supersonics” no basketbola pilsētas Sietlas tika sasteigti pārcelta uz tad vēl drūmo Oklahomsitiju un kļuva par „Thunder”). NBA biznesa attīstības un kopējās popularitātes labā to visu Sternam vēl varētu piedot. Bet vai tas ļauj viņam savā kontroles mānijā iet tik tālu, ka tiek upurēta vesela sezona un grozabumbas līdzjutējiem jāiztiek bez pasaules labākā basketbola veselu gadu?!

Kāpēc pārmetumi tiek tieši Sternam? Ne jau viņš vienīgais lecas – arī spēlētāju arodbiedrība ar komplimentiem pretējai pusei nebārstās. Bet kopumā šobrīd kolektīvā darba līguma sarunās toni nosaka tieši īpašnieku puse jeb Deivids Sterns. Tieši viņi ir izstrādājuši jauno sadarbības piedāvājumu, kurš ievērojami atšķiras no iepriekšējā modeļa un no kura īpašnieki negrib atkāpties ne pussolīti. Galvenās klubu bosu prasības ir samazināt algas un līgumu termiņus, kā arī ieviest tā saucamos cietos algu-griestus, kādi, piemēram, ir NFL un NHL. Cietie algu-griesti nozīmē, ka komandas nekādā gadījumā spēlētāju algās nedrīkst tērēt vairāk (vai arī drīkst tikai ļoti retos gadījumos) par noteiktu summu (NBA pagājušajā sezonā tie bija 58 miljonu dolāru), kamēr mīkstie jeb elastīgie pieļauj vairākus izņēmumus un iespēju maksāt luksusa nodokli (par katru dolāru virs noteiktajiem algu-griestiem dolārs jāmaksā līgai).

Ja spēlētāju puse piekritīs pēdējām īpašnieku prasībām, tad eksperti to jau nosaukuši par visu laiku vienpusējāko kolektīvo darba līgumu Ziemeļamerikas profesionālā sporta vēsturē. Kāpēc klubu priekšnieki ir tik alkatīgi? Šeit arī visvairāk parādās Sterna faktors. Viņš jau no savām pirmajām dienām pie NBA stūres ir pieradis maksimāli visu kontrolēt, un tieši viņš ir apsolījis klubu īpašniekiem panākt tādu sadarbības modeli, kurā spēlētāji ir maksimāli nospiesti un īpašnieki pelnītu, cepuri kuldami. Tieši Sterns ir uzņēmies aizvadīt šo teātri (nekā savādāk pagaidām abu pušu sarunas nosaukt nevar) līdz uzvarošām beigām. Kāpēc visi NBA vidē ļauj Sternam uzvesties tā, it kā līga būtu maza pilsētiņa, un viņš būtu tās mērs? Par Sterna mītisko ietekmi un varenību varētu liecināt kaut vai tas, ka pat klubu vadītāji (viņa darba devēji!) no viņa raustās – jaunākajiem īpašnieku saimes dalībniekiem esot pat silti ieteikts nestrīdēties ar NBA komisāru, ko viņi arī dara, baidīdamies tikt izraidīti no NBA. Otra lieta, kas ir pat šokējoša – praktiski neviens, ieskaitot īpašniekus, līgas vidē nezina, kāda tad īsti ir Sterna alga. Reālo ciparu zinot tikai 3 cilvēki, un runā, ka viņa atalgojums svārstās starp 20-23 miljoniem dolāru gadā! Vairāk par viņu pelna tikai 3-4 spēlētāji (ja skatāmies alegorijās Latvijā, tas būtu tāpat, kā LBL direktors pelnītu ~10’000 eiro mēnesī). Un pavisam drīz Sterns būs visapmaksātākais spēlētājs NBA, jaa panāks savu un piespiedīs spēlētāju arodbiedrību piekrist drastiskajam īpašnieku piedāvājumam.

Vai tas Sternam izdosies? Pagaidām, kā jau gaidīts, situācija ir ļoti tālu no mierizlīguma. Īpašnieki paliek pie savām prasībām, kurām spēlētāji, protams, nepiekrīt. Abas puses jau paspējušas viena otru apvainot nekorektumā, savtīgumā un nepietiekamā atdevē kolektīvā darba līguma sarunu procesā. Līga (Sterns) ir gājusi vēl tālāk un iesūdzējusi spēlētājus tiesā. NBA vadība vaino arodbiedrību neprofesionalitātē un nepietiekamā sadarbībā veiksmīgu kolektīvā līguma sarunu veikšanā un aicina tiesu neatzīt iespējamo spēlētāju prasību par pretmonopola likuma neievērošanu. Šādu praksi – apvainot konkrētās līgas vadību prettiesiskā monopolstāvokļa izmantošanā (pamatojums – tikai NBA klubi var piedāvāt NBA darbavietas) – ļoti bieži izmanto spēlētāju puses ASV profesionālo līgu lokautu brīžos. Tikko līdzīgu prasību tiesā NFL lokauta laikā iesniedza futbolisti un pēc tam panāca sev labvēlīgākus kolektīvā līguma noteikumus. Atšķirībā no NFL, kur īpašnieki vēlējās vienoties, bet spēlētāji tiesāties, NBA ir otrādi. Šeit, sagaidot līdzīgu uzbrukumu no spēlētājiem, īpašnieki ir ņēmuši iniciatīvu savās rokās un spēruši pirmo soli pretī lietu kārtošanai tiesas zālē, nevis pie sarunu galda. Un būt pirmajiem, kuri iesniedz prasību, bija vitāli svarīgi tāpēc, ka prasītāji varēja izvēlēties vietu (štatu), kurā tiks izskatīta lieta. Sterns izvēlējās Ņujorku, kur īpašniekiem ir daudz labākas iespējas uzvarēt šo prāvu nekā citos ASV štatos.

Pēc ASV likumu sistēmas, lai spēlētāji varētu tiesāties ar īpašniekiem par ļaunprātīgu dienesta stāvokļa izmantošanu, visupirms viņiem ir jāatņem licence savai arodbiedrībai jeb, citiem vārdiem, spēlētāju klerki ir jāatlaiž (izpilddirektors Billijs Hanters un pārējie). Lai to nepieļautu, Sterns ir gājis vēl tālāk un iesniedzis tiesā vēl vienu prasību – ja spēlētāji anulē savu arodbiedrību, tātad tā ir rīcībnespējīga, un līdz ar to ir jāanulē arī visi iepriekšējā kolektīvā līguma laikā (jeb esošās arodbiedrība laikā) noslēgtie spēlētāju līgumi. Tā tik būtu medusmaize īpašniekiem! Ja piepildīsies īpašnieku kvēlākais sapnis, vienā dienā viņi varētu izlabot visas savas 6 gadu laikā pieļautās kļūdas un muļķīgos lēmumus. Varētu atteikties no Rašarda Lūisa 22 miljoniem sezonā, Gilbertam Arenasam nebūtu jāmaksā 19, Džo Džonsonam 18 un arī mūsu Andrim Biedriņam 9 miljoni gadā.

Vai izdosies Sternam sasniegt pilnīgu triumfu un nospiest spēlētājus pilnīgi pie zemes? Vai izdosies līgas komisāram atņemt Biedriņam viņam pienākušos 27 miljonus (viņa līgumā vēl palikuši 3 gadi pa 9 miljoniem)? Tā būtu pilnīga revolūcija Ziemeļamerikas profesionālajā sportā, un tādā gadījumā Deivids Sterns kļūtu par visu laiku labāko pro-sporta komisāru. Ne jau kā sava sporta veida kultivētājs, bet gan kā īpašnieku supersulainis un viņu kļūdu superkorektors (par to jau viņam maksā tos 20 miljonus gadā). Reāli līdz tam diez vai nonāks. Jo tomēr maz ticams, ka tiesa, ja arī spēlētāji nolems tiesāties ar līgu un līdz ar to atlaist savu arodbiedrību, apmierinās īpašnieku prasību un anulēs visus noslēgtos spēlētājus līgumus. Tas būtu nebijis precedents, un tā rezonanse varētu būt pārāk skaļa ar neparedzamām sekām. Tad mēs droši varētu teikt, ka NBA basketbolu mums neredzēt vēl vismaz gadu (arodbiedrības izpildvara Billijs Hunters to apgalvo jau tagad), ja ne vēl vairāk.

Tā kā visticamāk Ņujorkas tiesa diez vai nolems, ka Andrim Biedriņam jāšķiras no visiem saviem vēl atlikušajiem 27 miljoniem (lokauta dēļ no deviņiem par nākamo sezonu gan var nākties). Bet varbūt nemaz nenāktu par sliktu? Protams, ne jau cilvēcīgā ziņā, jo neviens nav pelnījis nesaņemt to, kas rakstīts viņa darba līgumā. Viņš gan savus nu jau vairāk kā 30 miljonus ir nopelnījis, un dzīvot uz nebēdu varēs ne tikai viņa bērni, bet arī mazbērni. Bet ja paskatāmies no basketbolista karjeras viedokļa – iedomāsimies, ja Andrim turpmāk vairs nebūtu līgums kabatā un būtu no jauna jāiekaro vieta zem NBA saules. Kas zina, varbūt atkal pamostos vecais labais Biedriņš, pilns enerģijas un entuziasma, cīņasspara un azarta. Tas Biedriņš, par kuru jūsmoja visa Latvija un kurš ar savu dzīves ceļu un būtību iedvesmoja daudzus. Tāds džeks, kurš vitāli nepieciešams Latvijas izlasei un basketbolam kopumā.

Kā visa šī jezga beigsies Andrim Biedriņam? Un kā visai NBA līgai kopumā? Dzīvosim, redzēsim. Skatīsimies, kā attīstās notikumi pasaules basketbola mekā un analizēsim tos.