“Nekas nav izdevies...”

Pirms došanās uz Sočiem ar Eiropas čempiona medaļu kabatā diezgan līdzīgās notīs skanēja skeletonista Martina Dukura un Rastorgujeva teiktais par mērķiem Soču spēlēs: “Man ir mērķis, bet es par to skaļi negribu runāt.” Skaidrs, ka pēc Vankūveras sudraba vēlreiz tajās pašās pozīcijās Martins palikt negribēja, bet Andrejs sapņoja par pirmo sešinieku, varbūt pat medaļu. No šī skatupunkta raugoties, neizdevās ne vienam, ne otram. Tomēr Martins vismaz mājās brauca ar medaļu, kamēr Andrejs neiekļuva pat labāko sešiniekā, kas vismaz kādu valsts prēmiju būtu nodrošinājusi. Protams, ne jau prēmijas dēļ parasti sportisti brauc uz sacensībām, bet patīkami vienalga.

Apsveicama ir Rastorgujeva tiekšanās pēc arvien augstākām vietām, neapmierinātība ar savu sniegumu un cenšanās atrast, kur pazūd sekundes desmitdaļas. Tomēr tā var arī sevi pirms laika sadedzināt, līdz pjedestālam nemaz netiekot. Lai saprastu, cik pamatoti “cepjas” Andrejs, salīdzināsim viņu ar “četriem musketieriem” - Oļegu Maļuhinu, Ilmāru Brici, Jēkabu Nākumu un Gundaru Upenieku. Protams, jāņem vērā, ka nosauktā četrotne ir padomju laika produkts, bet Andrejs – jau Latvijas biatlona produkts.

Upenieks ar biatlonu sāka nodarboties 1984. gadā. Lai arī tika uzskatīts par precīzāko šāvēju Latvijas komandā, pasaules kausa sacensībās individuālajās disciplīnās viņš līdz goda pjedestālam tā arī netika. Labākā vieta olimpiskajās spēlēs viņam bija 19. vieta individuālajā 20 kilometru distancē Lillehammerā 1994. gadā (22 gadu vecumā, savā 10 sezonā biatlonā), bet pasaules čempionātā 1999. gadā Kontiolahti viņš tika līdz 14. vietai (27 gadu vecumā, savā 15 sezonā biatlonā).

Gadu jaunākais Jēkabs Nākums ar biatlonu sāka nodarboties 1986. gadā. Labākais sasniegums olimpiskajās spēlēs viņam bija pēc 12 gadiem 26 gadu vecumā Nagano (5. vieta). Pasaules čempionātā 1997. gadā Osrblī dalīta 5. vieta sprintā. Desmitniekā vēl bijis tikai reizi – 10. vieta pēc diviem gadiem šajā pašā disciplīnā Kontiolahti. Pasaules kausa posmos godalgotu vietu nav.

Talantīgais Oļegs Maļuhins pagaidām ir vienīgais Latvijas biatlonists, kurš uzvarējis pasaules kausa posmā. Tas viņam padevās 1998./1999. gada sezonā Valkartjē (Kanāda). Trenēties 1969. gadā dzimušais Maļuhins bija sācis tālajā 1980. gadā... Olimpiādē augstākā vieta viņam bija sestā vieta sprintā Nagano, bet veiksmīgākais pasaules čempionāts – 1999. gadā Kontiolahti – viena ceturtā un divas piektās vietas.

Ilmārs Bricis visilgāk noturējās pasaules elitē. Pirmais panākums viņam bija 1995. gadā Oberhofā, kad sprintā sanāca 4. vieta. Tas bija brīdī, kad gadu skaits sasniedzis ceturtdaļgadsimtu, bet kopš trenēšanās sākuma pagājuši 17 gadi! Pirmo medaļu Bricis izcīnīja vēl pēc trim gadiem Pokļukā, pasaules kausa posmā ieņemot trešo vietu sprintā, bet pie godalgas lielajos mačos tika 2000. gadā Zakopanē, kur nopelnīja bronzu Eiropas čempionātā. Savukārt pasaules mērogā bronza tika sasniegta 30 gadu vecumā Pokļukā. Zīmīgi, ka visaugstāko vietu olimpiskajās spēlēs – ceturto – Ilmārs izcīnīja 35 gadu vecumā Turīnā iedzīšanas sacensībās. Kopā viņš tika pie pieciem goda pjedestāliem un vēl piecām vietām labāko pieciniekā pasaules kausā un divām pasaules čempionāta bronzām.

Protams, ne visiem tā veicas ar sportista ilgmūžību kā Ilmāram vai norvēģim Ulem Einaram Bjerndalenam, taču fabulas mācība ir tāda – ne vienmēr panākumi atnāk līdz ar pirmajām sacensībām pieaugušo konkurencē. Kā šajā ziņā izskatās Rastorgujevs?

Šobrīd Andrejam ir 25 gadi. Pirmoreiz Rastorgujevs sevi pieteica 2009. un 2010. gada mijā, kad četrreiz pēc kārtas izgrieza pogas visiem Latvijas labākajiem biatlonistiem, ieskaitot biatlonā atgriezušos Maļuhinu un atskaitot no olimpiskās atlases atbrīvoto Brici. Pirmoreiz pasaules kausa posmā labāko desmitniekā Rastorgujevs iekļuva tikai pagājušajā sezonā, bet tās noslēgumā Sočos tika līdz augstajai ceturtajai vietai 20 km individuālajā distancē. Vai nu tas, vai ceturtā vieta iedzīšanā šogad Oberhofā droši vien deva cerības uz līdzīgu vietu arī olimpiskajās spēlēs, tomēr ne Soču spēlēs, ne pasaules kausa posmos vairs tik augstu tikt neizdevās. Olimpiskajās spēlēs Andrejam sanāca 33. vieta 20 kilometros, 17. - sprintā, devītā – iedzīšanā un 14. - distancē ar kopējo startu. Vai varēja labāk? Jā, jo nevienā no distancēm neizdevās aizvērt visus mērķus. Vai tā ir traģēdija? Nē, jo neviens no Latvijas “četrīšiem” 25 gadu vecumā olimpiskajās spēlēs nav bijis augstāk par Rastorgujeva iespēto devīto vietu. Tiesa, 26 gados Nākums ir bijis piektais, un droši vien, ka arī pēc spēlēm Pjenčanā Jēkabs šajā ziņā būs labākais Latvijas biatlona vēsturē. Tomēr vienā ziņā Rastorgujevam ir taisnība – jāsāk vākt godalgas, jo arī viņš biatlonā ir jau 16 gadus! Medaļām jākoncentrējas, taču nav jāieciklējas uz tām, jo, pastāvīgi strādājot un progresējot, kā to dara alūksnietis, rezultātiem (medaļām) ir jābūt. Agrāk vai vēlāk. Andrejs priekšroku dod “agrāk”.