Uļa -- divdesmitā gadsimta brīnums

Lūzuma laiks

Bet 1990. gadā pēc pirmajām pārciestām smagām operācijām mūsu dižā basketboliste palika gluži vai uz ielas.
Uļa pati:
Pēc izrakstīšanās no slimnīcas TTT klubs man darbu nepiedāvāja, bet PSRS izlase, kurai godprātīgi biju kalpojusi 18 gadus, no maniem pakalpojumiem atteicās Tobrīd tieši laikā nāca Latvijas Olimpiskās komitejas prezidenta Viļņa Baltiņa darba piedāvājums. Pēc tikšanās ar viņu 1991. gada aprīlī nolēmām, ka nepieciešams dibināt Latvijas olimpiešu sociālo fondu. Tā mērķis – morāli un finansiāli atbalstīt bijušos sportistus. Savukārt mans kā prezidentes uzdevums būtu gādāt finansiālo segumu un realizēt iecerētos mērķus.
Iespējams, ka slimnīcā pavadītie mēneši lika man ar lielāku līdzcietību paraudzīties uz cilvēku likteņiem. Varbūt bija kāds cits iemesls, bet ar to brīdi sākās mana misija, kuru turpinu vēl šodien. To, ka daru daudziem tik nepieciešamu darbu, sapratu jau pirmajā mūsu fonda rīkotajā Ziemassvētku ballē, kas notika Rakstnieku savienības namā. Vairāk nekā pusgadsimtu bez ievērības atstātie Latvijas sporta vecmeistari atkal varēja sanākt kopā, likt lietā sen nevalkātas balles kleitas, kurpes un uzvalkus. Solīdās dāmas un staltie kungi atkal jutās tikpat labi, kā jaunībā. Tomēr jau toreiz daudzi mūsu balli nosauca par dzīrēm mēra laikā, jo ne viens vien no sarīkojuma dalībniekiem ikdienā nevarēja atļauties gandrīz neko no tā, kas rotāja svinību galdu.
Taču visi Ziemassvētku tikšanās viesi bija apmierināti; reizēm jau nevajag daudz, lai atgrieztu ticību dzīvei un nākotnei. Tāpēc pie svētku eglītes vecmeistari skaitīja dzejoļus, risināja kopējo atmiņu kamolu. Tos, kuri nevarēja ierasties uz Ziemassvētku balli, vēlāk apciemoju mājās. Bijušo sporta slavenību acīs bija jaušams prieks un cilvēcisks siltums. Tikai tā dēļ vien ir vērts strādāt, meklēt sponsorus, naudu, transportu…

Viss iesākās tā…

Meitenei no tālā leišmales ciema Medumiem, kam dižākā līdzšinējā mūžā redzētā pilsēta bija Daugavpils, vienai doties tālu prom no dzimtās puses nebija viegli. Uļai bija tikai 13 gadu, pierasts pie lauku klusuma, pie ģimenes siltuma. Un tomēr labi – mums visiem un Uljanai pašai – ka māsasvīrs Paša par garo meiteni Iulijaku (tāds viņai kristītais vārds) uzrakstīja kādreiz Latvijā populārā gara auguma basketbolistu meklēšanas konkursa rīkotājiem. (Pašam par to tika solīts, bet tā arī nekad neiedots kāds nekāds fotoaparāts.) Bail pat iedomāties, kas būtu, ja mums nebūtu Uļas…
Rīgas basketbola dižvīri – Maigonis Geistards, Raimonds Karnītis, Augusts Raubens – uz leišmali raudzībās brauca vairākkārt, līdz Uļa bija ar mieru doties līdzi. Raubenam pie rokas, ar ģimenes līdzdoto šifona lakatiņu ap ausīm, meitēns ienāca sporta zālē. “Kas tas basketbols tāds ir?” – nu uz šo, vēl Medumos izteikto jautājumu, bija jāgūst atbilde praksē.
Maija Saleniece, viena no TTT izcilniecēm, reiz atcerējās: “Pirmais iespaids, Uļu ieraugot, bija kā visiem – pārsteidzošs. Saspēlēties nācās grūti, jaunā spēlētāja nezināja daudz ko no tā, kas mums jau no mazām dienām bija iemācīts. Vienalga, ar Uļu kopā galu galā bija viegli. Viņa darbojās ar lielu centību, zinātkāri, mācījās basketbolu un mācījās latviešu valodu.”
Bet Uļa pati: “Meitenes teica: tu runā droši, nekautrējies. Tāpat arī laukumā. Dari, ja ko nesapratīsi, mēs palīdzēsim. Spēka pietika, mājās jau tiku strādājusi pat vīru darbus.”
Mīļajās mājās Uļa gribēja palikt uz neatgriešanos Rīgā tad, kad bija aizvedusi savējiem parādīt savu pirmo, jaunatnes sacensībās izcīnīto “zelta” medaļu. Tomēr pienākuma sajūta, kas viņu pavadījusi visu mūžu, lika atgriezies – jau uz mūžīgu palikšanu. Viņai bija piecpadsmit gadi.
Un tad… Pēc gada – PSRS čempione. Eiropas kausa ieguvēja, tad Eiropas čempione. Pēc četriem gadiem – pasaules čempione. PSRS Nopelniem bagātā sporta meistare. Deviņpadsmit gadu vecumā sasniegts viss, ko vien sieviešu basketbolā iespējams sasniegt. Taču vienmēr vēl jācer ko vairāk…

Vilina olimpiskais zelts

Uzzinot, ka Monreālas olimpisko spēļu programmā 1976. gadā beidzot pilsoņtiesības ieguvis arī sieviešu basketbols, atmirdzēja jauna, vēl neiekarota virsotne. PSRS izlasē pat dzirdēja tādas runas: “Lai izput viss un pat mana kluba komanda, bet uz Monreālu man jātiek!” Semjonova domāja citādāk. Vispirms vajadzēja atkal nostiprināt TTT, kas viņas smagas slimības laikā 1974. gada impērijas meistarsacīkstēs zaudēja ierasto zeltu, atkāpjoties sudraba pozīcijās. Viss notika, un Uļa mierīgu sirdi varēja braukt uz Monreālu.
PSRS basketbolistes ir spēļu favorītu skaitā. Vairākas sāncenšu izlases pret viņām pat necīnās ar visu sparu. Tā kā tā gaidāms zaudējums, tādēļ labāk taupīt spēkus spēlēm, kurās ir kāda cerība uzvarēt. Vienalga, pēc pirmās jo pārliecinošās uzvaras pār kanādietēm PSRS komanda līksmo kā skolas skuķes, kas pirmo reizi mūžā izjutušas panākumu garšu. Jo ir jau arī pati pirmā reize – olimpiskā!
Kulminācija un atrisinājums. Uz goda pjedestāla augstākā pakāpiena ar prieka asarām acīs stāv divpadsmit PSRS basketbolistes. Viņu vidū Uljana Semjonova. Bez liekulības var sacīt, ka bez viņas varenās palīdzības impērijas uzvara nepavisam nebūtu tik viegli iegūta (ja vispār tiktu gūta). Ne velti izlases vadītājas visos laikos turējās pie mūsējās kā pie glābēja… baļķa!
Skan himna, bet tā nav “Dievs, svētī Latviju!”. Augšup celtajam sarkanajam karogam vidū trūkst baltās svītras. Līdz savai valstij latviešiem vēl turpat piecpadsmit gadi ejami.
Laiks ir tāds, ka par sevi pasaulei varam atgādināt vien ar kora dziedāšanu un panākumiem sportā. TTT ar Semjonovu priekšgalā turpina kaitināt visas citas impērijas lielpilsētu komandas – latvietes PSRS meistarsacīkstēs ir un paliek neuzveicamas. Kaut sāncenšu treneri pat rīko sanāksmes, lai izstrādātu kopīgu taktiku un stratēģiju TTT novājināšanai un pieveikšanai. Neizdodas…

Aiziet vienmēr bijis grūti

Uļa TTT cīnījās vēl līdz 1987. gadam, kad komanda jau bija zaudējusi seno dienu slavu. Semjonova, gadu nastas un traumu liekta, vairs nespēja dot tik lielu un nozīmīgu pienesumu, kā agrāk, bet īstā maiņa tolaik kā neauga, tā neauga. Viņai pietrūka vispār nieka līdz atjaunotās Latvijas pirmajām olimpiskajām spēlēm Barselonā 1992. gadā. Spānijā mūsu Uļa gan vēl uzspēlēt paspēja —klubā “Tintoretto”, bet profesionāles gaitas beidza Francijas komandā “Orchi”. Būtu latviešu meitenes ar Uļu viducī aizspējušas līdz Barselonai, kas zina...
Bet jāpietiek, kā ir. Spēlētājas gaitas beidzot radās grūta problēma: ko nu darīt? Bezdarbībā sust neļāva ne materiālais stāvoklis, nedz Semjonovas ražīgā daba. Treneres darbs nebija pa kaulam, bet ko citu gan viņa, visu mūžu basketbola laukumā pūlējusies, prata? Un tad nāca īstā, raksta sākumā pieminētā piespēle no LOK priekšsēdētāja Viļņa Baltiņa puses: uzņemies Latvijas Olimpiešu sociālā fonda priekšsēdes pienākumus un atbildību.

Uļa vēlreiz izskan pasaulē…

1993. gadā Springfīldas Slavas zālē bija jauki un pārsteidzoši.
Uļa pati:
Kad mani uzņēma Slavas zālē, vajadzēja teikt runu atvēlētajās četrās minūtēs. Visapkārt zālei lieli ekrāni; tur sēdēja kādi trīs tūkstoši cilvēku, arī toreizējais vēstnieks Kalniņa kungs bija atbraucis – man tas bija liels gods. Iesākot uzstāšanos, teicu, ka runāšu savā dzimtajā valodā. Latviski – tāpēc, ka Latvija tagad ir neatkarīga valsts un es gribu, lai Amerika dzird manas valsts valodu. Visi uzreiz sauca okei, okei. Man bija tulks un es sirsnīgi pateicos visiem, kas virzījuši mani sportā; saviem treneriem, komandas biedrenēm un arī pretiniecēm, visiem, kas mani nominējuši šai uzņemšanai. Un tad runas beigās es pateicu angliski: “I love this game”. Es vēl gribēju pateikties par uzmanību, bet tajā brīdī visi piecēlās kājās un sāka aplaudēt. Veselas piecas minūtes nerimās aplausi. Es stāvu un jūtu, ka man no uztraukuma sviedri tek pa muguru un acīs asariņas. Un tajā pašā vakarā pienāca pie manis NBA rīkotājs un jautāja: vai tu atļausi mūsu reklāmā ievietot tavu frāzi – to, ar kuru tu šodien pabeidzi uzstāšanos. Protams, piekritu.
Un tā latviešu basketbola leģendas teiktais: “Es mīlu šo spēli” ir kļuvis ne tikai par NBA, bet gan visas basketbola pasaules devīzi.

Kas viņu dara laimīgu tagad?

Uļa pati:
Kas mani tagad dara laimīgu? Cilvēku mīlestība! Tas, ka mani joprojām atceras, bieži pavisam sveši cilvēki nāk klāt, saka paldies. Arī izdevniecības “Lauku Avīze”dāvātā grāmata “100 Latvijas personību” ir cieņas apliecinājums tam, ko esmu devusi Latvijai kādreiz, un arī tam, ko tagad daru. Apciemoju vecos sportistus, aizvedu dāvaniņas. Es viņus saucu: mani bērniņi. Es viņiem saku: neraudiet, es vēl atbraukšu. Vakarā sēžu mājās un domāju par katru no viņiem, kā vēl varētu palīdzēt.
Kolēģe Vija Beinerte, kura nudien stāv patālu no basketbola, “Latvijas Avīzē”:
“Jūtu, Uljanai Semjonovai patiesi sāp un rūp bijušo olimpiešu un sporta veterānu nedienas. Daudzi no viņiem nelielo pensiju un sabeigtās veselības dēļ dzīvo nabadzībā un izmisumā. Nezinu, cik lieli ir Latvijas Olimpiešu sociālā fonda sarūpētie pabalsti un kādas ir dāvaniņas, taču droši varu teikt – “māmiņas” Uljanas gādība un sirds siltums vientuļajiem un valsts aizmirstajiem cilvēkiem ir visdārgākā dāvana.”

Uljana Semjonova

Dzimusi 1952. gada 9.martā Zarasos, Lietuvā.

Basketbolā kopš 13 gadu vecuma.
Atzīta par Latvijas izcilāko sportisti 20. gadsimtā.
Kā vienpadsmitkārtēja Eiropas kausa ieguvēja (kopā ar TTT) ierakstīta Ginesa rekodu grāmatā.
1993. gadā kā pirmā sieviete no Eiropas uzņemta Basketbola slavas zālē Springfīldā, ASV.
Par ieguldījumu Latvijas sporta slavā 1995. gadā apbalvota ar trešās pakāpes Triju Zvaigžņu ordeni.
Tautas iebalsota grāmatā “100 Latvijas personību”.
Ir divpadsmitkārtēja laikraksta “Sports” ikgadējās lasītāju aptaujas laureāt
Basketbolu sākusi spēlēt TTT sporta skolā.
No1967. līdz 1987. gadam spēlējusi TTT komandā, 1988. gadā – “Tintoretto” (Spānija).
Piecpadsmitkārtēja PSRS čempione (1968. – 1973., 1975. – 1977., 1979. – 1984.), vienpadsmitkārtēja Eiropas kausa izcīņas uzvarētāja (1968. – 1975., 1977., 1981. – 1982.), Liliānas Ronketi Eiropas kausa izcīņas uzvarētāja (1987.) Četrkārtēja PSRS tautu spartakiādes turnīru uzvarētāja (1971., 1975., 1979., 1983.).
No 1968. līdz 1986. gadam spēlējusi PSRS izlasē.
Divkārtēja olimpiskā čempione (1976. un 1980.), trīskārtēja pasaules čempione (1971., 1975., 1983.), astoņkārtēja Eiropas čempione (1968., 1970., 1972., 1974., 1976., 1978., 1980., 1981.).
Vispasaules studentu spēļu uzvarētāja (1973.).
Trīskārtēja Eiropas junioru čempione (1967., 1969., 1971.).
Latvijas PSR čempione (1968.).
Patlaban – Olimpiešu sociālā fonda prezidente.