Ko Vefs TUR darīs?

Spēle Piemaskavā vairs nevienam neko neizšķīra – Himki bija pārliecinošs apakšgrupas līderis ar astoņām uzvarām, savukārt VEF tikpat drošs priekšpēdējais ar trim panākumiem. Tātad īstais laiks uzspēlēt atbrīvotu, nesaspringtu basketbolu un parādīt sevi. Apliecināties kā potenciālam nākotnes VTB līgas iedzīvotājam ar pretenzijām uz vairāk.
Kaut kas no nepieciešamā rīdziniekiem izdevās vienīgi pirmajā puslaikā, kamēr spēki un emocijas vēl bija svaigi. Pēc Jahoviča vienīgā trīspunktnieka pirmajā ceturtdaļā tablo parādīja 11:10, pēc Valtera diviem tāltrāpījumiem otrās ceturtdaļas sākumā pazibēja 26:25. Pēc tam piemaskavieši, kā noskatījušies no Sanda, sabēra pretī nenosegtus trejačus. Pēc pirmā puslaika bija 35:44, bet visā sacensībā protokols vēstīja 61:81. Pilnīgi likumsakarīgs iznākums, vērtējot pēc laukumā redzētā.

Piemaskavas sporta zāle sacensoņus uzņēma labā līmenī, kaut bez īpašām ekstrām. Tribīnes nebija pārpildītas, tomēr pieklājīgi apmeklētas, līdzjutēji deva dzīvības zīmes bungošanas veidā tikmēr, kamēr tas bija nepieciešams, kamēr cipari rādījās puslīdz vienādi. Otrajā puslaikā nebija, par ko fanot un karst, publika kļuva rāma un neprata aplaudēt pat tad, kad mājniekiem izdevās kāds krietns trieciens no augšas vai meistarīgs caurgājiens. Tomēr basketboliskā gaisotne—ņemot vērā spēli, kura neko neizšķīra – bija pietiekami baudāma. Un tas ļauj cerēt, ka VTB ir nākotne – jo jebkura turnīra galvenā jēga ir apmeklētībā un līdzjutēju interesē. (Kā šķiet, Igaunijā un Lietuvā gan šīs intereses nav daudz. Par Latviju nerunāsim.)

Vefam bija dota iespēja nesasprindzinoties parādīt visu, uz ko komanda un katrs atsevišķs spēlētājs ir spējīgi. Cerēsim, ka tā arī notika. Diemžēl tā redzētā ainava bija samērā tālu no solīda sevi cienošas līgas augšgala. Nopietna profesionālā līga prasa patiesi profesionālus (meistarībā, nevis pēc činas) basketbolistus.
Labi, Vefam patiešām iztrūka divi ļoti nozīmīgi spēlētāji: Janičenoks un Hjūzs laizīja brūces, laikam gan domājot par LBL sezonas izskaņā gūstamajiem panākumiem un līdz ar tiem vietu nākotnes Eirokausā. Tomēr pēc Himku piedāvātā ritma un scenārija šo divu vīru iztrūkums nebija nomācošs. Bertāns tika galā ar saspēles rīkošanu, pamanīdamies nepieļaut rupjas kļūdas uz spožu mirkļu fona.

Ar skarbu olekti mērojot, VEF Rīga rindās bija pāris augstām prasībām atbilstoši spēlētāji: Bertāns, Parahovskis, epizodiski Valters (kurš rīdzinieku vidū izrādījās rezultatīvākais ar 15 punktiem – kas nav nekas varen izcils). Bertāns un Parahovskis tomēr redzami paspēlēja saviem pretstāvētājiem. Īpaši jau Artjoms, kuram bija jāspēkojas ar Himku jaunieguvumu, masīvo grieķi Papadopulosu. Redzējām: ja vefietis nevar gūt pārākumu ar fizisko spiedienu, tad viņam pietrūkst tehniskās meistarības sāncenša apspēlēšanai. Kaut kas tāds, kā Papadolulosa sekmīgie pusāķi.
Vēl lielāks kreņķis, nekā Rimam Kurtinaitim, varētu celties Aināram Bagatskim Bērziņa un Jahoviča sakarā. Viņu visā spēlē gūtie 6 un 5 punkti nudien nerosina uz saulainām Latvijas izlases nākotnes iecerēm. Turklāt ņemam vērā, ka šī spēle nenotika pie dzelžainas sāncenšu aizsardzības ar mērķi nobloķēt jebkuru metienu. Tāpēc tas, ka VEF visā sacensības laikā guva tikai 61 punktu, vairāk ir uz pašu rīdzinieku neprecizitātes, nevis Himku centienu rēķina.

Daudzkārt sezonas gaitā ir virinātas mutes, apspriežot VEF Rīga spēlētāju atlases nianses un kritēriju trūkumu. Ir skaidrs, ka ar pašreizējo sastāvu sekmīga (panākumiem svētīta) pastāvēšana VTB apvienotajā līgā nebūs iespējama. Keins ir stabils otrā plāna spēlētājs, labs pret meistarībā izteikti vājākām komandā, taču mazspējīgs augstākajā līmenī. Hjūzs, manuprāt, vēl meklē un meklē savu vietu komandā. Dotības ir, atliek tās atklāt – kas bez kolēģu līdzdalības vienatnē diezin vai būs iespējams.

Labi, pieņemsim, ka ne jau vienmēr būs melnā nekrišanas diena. Pienāks brīdis, kad Valters, Bertāns, Janičenoks, citi bērs grozā bumbas kā no pārpilnības raga. Arī tādā brīdī šāvējiem būs nepieciešami munīcijas pienesēji, jeb, kā sportā mēdz teikt: melnā darba darītāji. Un šajā sakarībā gribas palūkoties uz vēl viena leģionāra – Bakiča – pusi. Jau pāris mēnešu ilgumā ievilcies jautājums: kāpēc viņš mums ir vajadzīgs? Aizvadītajā VTB spēlē Bakičs izcēlās ar veselu divu punktu guvumu, un bija pilnīgi nepamanāms visā pārējā komandas zīmējumā. Bet... varbūt tieši tā izpaužas melnā darba paveikšana?

Pirmo VTB apvienotās līgas sezonu VEF Rīga ir pabeidzis ar trim uzvarām, septiņiem zaudējumiem un priekšpēdējo (piekto) vietu savas apakšgrupas tabulā. Skaidra lieta, ka tāds iznākums nepavisam neapmierina Latvijas basketbola draugus un VEF karsējus. Jēga ziedot visu citu vienam mērķim, vienai vienīgai līgai ir tad, ja mēs tur varam cīnīties kā līderi, līdz ar to modinot arī līdzjutēju patiesu interesi un piesaistot skatītājus tā, lai attaisnotos Arēnas Rīga īre VTB mačiem.

Turpmāk ielūkosimies arī tajās saimniecībās, kuras VEF Rīga taisās noniecināt un pamest. Vai patiesi tur ir tik neinteresanti un nelīdzsvaroti ar „izcilo” klubu?