Ko sēsi, to... sēsi.

Ievadā paustajam zemteksta ir liela ietilpība, jo kā zināms – tāda balva ar tieši tādu nosaukumu Latvijas lauksaimniecības dienas kārtībā patiešām atrodas. Tā ir jauka sakritība, ka arī nu jau bijušais Rīgas „Dinamo” hokeja komandas menedžeris Normunds valkā līdzīgu uzvārdu. Bet tā noteikti nav sakritība, ka viens no kluba redzamākajiem stāviem Aigars Kalvītis ir ar lauksaimnieka izglītību. Ja tagad mēs zinām, ka tieši viņš uz laiku ir iecelts par „Sējēja” amata vietas izpildītāju, tad atliek vien secināt – uz ātro neko labāku jau Skanstes ielā nemaz nevarēja atrast. Vai murgot tādā garā tālāk? Labāk – nē...

Normunds Sējējs ir prom no Rīgas „Dinamo” un tas kluba vadībai nebija pārsteigums. Negaidīti bija, bet pārsteigums – nē. Teiksiet – tas taču gandrīz ir viens un tas pats! Nē, nav viss. Klubs, kuru administrē Juris Savickis arī agrāk bija dzirdējuši mājienus no menedžera puses, ka viņš varētu paiet malā, pamest trasi... Normunds „Dinamo” ietvarā izdarīja maksimālo, kā saprata hokeju – gaidīt, ka pēkšņi viņa ponijs pārvērtīsies auļojošā ērzelī ir vairāk kā naivi. Četros gados Sējējs pilnībā nodemonstrēja savu kompetenci, kurai, starp citu, bija robežas – pirmkārt, tās diktēja komandas finansiālās iespējās, otrkārt, viņš pats šajā amatā mācījās un mācās joprojām. Viņam bija spilgtas izdošanās un arī tik pat spilgtas izgāšanās. Vienīgi, pēdējo sakarā menedžeris bija diezgan prasmīgs vizāžists – proti, Sējējs lieliski tika galā ar savu make-up, viņam rūpēja ārējais izskats un dekoratīvā kosmētika tika izmantota biezā slānī. To pēdējo uztveriet pārnestā nozīmē – protams, Normunds nesēdēja pie spoguļa un nekrāsoja lūpas. Viņš rūpējās par savu tēlu un lieliski saprata, kas ir jāizdara, lai tik īpatnējā organizācijā, kāds ir Rīgas „Dinamo” hokeja klubs, ne tikai noturētos, bet arī pildītu sev uzticētos pienākumus. Arī viņa pēdējais gājiens ar atlūguma uzlikšanu uz galda ir labs stils, jo tiek domāts par reputāciju – labāk pašam aiziet, ar mājieniem par jauniem izaicinājumiem un tā tālāk. Tajā pašā laikā, ja objektīvi novērtē pēdējās sezonas paveikto, tad būtu daudz jautājumu, kāpēc būtu jāpieņem nevis Normunda atlūgums, bet viņam vienkārši jāuzteic darbs. Piemēram, pēdējais leģionāru iesaukums bija Sējēja bēdu ieleja. Tajā pašā laikā, vai ievērojāt, cik galanti viņš servēja saviem priekšniekiem šo realitāti? Kad Savickis atvēra muti un publiski sāka runāt, teikumos iepinot hokeja terminoloģiju, būtībā tas bija Sējēja teksts ar kādu viņš sēdēja pie padomes galda vai stāvēja uz tās paklāja. Ja Normunds būtu slikts skaidrotājs, nez vai viņš četrus gadus noturētos. Tajā pašā laikā, dzirdot, ka Svētais Juris aizvadītās sezonas leģionāru vājo pienesumu skaidroja ar mūsu noskatīto kandidātu pievienošanos NHL klubiem – tātad, bijām atraduši īstos, bet viņus pārsolīja pati lielākā pasaules hokeja līga – atliek vien līdzjūtīgi nopūsties par viena otra kadra lētticību. Pats Savickis neko tādu nenosapņoja...

Sējējs pārstāv tā sauktos Viestura Koziola cilvēkus pie „Dinamo” projekta. Tie, kas ir aizmirsuši, atgādinu - komandas atjaunošanas radošais iniciators pirmsākumos bija tieši Koziols, kuru pēc pirmās sezonas atbrīvoja ne tikai no atbildīgajiem amatiem, bet arī palūdza aizvākties no formālo akcionāru loka. Publiski Viesturam piešuva nesaimnieciskumu, kas droši vien kaut kur bija pamatots, tāpat runāja, ka viņš bīdot savus cilvēkus... Loģiski, viņš strādāja ar tiem, kurus pazina. Nekas nav mainījies, noteiktas „Dinamo” struktūras joprojām apstāv radu radi un pietuvināti paziņas, vienīgi – tie vairs nav Koziola radi un draugi... Izrēķināšanās ar Viestura cilvēkiem bija tik nepārprotama, ka taisni vai jābrīnās, kā visā tajā jūklī Sējējs palika pie sava krēsla. Lūk, jums arī daļēja atbilde par menedžera rakstura īpašībām. Kad otrajā sezonā par Savicka ārštata padomnieku kļuva cits bijušais hokejists Pēteris Skudra, viņš diezgan ātri tā sauktajiem bosiem apstāstīja dažas patiesības, kuras nebija labvēlīgas Sējēja izpildītajām piruetēm. Skudra baudīja lielu uzticību, kas vainagojās ar slinkā, bet talantīgā Tailera Arnasona atvešanu – Savickim tas bija lakmusa papīrs, kam vajadzēja sniegt atbildi, vai padomnieks patiešām ir labs, vai tikai izliekas. Toreiz mums nebija ar ko salīdzināt, tāpēc Arnasona darba ētika izvirzījās priekšplānā, kas bija pareizi – nu, nevarēja komandā atrasties cilvēks, kas ar visu savu būtību ģērbtuvē un uz ledus garlaikojās. Tiesa, slinkā Jānīša (lasi – Tailera) pienesums statistikā šīs sezonas leģionāriem varētu būt zilais sapnis, kas tomēr Skudras tā laika stāstam atstāja ilgu pēcgaršu. Var teikt, ka Pēteris toreiz neprata piestartēt ar īsto kandidātu, jo pretējā gadījumā viņš būtu komandas menedžeris. Uz to pusi vilka, ko saprata un redzēja Sējējs. Kā viņam izdevās panākt, ka Skudra tiek sakompromitēts un izslēgts no Savickim pietuvināto cilvēku aprites – lūk, tas ir vēl viens stāstiņš par bijušā „Dinamo” menedžera rakstura iezīmēm...

Savickis kā jau VDK darbinieks sev apkārt tur prognozējamus, paklausīgus un pakalpīgus cilvēkus. Tā kā no hokeja viņš neko nesaprata, loģiska bija viņa vēlme šajā mācību priekšmetā iebraukt līdz tādam līmenim, lai varētu vismaz izlikties par gudru. To Svētais Juris arī ik pa brīdim atrādīja skatītājiem un klausītājiem, kas varēja izbrīnīt nezinātājus, bet – neko jaunu par šo cilvēku nepateic tiem, kas kaut reizi bija saskārušies ar šo pašapmierināto krievu naudas pieskatītāju. Savicka skolotāja lomu netieši pildīja Sējējs, bet stundas notika tā saukto padomes sēžu laikā. Normunds prasmīgi tādās reizēs turējās, jo bija labs žonglieris. Viņš ļoti savlaicīgi saskatīja riskus un gāja tiem pa priekšu, viņš lieliski izprata konjunktūru, kāda iezīmējās Savicka tuvumā. Viņš pats kļuva par šīs konjunktūras darba instrumentu. Sējējs pūta Jurīša stabulītē, bet šķielēja pavisam uz citu pusi... Dubultā spēle bija viņa stihija, tajā pašā laikā Normunds bija gana apķērīgs, lai galīgi nekļūtu par „Dinamo” administrācijas kājslauķi. Precīzāk, kājas viņā ik pa brīdim kāds noslaucīja, bet pēc hierarhijas viņš to pieņēma kā amata neatņemamu sastāvdaļu. Tāpēc Sējēja izpausmes pa vertikāli bija uzjautrinošas – pret zemāk stāvošiem, kādi šajā gadījumā bija hokejisti vai treneri, viņš spēlēja jau vecākā brāļa lomu. Sak, ja jūs zinātu, kā es jūs visus tur padomes sēdēs piesedzu... Zīmīga epizode varētu būt Laura Dārziņa pārdošana Kazaņai. Normunds faktiski izdarīja visu, lai darījums notiktu, bet pēdējā brīdī, kad puikas no tālienes atbrauca ar koferiem, ko šajā gadījumā nosauksim par kompensāciju, viņš pagāja malā, ļaujot šo materiālo prieku izgaršot priekšniecībai... Var uzskatīt, ka Sējējs diezgan savlaicīgi saprata, ka viņš var būt ir labs savā postenī, bet nekad nekļūs par Savicka ķēdes sunīti. Tāpēc, bija jāveido apkārt tāds fons, lai viņš pie radušās izdevības spētu mierīgi notīties, kā tas arī tagad ir noticis. Tiesa, pie kājas Savickim viņš gāja visus šos četrus gadus un arī tagad – uzliekot uz galda atlūgumu, gan jau atrada pareizos vārdus, lai neaizcirstu visas durvis.

Šī sezona Sejējam radīja divējādas sajūtas – no vienas puses viņš publiski baudīja atzinību savam darbam, ja neskaita leģionāru komplektāciju, no otras – komandā beidzot bija parādījies cilvēks, kas viņam bija ierādījis vietu. Proti, treneris Rautakalio strikti turējās pie principa, ka katram ir jādara savs darbs. Šuplera laikā Sējējs varēja skraidīt pa ģērbtuvi un klaigāt par spēlētāju nespēju izcīnīt uzvaru vai neprasmi gūt vārtus, pie Rautakalio viņš to varēja izdarīt tikai vienu reizi. Pirmo... Tāpēc jau kopš sezonas sākuma jeb – brīža, kad Peka šo to pateica - menedžeris izvilka no kabatas tos pašus pilienus, kas savulaik neitralizēja Skudru un – pilināja... Viņš bija pret galveno treneri un izmantoja jebkuru brīdi, lai pazāģētu viņa zaru. Vai ievērojāt, kā mainījās Savicka retorika sezonas laikā, kad viņš runāja par galvenā trenera prasmēm – no „man nepatīk viņa stils”, uz „viņš varētu palikt, lai arī viņam ir kļūdas”, visbeidzot – „mēs piedāvāsim trenerim turpināt darbu”... Sējējs nevarēja nepamanīt, ka padome viņu trenera jautājumā uzklausa, kā jau pienāktos uzklausīt cilvēku, kas pats šo kandidatūru bija savulaik piedāvājis, taču ignorē viņa mājienus, ka treneris tomēr savu darbu neprot. Tā kā apķērība ir viena no Normunda stiprajām pusēm, viņš saprata, ka ar Peku viņam dubulto spēli un morāli neizdodies uzspēlēt. Turklāt, tas bija jāsaprot brīdī, kad bija skaidrs – „Dinamo” šo treneri paturēs. Tātad – vajadzēs sastrādāties, bet tas nozīmē, ka menedžerim būs jāstrādā, trenerim – jātrenē... Vai atminat, cik veikli kāds palaida tautā pīlīti par čehu uzbrucēju Petružaleku, ko it kā esot izbrāķējis Rautakalio? Tas nenotika vasaras vidū, bet gan laikā, kad „Dinamo” pārdzīvoja sezonas neveiksmīgo sākumu. Sējējs ne mirkli neizmantoja, lai pateiktu, ka Rīga nevarēja šim uzbrucējam samaksāt viņa prasīto. Treneris nepaņēma...

Sējējs pie Rīgas „Dinamo” padarīja labu darbu, taču glorificēt viņa lomu arī nevajadzētu. Jā, viņš faktiski vadīja visus sporta jautājumus komandā, viņam bija lielas pilnvaras, tomēr – tajā pašā laikā Normunds parādīja, ka viņš šajā amatā nevis bija, bet mēģina kļūt par vadītāju. Hokejists viņā tomēr bija vairāk, kas nav trūkums. Viņš labi apguva aizkulišu spēlītes, kas ikviena kolektīvā ir neizbēgama parādība, kur nu vēl gadījumā ar Svētajiem, bet - bija diezgan ierobežots vai saistīts attiecību frontē, ko redzēja un izbaudīja komandas spēlētāji. Vai viņš kā menedžeris izspieda no „Dinamo” iespējām maksimālo? Drīzāk var teikt, ka viņam no sevis vēl ir jāizspiež dažas lietas, bet – tās nevar notikt uzreiz un tagad. Vai viņš ir neaizstājams? Uz kādu brīdi – noteikti, jo hokeja jautājumi Rīgas klubā bija pilnā viņa pārziņā. Tā bija viņa atbildība. Vien skumji, ka viņš diezgan nepārprotami bija gatavs jebkurā brīdī parakstīties zem veiksmēm, bet galīgi nevēlējās atzīt, ka mēdz arī kļūdīties... Lūk, tas atšķir labu vadītāju no – ļoti laba. Normunds Sējējs pie „Dinamo” bija labs un tāpēc ir pelnījis sirsnīgu paldies par padarīto.

Par konkursa „Sējējs” turpinājumu un pretendentiem – jau cits gabaliņš...