Gadās arī tā...

Vai Liverpūlē spokojas?

Pirmais spēlētājs, uz kura karjeras līkločiem SA+ vēlētos vērst uzmanību, ir Robijs Kīns. Neapšaubāmi talantīgs un meistarīgs īru futbolists, taču lielai daļai darījumu, kuros viņš ir bijis iesaistīts, galā prasās pielikt vismaz vienu izsaukuma zīmi. 2000. gadā 19 gadus veco futbola talantu no „Coventry City” iegādājās Milānas „Inter”. Tā laika galvenajam trenerim Marčello Lipi ļoti ir patikusi jaunā puiša spēles maniere. Darījumam tika iztērēta tiem laikiem ļoti ievērojama summa – 13 miljoni britu mārciņu -, taču, tavu skādi, drīz pēc tam Lipi klubu pameta, bet viņa pēctecis vien pašūpoja plecus – sak, kur lai to īru liek? „Inter” rindās Kīns aizvadīja vien sešas spēles, bet decembrī tika izīrēts „Leeds United”. Itālijā viņš vairs neatgriezās. Par Kīnu nereti smejas, ka, ierodoties jaunā klubā, pirmais, ko viņš preses konferencē pasaka, ir: „Es vienmēr esmu sapņojis šeit spēlēt!” Par Kīnu viņa karjeras laikā transfēros klubi ir iztērējuši vairāk nekā 70 miljonus mārciņu. Par klauniem sevi pataisīja „Liverpool”, kas 2008. gadā tobrīd „Tottenham Hotspur” zvaigzni iegādājās par 20,3 miljoniem mārciņu, taču jau nākamajā transfēru logā sešus mēnešus vēlāk Kīns atgriezās Totenhemā, tikai šoreiz darījuma summa bija par 8 miljoniem mazāka. Kas notika šajos sešos mēnešos? Ja kāds nopirktu māju, kuru pēc pusgada pārdotu teju uz pusi lētāk, varētu padomāt, ka bēniņos dzīvo spoki...

Karaliska izgāšanās

Pieļauju, ka paviršākiem futbolam līdzi sekotājiem Džonatana Vudgeita vārds varētu būt svešs vai arī knapi dzirdēts. Taču savulaik uz šo aizsargu lielas cerības lika karaliskais Madrides „Real” klubs, kas 2004. gadā par 13,4 miljoniem mārciņu iegādājās „Newcastle United” aizsardzības balstu. Pirmo sezonu gan nācās izlaist smaga savainojuma dēļ. Nekas – vienmēr jau ir arī nākamā sezona. Vudgeits debitēja „Real” rindās vairāk nekā gadu pēc savas ierašanās klubā, un debitēja ļoti koši – vispirms ieraidīja bumbu savos vārtos, pēc tam nopelnīja arī sarkano kartīti...Viss vienas spēles laikā! Trīs sezonu laikā Vudgeits piedalījās vien deviņās spēlēs Spānijas čempionātā, pārsvarā virinot ārstu kabinetus un sniedzot morālu atbalstu Deividam Bekhemam. Tieši Vudgeita plecs bija pirmais, kas trāpījās ceļā Bekhemam, uzzinot par neuzaicināšanu uz Anglijas izlasi neilgi pēc atteikšanās no kapteiņa apsēja. Sak, labi, ka ir kāds ar ko parunāt. Pirms dažiem gadiem spāņu laikraksts „Marca” Vudgeita iegādi nodēvēja par 21. gadsimta sliktāko darījumu. Tiesa gan, gadsimts vēl nav diez ko tālu aizskrējis no starta blokiem.

Kur skatījās „Inter”?

No neveiksmēm neviens nav pasargāts, katram futbola klubam gadās pa kādai neveiksmei spēlētāju selekcijā. Nereti gadās pārdot kādu futbolistu, kura sniegums it kā neapmierina, bet citā komandā viņš atveras. Atskatoties uz Milānas „Inter” manevriem, banālā aizkaitināto fanu frāze „tur neviens neko nejēdz no futbola” nezin kāpēc prātu aplido. 2002. gadā viņi iztērē 23 miljonus eiro par Fābio Kanavaro, taču Itālijas izlases pamatsastāva aizsargam spēle nevedas un vajā savainojumi. Jau nākamsezon viņi šo brāķi „veiksmīgi” iemaina pret „Juventus” rezerves vārtsargu Fabianu Čarīni, kuru paši pasludina par nākamo Itālijas izlases mūri. Visi mēs zinām, ko vēlāk savā karjerā sasniedza Kanavāro, bet kurš var kaut dažus vārdus pateikt par Čarīni? Tad mums ir Andrea Pirlo. Viņu „Inter” pārdeva saviem niknākajiem sāncenšiem „Milan” 18 miljonu eiro vērtā darījumā 2001. gadā, kurā „Inter” pretī saņēma arī balsta pussargu Draženu Brnčiču, kurš „Inter” sastāvā laukumā tā arī nekad neizgāja, savukārt Pirlo gan mazliet uzspēlēja...Trīs lietas – labas lietas! 1999. gadā „Inter” no Madrides „Real” iegādājās Klarensu Zēdorfu – tobrīd jau divkārtēju Čempionu līgas uzvarētāju. Pēc divām sezonām „Inter” nolēma izspēlēt kārtējo ģeniālo maiņas darījumu, Zēdorfu iemainot pret „Milan” spēlētāju Frančesko Koko. Kamēr „Inter” priecājās, kā savus niknākos sāncenšus ir atstājuši jaņos, Zēdorfs jau savas debijas sezonas izskaņā trešo reizi virs galvas pacēla Čempionu līgas kausu...Šos trīs darījumus „Inter” faniem labāk nepieminiet, ja nu kādreiz gadās saskrieties.

„Barcelona” neizlēmība

Ar Milānas „Inter” arī turpinām. Nav jau tā, ka tikai neveiksmes šo klubu ir piemeklējušas tirgus aktivitātēs. Ja kaut ko ir grūti saprast, tad tā ir Zlatana Ibrahimoviča pāreja uz „Barcelona”. 2009. gadā „Barcelona” samaksāja 49,5 miljonus eiro un vēl bonusā iedeva tobrīd slavas zenītā esošo Samjuelu Eto’o. Eto’o sezonas beigās virs galvas pacēla Čempionu līgas kausu, bet Ibrahimovičs, Barselonā aizvadījis tikai vienu sezonu, atgriezās Milānā, šoreiz tikai otra kluba rindās. Nevajag domāt, ka „Barcelona” neko par to nesaņēma – „peļņa” bija 24 miljonu eiro apmērā. Atkal jāprasa – kas sezonas laikā tāds notika, ka futbolista tirgus vērtība saruka uz pusi?! Pat vēl vairāk – nedrīkst aizmirst arī par Eto’o kā pievienoto vērtību skaļajā darījumā. Laikam dikti šmucīgs tas Ibrahimovičs bija...Ja reiz tikām līdz „Barcelona”, tad paturpināsim. Tajā pašā 2009. gadā viņi par 25 miljoniem eiro iegādājās ukraiņu aizsargu Dmitriju Čigrinski, kurš nav svešs vārds futbolā, taču droši vien tikai retajam asociējas ar spēlēm šā kluba sastāvā. Tādas viņam bija 14. Pēc sezonas viņš atgriezās Doņeckā, bet ukraiņi par iegādi samaksāja par 10 miljoniem eiro mazāk nekā iekasēja par pārdošanu. Paliksim pie „trīs lietas – labas lietas!” principa. Aleksandrs Hļebs. Par viņu 2008. gadā tika samaksāti 17 miljoni eiro. Uzbrūkošais pussargs 36 spēlēs tā arī vārtus neguva, taču kādā intervijā kā savu galveno trūkumu minēja...spāņu valodas nezināšanu. Katrā ziņā viņam tā arī netika dota iespēja to iemācīties, jo sausā sezona tā arī palika vienīgā.

Itālijas variants

Gaizka Mendjeta gadsimtu mijā tika uzskatīts par, iespējams, labāko pussargu pasaulē, tāpēc tolaik ļoti naudīgais Romas „Lazio” sasita cūciņu (ātro kredītu tad vēl nebija) un uz „Valencia” galda 2001. gadā nolika 48 miljonus eiro – Itālijas rekordsummu. Savu pirmo sezonu Mendjeta Romā pabeidza kā rezervists, vēlāk tika izīrēts „Barcelona” un „Middlesbrough”, bet „Lazio” kreklu tā arī vairs neuzvilka. Angļu klubs spāņu futbolistu vēlējās paturēt un 2004. gadā nopirka no „Lazio” par...8 miljoniem eiro. Itālijas variants nebija sevišķi veiksmīgs Mendjetam...

Nekur nav tik labi kā Milānā

Ondrijs Ševčenko „Milan” rindās aizvadīja savas neapšaubāmi spožās karjeras labākos gadus. 2006. gadā Romāns Abramovičs no kabatas izgrāba naudas žūksnīti un iegādājās savam „Chelsea” klubam lielisko uzbrucēju par 44 miljoniem eiro. Ševčenko tā arī nevarēja pielāgoties ne angļu futbolam, ne dzīvesveidam. Iesvētībās viņam bija jādzied visas komandas priekšā, bet biklā ukraiņu puiša versija par „We Are The Champions” izpelnījās komandas biedru ūjināšanu un lidojošus priekšmetus savā virzienā. Mēļo, ka Ševčenko iegāde bijusi Abramoviča, nevis tā laika trenera Mouriņju lēmums, līdz ar to var arī saprast, kāpēc viņa karjera Londonā bija tik neveiksmīga. 2009. gadā Ševčenko atgriezās Kijevā – bez pārejas summas. Savukārt cits „Milan” vēl neseno slavas dienu spīdeklis Kakā kluba kasē ienesa 70 miljonus eiro, pārejot uz „Real”, bet to, kāda no šīs naudas ir bijusi atdeve, mēs ļoti labi redzam šobrīd. Kas zīmīgi – abām zvaigznēm Milānu pametot, netrūka futbola ekspertu, kas prognozēja, ka jebkurā citā klubā viņi nekad nebūs tik spilgti. Un, ja vēl galā pieliek summas, tad iespaids paliek tikai košāks...

Denilsona rekords

Ja futbolists ir uzvarējis Pasaules kausa izcīņā, tad par savu karjeru sūdzēties nebūtu pamata. Tomēr brazīliešu pussargs Denilsons ir īpašs stāsts. 1998. gada vasarā „Real Betis” par Denilsona iegādi iztērēja 30 miljonus eiro, kas bija tā laika rekords. Klubs, noslēdzot šādu darījumu, nekautrējās arī palielīties ar saviem mērķiem – iekļūšana Čempionu līgā, augšgals Spānijas čempionātā. Taču realitāte bija mazliet cita – Denilsona otrajā sezonā klubs izlidoja uz Spānijas otro spēcīgāko līgu, par ko liela kritikas šalts tika brazīlietim. 2005. gadā viņu pārdeva „Bordeaux” par grašiem, ja varam tā teikt.

„You're all f..king idiots!”

Par Huanu Sebastjanu Veronu „Manchester United” samaksāja 40 miljonus eiro 2001. gada vasarā. Ar argentīniešu pussargu sers Alekss Fērgusons saistīja lielas cerības, taču Veronam tā arī divu sezonu laikā neizdevās sevi pierādīt Mančestrā. Uz viņa sniegumu un iztērēto summu nereti preses konferencēs Fērgusonam uzmanību vērsa angļu žurnālisti, par ko vienreiz pretī saņēma apakšvirsrakstā minēto repliku un Fērgusona profesionāļa slēdzienu – Verons ir lielisks spēlētājs, kura sniegums skotu treneri pilnībā apmierina. Tomēr 2003. gadā Verons tika pārdots „Chelsea” par „tikai” 20 miljoniem eiro, bet Fērgusona virzienā lidoja revanša bultas – klau, kurš tad īsti ir tas idiots? „Chelsea” rindās gan Verona sniegums bija vēl žēlīgāks, tāpēc var teikt – labi, ka pārdeva tik laicīgi, jo vēlāk pat 20 miljonus eiro neviens galdā likt vairs nebija gatavs.

Veā viltus brālēns

Šis nav stāsts par milzīgām naudas summām, kas iztērētas, bet par stulbumu, citādi to grūti saukt. 1996. gadā Anglijas premjerlīgas vienības „Southampton” tā laika trenerim Greiemam Sounesam iezvanījās telefons. Zvanītājs stādījās priekšā kā Džordžs Veā, kas gadu iepriekš bija atzīts par labāko futbolistu pasaulē. Viņš teica, ka viņam ir brālēns vārdā Ali Diā, kurš ir spēlējis Senegāles izlasē (pats Veā spēlēja Libērijas) un PSG klubā. Souness nolīga Diā uz mēnesi. Tā laika noskaidrojās, ka zvanītājs nebija Veā, Diā nebija Veā brālēns, kā arī nebija nekad spēlējis ne Senegāles izlasē, ne PSG. Pat vēl trakāk – viņš nebija sevišķi labs futbolists. Šis darījums ir pelnījis visu laika stulbākā godu gan izveicīgā viltvārža, gan iedvesmotā trenera dēļ. Pat ja tas būtu Veā brālēns, vai tas uzreiz nozīmē, ka brālēns ir labs futbolists?! It sevišķi, ja par tādu nekad neko neesat dzirdējis...

Šie deviņi īsie stāstiņi varētu aizpildīt tikai vienu mazu nodaļu veselā grāmatā, kas būtu veltīta futbola transfēru tirgum – tā īpatnībām un neveiksmēm. Pārskrieniet pāri futbola ziņām ārzemju medijos kaut šodien, piefiksējiet lielākās pārejas summas – pavisam droši varam teikt, ka daļa no šiem futbolistiem jau pēc dažiem gadiem būs iesaistāmi līdzīga rakstura stāstos. Fernando Toress vēl aizvien ir „Chelsea” īpašums...