Peka – labs, Rautakalio – slikts... Vai otrādi?

Kad pagājušā gada pavasarī Rīgas Dinamo meklēja Eiropā treneri, kā viens no galvenajiem argumentiem tika minēts šī cilvēka spēja pārbūvēt komandu, izveidot komandas spēles rokrakstu. Ja var ticēt kluba administrācijai, tad Rautakalio nebija vienīgais pretendents uz šo amatu. Ja izvēlējās viņu, tad sanāk, ka tie citi bija vai nu par dārgu, vai par dumju... Sezonai vēl nebija pagājis mēnesis, kad apgarotākais no Dinamo administrācijas steidzās paziņot, ka viņam nepatīk Rautakalio izvēlētais spēles stils. Kad sezona beidzās, Juris Savickis vēlreiz salika mietiņus ap trenera telti – viņam nesimpatizēja Dinamo spēle vairākumā, tika pieminēti lēmumi par vārtsargiem, bet galvenais, Rautakalio neizcīnīja Špenglera kausu, ko laikam padomes priekšsēdētājs bija kādam apsolījis. Citādi šādu satraukumu par turnīru, kas notiek sezonas vidū Alpu kūrortā, līdzi ņemot sievas, bērnus un draudzenes ar tam izrietošo fonu, nevarēja izskaidrot. Starp citu, Davosā bija arī viena no slavenākajām Savicka pēcspēles uzrunām komandai, kurā viņš hokejistiem kā cilts vecākais paziņoja – sak, paldies puiši pa spēli, bet šodien kļūdījās treneri... Ja vēl tam visam klāt pieliek jau ievadā pieminēto Svētā Jura retoriku pirms izslēgšanas spēlēm, nav jābūt izlūkdienesta ierindniekam, lai saprastu, ka treneris nav iemantojis cieņu un atzinību starp kluba vadības personībām. Pielieciet vēl klāt akciju ar psihologiem, kas faktiski ir apsveicama, ja vien tās misija nesāktos – protams, ar treneru soliņa izpēti... Cik drošas ir Rautakalio pozīcijas šobrīd?

Treneris jau no pirmās darba dienas demonstrēja salīdzinoši cietu pārliecību par savu spēles plānu. Treniņnometnē apdedzinājies ar teorijas īstenošanu praksē, viņš pakāpās dažus soļus atpakaļ, tomēr – savus principus nenodeva. Visgrūtāk bija pielāgoties treneru kolektīvam, jo Peka, lai arī ieklausījās un ņēma vērā savus gados jaunākos kolēģus, tomēr pēdējo vārdu teica pats. Izņēmums bija vārtsargi, kas bija Sergeja Naumova kompetence. Tomēr maz pamazām šis bariņš, ko veidoja galvenais treneris kopā ar Ābolu, Ignatjevu, Namovu un fiziskās sagatavošanās treneri Kluci, ap sastāvu izveidoja savu rāmi, kam bija jānes rezultāts. Pilnībā izgāzuši septembri, jo stratēģijas pirmie rati buksēja, viņi pavasari visi kopā sagaidīja salīdzinoši lielā komfortā – tik savlaicīgi Dinamo pirms tam pie play off godiem nebija tikuši. Tas viss uz fona, ko Artis Ābols raksturoja, kā „grūtāko sezonu kopš viņš strādā Dinamo”. Pirmkārt, komandu vajāja savainojumi, otrkārt, neizdevās sagaidīt ziedus no leģionāru gala. Tik daudz brāķa komplektācijā iepriekš nebija piedzīvots, kas noteikti nervozēja ne tikai trenerus, bet arī menedžeri Normundu Sējēju. Cilvēciski, tur noteikti starp abām pusēm vajadzēja zibensnovedēju, jo atvestie kucēni un pieaugušie vilki bija diemžēl vai nu jāslīcina, vai jābaro no pudelītes... Tostarp sezona negaidīja. Virtuvē varbūt arī tika plēsti trauki, tomēr ne Rautakalio, ne Sējējs nekad nenolaidās tik zemu, lai sāktu viens otru publiski apliet ar samazgām, vai taisnotos par otra prasmēm vai – gluži pretēji, nemākulību.

Peka kā augstas klases profesionāls hokejists labi redzēja kaulus (sastāvu), kas bija nolikti pie viņa kājām. Iespējams, ka tieši hokejista un nevis trenera prasmes daudzos gadījumos ņēma virsroku, izvēloties dienas kārtību, taču – mēs nevaram apgalvot, ka tas nestrādāja. Jā, varēja labāk, jā – viņš varēja būt gudrāks dažās spēles epizodēs, ja skatāmies no malas, tajā pašā laikā – Rautakalio hokeju ne tikai lasīja, bet arī saprata. Bija nianses, ko komandai vajadzēja sagremot kā ābečniekiem un trenerim nebija grūti to izskaidrot vai pamatot. Viņš izvēlējās pirmo triecienmaiņu, viņš lika saprast kapteinim Ozoliņam, ka komandai ir kapteinis un treneris un – tas nav viens un tas pats cilvēks. Domājiet, ka Sandim bija to viegli pieņemt? Domājiet, ka Pekam tas nerīvēja autoritāti? Ja no malas varēja redzēt, ka Ozo ir dažās spēlēs aizvainots par trenera lēmumiem viņu atstāt uz soliņa, iztēlojoties, cik labi to juta cilvēki, kas bija komandas iekšienē? Visu cieņu kapteinim, ka viņš, uzmetot lūpu, tomēr savu profesionālo egoismu nepacēla pāri komandas interesēm. Tāpat, novērtēsim Rautakalio aknas, kas atļāvās Ozoliņam iebakstīt ar pirkstu acī. Kurš to vēl varētu? Starp citu, apvainoto vai aizvainoto nebija mazāk un vairāk kā Šuplera laikā, vienīgi – Peka savas darbības un izvēles pamatoja, neatstājot ne mazāko iemeslu šaubām par viņa hokeja izpratni. Kurš Bukarts jums labāk patīk – tas, kuru redzējām rudenī kopā ar talantu, vai tas – kurš pārliecinoši savu talantu un cīņassparu piedāvāja pēdējās play off spēlēs? Šis viens mazais piemērs, lai ir kā ieskicē Rautakalio trenera filozofijā. Vispirms darbs, pēc tam – augļi. Vispirms attieksme, pēc tam – rezultāts... Vai Torpedo septītās spēles pirmie gūtie vārti bija mūsu neveiksme? Nē, tas bija pretinieku darbs, virzot mērķtiecīgu uzbrukumu... Jums liekas, ka Peka ar kolēģiem nestresoja, redzot, kā komandas leģionāri ir tikai klavieru nesēji, vai dažos gadījumos – nav pat tādi? Treneriem bija maz kaifa, saskaroties ar šo realitāti – bet, viņi tomēr izveidoja sastāvu, kas atnesa rezultātu. Viena no komandām, kas vissliktāk šosezon izmantoja savas izdevības, bet tomēr – joprojām tiek uzskatīta par vienu no sīkstākajiem pretiniekiem visā līgā. Komanda, kuras vārtsargu statistika izslēgšanas spēlēs bija tālu zem līgas vidējā, bet tomēr – tā piespiež favorītu pie septītās spēles durvīm. Komanda, kas kļuvusi par vienu no labākajām skaitliskā vairākuma realizētajām, bet vēl būtiskāk – sezonas otrajā pusē, pamatoti ir viena no labākajām skaitliskā mazākuma izspēlē. Šosezon nebija tādu spēļu, kurā izteiktie favorīti mūs vazā pa zonu no pirmās minūtes, bet mēs – tikai atmetamies. Mums bija savi ieroči un – savi ierakumi, no kuriem cēlāmies kaujai. Tagad mēs zinām – kā, pirms tam mēs cerējām uz principu - akmens, šķēres, papīrīts...

Pēc septītās spēles Pekas Rautakalio trenera pienesumu varēja izvērtēt ar mača pēdējo minūšu izspēli. Ja reiz zaudējām, tātad – garām kasei! Kā tas notika? Noņemam vārtsargu, iemetiens pretinieku zonā. Tātad – jāvinnē iemetiens. Uz to tiek sūtīts Lundmarks. Ja godīgi – mulsinoša izvēle, jo kanādietis šajā spēlē kopumā bija vārgs. Džeimijs iemetienu arī zaudē un var teikt – Peka, tu, muļķis esi, ka šo cilvēku izvirzīji tādam atbildīgam darbam?! Tajā pašā laikā, pēc mača apskatos statistiku – lai vai kāds tur Lundmarks nebūtu, bet tieši septītajā spēlē viņam iemetienos pārliecinoši labākā statistika. Pirmajā trešdaļā vinnējis 5 no 7, otrajā – 1 no 2, trešajā – 4 no 4... Četri no četri līdz tam izšķirošajam! Šī statistika ir treneru rīcībā, viņi redz spēlētāja darbības, ķermeņu valodu. Kuru tad, ja ne Lundmarku sūtīt tajā brīdī uz iemetienu, ja viņš pēdējā trešdaļā nav zaudējis nevienu mikromaču? Tiesa, zaudētais iemetiens vēl tobrīd nenozīmēja zaudētu ripu – mēs to iegūstam, nostiprināmies zonā, turklāt – mums divu veču vairākums. Galviņš ar Krišjāni uz zilās līnijas saspēlējas, meklējot brīvu koridoru metienam. Tas arī tiek izpildīts – tobrīd vārtu priekšā ir četri Dinamo spēlētāji, divi Torpedo hokejisti un vārtsargs Kovaļs. Varnakovs mazliet panāk Krišam pretī, kad viņš atvēzējas – Torpedo uzbrucējs piesēdienā bloķē metienu, aizgriežot galvu. Būtībā, tā bija vienīgā spēles līnija, ko Rēdlihs vecākais varēja izmantot. Iespējams, ka Ozoliņš būtu pauzējis, iespējams, ka Hosa kā snaiperis mestu garām sedzējam. Iespējams... Bet Rautakalio sūtīja laukumā tos, kas bija visu sezonu vilkuši komandas uzbrukumu. Intuīcija? Jā, tā šoreiz pievīla. Tāpēc var teikt, mača galotni Rautakalio novadīja nevis kā treneris, bet gan – kā spēlētājs. Tiesa, vai Pekam, kurš visu sezonu atklāti bija uzticējies vieniem, sezonas atbildīgākajā minūtē vajadzēja parādīt uz citiem? Ļoti diskutējami... Nebūs daudz treneru, kas rīkotos citādāk.

Kā viņā ir vairāk – spēlētāja vai trenera? Rautakalio nav savu CV slēpis, tas bija pieejams Rīgas Dinamo vadībai no pirmās dienas, kad viņi uzrunāja somu speciālistu strādāt šajā komandā. Ja pirms gada tas neraisīja jautājumus, varētu pavaicāt – kāpēc tas tagad pēkšņi sāk uztraukt? Ja cilvēkiem, kas vada komandas komplektāciju, netrūkst tādu atribūtu, ko sauc par pieredzi, izpratni un gudrību – par ko tirgus? Tagad mēs zinām, ka šosezon bija totāla izgāšanās ar uzaicinātajiem ārzemniekiem. Ja pēc vienas sezonas darba neder arī treneris – tas tā var būt, nekā traģiska, tāda vides specifika - ieteiktu tomēr palūkoties mazliet plašāk uz šīs komandas attīstību un rīcības cilvēkiem. Sāk iezīmēties tendence, ka vainīgi ir visi, kurus ņem darbā, bet tie, kuri ņem šos neatbilstošos – mazgā rokas play off svētajā traukā...

P.S. Paldies Rīgas Dinamo komandai par šo sezonu!