Vecā sinjora ir atpakaļ!
Kārtu pirms Itālijas A sērijas sezonas beigām ir noskaidrojies šīs sezonas čempions – Turīnas „Juventus”. Visprecīzākais apzīmējums būtu – beidzot. Beidzot, pēc skandāliem, neveiksmēm un citām klapatām, Turīnas komanda ir atpakaļ virsotnē. Šī sezona ir kā pamatakmens jauniem laikiem kluba vēsturē. Jauns treneris, jauns stadions, jauni līderi.
Trīs lietas, kas papildināja zāļu skapīti
Šovasar „Juventus” ļoti trekni iepirkās transfēru tirgū, papildinot savu sastāvu ar vairākiem pazīstamiem futbolistiem. Pirlo, Lihštainers, Vučiničs, Vidals, Elija un citi – tāds bija kluba vasaras iepirkumu maisiņa saturs. Sezonas sākums gan nedaudz nošokēja, jo lielāka daļa jauniegūto spēlētāju sēdēja uz soliņa, liekot kasīt pakausi gan faniem, gan pretiniekiem. Tomēr laiks visu nostādīja savās vietās, dodot iespēju visiem. Daži (Pirlo, Vučiničs, Lihštainers) kļuva par stabilām pamatsastāva vērtībām, bet citi (Elija) uz sevi liktās cerības neattaisnoja, liekot vilties vispirms jau sev, bet pēc tam – arī komandai. Tikmēr daudznozīmīgu iespaidu atstāja Vidals – it kā spēlēja daudz, bija rezultatīvs, bet kaut kas īsti līdz galam neizdevās, līdz ar to arī spekulācijas ap viņa iespējamo prom iešanu liek aizdomāties. Jāsecina, ka kluba Ahileja papēdis – nepārdomāta komplektācija – tomēr lika par sevi manīt arī šosezon, taču problēma nebija tik akūta kā citus gadus. Tiesa, janvāra transfēru logā bija daži savādi darījumi, kas lika daudznozīmīgi pasmaidīt.
Vēl viens būtisks faktors panākumos bija jaunais stadions. Šosezon tika izpārdoti 86% kluba mājas spēļu, kas uz ir lielisks rādītājs, ja paskatāmies uz cipariem, kādus mums uzrāda citu klubu apmeklējumu bilance. Itālijā šie rādītāji ir šausminoši zemi, bet tas jau ir cits stāsts. Stāsts, kurš uz „Juventus” vairs neattiecas. Pagaidām...Tomēr stadiona nodošana kluba līdzjutējiem – tas bija labs atspaids kluba kasei šosezon, jo pārdoto abonementu skaits uzlēca debesīs. Laba mācība citiem klubiem, ja viņi domā par to, kā lai atgriež tautu tribīnēs.
Trešais būtiskais jaunums bija galvenais treneris Antonio Konte. Kluba un visa Itālijas futbola leģenda pagaidām ļoti pārliecinoši veido savu karjeru, jau ar pirmo piegājienu aizvedot savu komandu līdz A sērijas titulam. Starp citu, šis ir pirmais tituls kopš 2003. gada, tiesa, pārītis nākamo tika atņemti 2006. gadā, kad uzvirmoja baisais sarunāto spēļu skandāls. Kontes stāsts galvenā trenera amatā ļoti daudzās vietās pārklājas jau ar kādu iepriekš dzirdēto, proti, Čiro Feraras - citas kluba leģendas - laiku 2009. gadā pie kluba stūres, kad tika salikti līdzīgi akcenti sastāva komplektācijā, ar zobiem un nagiem sev izraujot Djego un Felipi Melo, bet iznākums šim visam bija ļoti drūms. Šoreiz notika citādi, Kontem sevi apliecinot kā inovatīvu un, pats galvenais, – stingru treneri. Ja ne izteikumos, tad izpausmēs noteikti.
Itālijas izlases bāzes komanda
Sezonas pirmā spēle iezīmēja tās trajektorijas, par kurām komanda cer visātrāk izbraukt sezonā paredzētos līkumus. Proti, pamatsastāvā devās veseli 10 itāļu spēlētāji, kas ir izcils rādītājs, ja paceļam galvas un paskatāmies apkārt – slavenos klubos tas ir retums. Protams, ka visas sezonas garumā šis rādītājs nebija tik augsts, tiesa, bija arī gadījums, kad viss starta vienpadsmitnieks bija būvēts no itāļiem. Tiesa, kluba produkti ir vien daži, tomēr vietējie ir un paliek vietējie.
Itālijas izlases kandidātu sarakstos figurē vai periodiski ir figurējuši tieši 11 kluba spēlētāji. Zīmīgs, skaits, kaut arī uz Eiropas čempionātu, visticamāk, dosies vien puse. Tomēr tas, ka uzvarēja klubs, kurš ir būvēts ap itāļu futbolistiem, ir laba zīme visam itāļu futbolam kopumā, kurš pēdējos 6 gados ir piedzīvojis pagrimumu. Dažas klubā nostiprinātās saites (Pirlo – Markīzio vidējā līnijā; Bonuči – Kjelīni aizsardzībā) lieti noder arī Itālijas izlases kontekstā, taču – nevar salīdzināt Itālijas izlases spēlēto futbolu ar Turīnā redzēto. Interesanti, bet fakts – no itāļiem būvētā komanda it nemaz nespēlē itāļiem raksturīgu futbolu. Tieši otrādi – var atrast šādas tādas Nīderlandes totālā futbola iezīmes, jo cik gan daudz bija šosezon gadījumu, kad uzbrukuma smailē nonāca balsta pussargs vai pat centra aizsargs. Ļoti daudz radošuma, kas Itālijas futbolam nav tā raksturīgākā iezīme.
Jaunie un vecie varoņi
Visticamāk, ka sezonas pēdējā spēlē komandu laukumā vedīs tās kapteinis Alesandro del Pjēro, kurš šosezon to ir darījis vien 3 reizes. Par del Pjēro lomu komandā jau rakstījām iepriekš, taču situācija krasi nav mainījusies, lai arī gūti 2 vārti. A sērijas tituls viņam būs labas atvadas, jo kluba vadība ir likusi skaidri noprast – uz jaunu līgumu par Itālijas zelta puisēnu sauktais futbolists var necerēt. Drīz būs 38 gadi, un tas tomēr ir solīds vecums, bet par savu karjeru del Pjēro nav jāsarkst, jo ir izcīnīts viss – vien Eiropas čempiona tituls 2000. gadā izslīdēja no rokām. Laukumā devies 22 spēlēs, del Pjēro parādīja, ka nebūt nav vecs un sagrabējis, taču lieks gan. Futbols, kādu demonstrēja šis „Juventus” modelis, nebija tas, pie kura ir pieradis del Pjēro, tāpēc savos uznācienos viņš bieži vien izskatījās kā baltas zvirbulis laukumā. Visam savs laiks - ko padarīsi.
Kamēr ilggadējais līderis domā, kā un vai vispār turpināt karjeru, tikmēr „Juventus” ir izveidojušies jaunie sejas vaibsti. Kapteinis un līderis ģērbtuvē ir Džanludži Bufons, tāpat stabila vērtība ir viņa asistents Kjelīni. Tomēr līderis laukumā ir cits – Klaudio Markīzio. 26 gadus „Juventus” akadēmijas audzēknis jau kopš Feraras laikiem ir stabila kluba vērtība, taču par līderi nobrieda tikai šosezon. 9 gūti vārti A sērijā, kas ir gandrīz tikpat, cik visā iepriekšējā karjerā kopā, lieliska spēle vidējā līnijā kopumā. Ar savu spēli visas sezonas garumā, kā arī Itālijas izlasē, Markīzio ir pierādījis sevi kā šobrīd labāko Itālijas futbolistu, kā arī vienu no pasaulē labākajiem pussargiem. Nākamsezon Čempionu līgā viņš to apliecinās arī tiem, kas viņu darbībā nav redzējuši – redzēsiet!
Tāpat satriecošu sezonu aizvadīja Andrea Pirlo. Pāreja no „Milan” nāca par labu vispirms jau pašam futbolistam, kurš Milānā pie Allegri bija mazliet nosēdies. Turīnā viņš atspēra durvis ar kāju jau sezonas pirmajā spēlē, kontrolējot bumbu, nepārspīlēju, 80% no visa laika, kurā to kontrolēja „Juventus”, un atdodot divas rezultatīvas piespēles. Žests nepārprotams – saimnieks ir ieradies. Tāds viņš bija patiešām visu sezonu, uzbrukuma organizāciju atstājot savā ziņā. Zīmīgi, ka neraksturīgi daudz pats nonāca uzbrukuma smailē, kas bija spilgta šī „Juventus” modeļa iezīme, taču ar realizāciju īsti nevedās, kas, starp citu, arī ir raksturīga iezīme šai komandai. Starp citu, lielākais spēles laiks komandā visas sezonas garumā.
Tikmēr uzbrukumā tradicionālu itāļu futbolu spēlēja Alesandro Matri, bet viņam blakus labi izskatījās Mirko Vučiničs. Uzbrukumā bija pārprodukcija visas sezonas garumā, taču šie divi tomēr bija populārākā un labākā izvēle, bet pārējie – lomu spēlētāji, kas arī nav mazsvarīgi. Tāpat gājiens ar zirgu bija Stefana Lihštainera piesaiste, kurš labajā aizsardzības malā bija labākais A sērijā.
„Juventus” šovasar atkal ir gatavi atvērt naudas maku, lai pastiprinātu sastāvu ar domu par startu Čempionu līgā. Interešu saraksta galvgalī ir Robins van Pērsijs, bet Lukašu Podoļski nocēla „Arsenal”. Godīgi sakot, maz būs tādu spēlētāju, ar kuriem netiks saistīts „Juventus” vārds, taču - cik no viņiem reāli ieradīsies? To mēs vēl redzēsim. Galvenais, lai klubs nekāpj uz vecajiem grābekļiem, kuru ir daudz.
[+] [-]
+1 [+] [-]
forza Juve
[+] [-]
autors it ka vel ko grib pateikt "par vecajiem grabekljiem", bet nepasaka... zhel, shi butu interesantakaa raksta dalja
[+] [-]