Hamiltons... Cik tas ir nopietni?

Ja godīgi – tad gaidīju nevis kārtējo slaido puisi, bet Vefiņam, manuprāt, cieši nepieciešamo spēka centru. (Paraugam skatoties Žalgirī brāļus Lavrinovičus, Javtoku.) Taču ir tas, kas ir, kaut arī priekšā rodams par sprīdi garāks izaudzis latviešu Bērziņš (Kaspara 213 cm pret Džastina 210 cm). Turpat vien atrodas arī mūsu leišu brīnums Kavaļausks (207 cm). Cik no pirmajiem soļiem var spriest, tad pirkumam nauda nav velti tērēta, basketbolu jaunais leģionārs pieprot Amerikas standartiem atbilstošā līmenī, arī spēles laiku jau debijā saņēma visai ievērojamu. Treneris Butauts jaunpienācēju vērtē kā tehniski un taktiski labi sagatavotu basketbolistu, paredz viņam lielisku karjeru Eiropas basketbolā. Tikai... vai tad atrastos tāds treneris, kurš neslavētu savu jaunieguvumu?

Laiks rādīs. Skaidrs vienīgi tas, ka pie pretinieka aizsardzības cietokšņa pozicionālas aplenkšanas Vefiņam joprojām nav varena vīra, kurš zem groza var sāncenšus ar vienu plecu kustību izmētāt kā pelavas. (Eh, Kambala!) Tātad aizvien kā uz galveno ieroci jāpaļaujas ātrajiem uzbrukumiem – kuros visi trīs tagadējie garie vīri spēj pilnvērtīgi piedalīties. Arī Kavaļausks, par spīti reizumis vērojamam kustību lācīgumam – galvenais jau nav balets, bet gan spēja iedabūt bumbu grozā. Savukārt Hamiltons, šķiet, ar pieciem milzu soļiem spēj ātri pārmērot basketbola laukumu no viena gala līdz otram tā, lai paspētu gan uzbrukumā, gan aizsardzībā. Žēl, ka jaunajā sabiedrībā Kauņas spēlē neredzējām gripas vārdzināto Bērzu, pašreizējā VEF garo vīru trijotne dažādos salikumos šķiet daudzsološa. Tikai ātri, ātri. Tad turpat līdzās atbalstam būs teicamām fiziskām dotībām apveltītais uzbrucējs Daniels. Šķiet vienīgais pašreizējā sastāvā, kurš tiešām var ko panākt ar pilnu spēku.

Jauko pagātni atceroties jāteic, ka Vefiņam pirmajā pastāvēšanas gadā (1959) arī bija trīs garie vīri. Bruno Drāke, Rīgas meiteņu mīlulis, gan vairāk atbilda mūsdienu ceturtajam numuram jeb otrajam centram. Tāpat kā Bruno Oja, vēlakais dziedonis un filmaktieris Polijā. Toties pašā centrā slējās Visvaldis Eglītis, ar saviem 207 auguma centimetriem gatavots kā pretspēks Rīgas ASK slavenajam olimpietim Jānim Krūmiņam (217 cm). Višuks no Cesvaines, basketbolu trenera Kraukļa pierunāts, iesācis tikai 20 gadu vecumā, darbojās centīgi un strādīgi. Kapteiņa Raimonda Karnīša izdiriģēti, vefieši izrādījās tik prasmīgi, ka 1960. gadā pat pārsteidza basketbola pasauli, izcīnot PSRS bronzas medaļas. Citu starpā uzvarēja valsts čempionus un Eiropas kausa glabātājus no Rīgas ASK ar 60:55...

Sešdesmito gadu vidū (1966) šis sasniegums tika atkārtots, taču tad par panākumu to vis nesauca. VEF centrā slējās varenais Krūmiņa augums, taču Lielais Jānis vefiešos izspēlēja savu gulbja dziesmu, visu prasmi veltījot aizsardzībai, bet uzbrukumu necik neuzdrošinoties (kā tagad Biedriņš Amerikā?). VEF tika veidots kā komanda, kurai jāatgūst ASK pazaudētā Latvijas vīru basketbola slava. Nesanāca. Sešdesmito gadu otrajā pusē cauri vefiešu rindām izmēģinājumā gāja vesela rinda garo vīru: Izbickis, Āboltiņš, Jaunzems, Burijs, Iljičovs, Dobelis, Rudzītis, Karpovs. Dažādi bija viņu turpmākie likteņi, dažādos VEF grūtību gados savu ieguldījumu atstāja Jānis Jaunzems, Volodja Iljičovs, Edmunds Dobelis, Jānis Āboltiņš, taču neviens no viņiem diemžēl par supercentru neaizsniedzās. Lielā mērā arī nepietiekamo auguma centimetru ziņā.

Kad, vecajai paaudzei aizejot, jaunā septiņdesmito gadu sākumā izkrita no augstākās līgas, viens no neveiksmes iemesliem bija savam laikam atbilstošu centra spēlētāju deficīts. Tas varen ieilga – līdz pat 1987. gadam, kad VEF sastāvā iekļāvās no Ukrainas uzaicinātie Igors Meļņiks un Andrejs Bondarenko. Vienalga, Vefiņš cīnījās un kļuva publikai mīļš ar to, kas bija un kāds bija. Centrā spēlēja tāpat Jānis Zāmuels, Vladimirs Šulcs, Guntars Dankfelds, bet par viņiem diemžēl visbiežāk jāsaka ar tālaika trenera Alvila Gulbja vārdiem, kurus treneris atbildēja centra spēlētājam, kas pieprasīja lielāku algu: „Par ko lai es tev maksāju – vai par to, ka esi izaudzis līdz 205 centimetriem?”.

Uz brīdi VEF rindās atgriezās Visvaldis Eglītis. Tas bija 1975. gada meistarsacīkstēs, kad tolaik jaunais VEF treneris Armands Krauliņš sauca zem karoga visus Latvijā labākos – lai atgrieztos augstākajā līgā. Mērķis bija sasniedzams, VEF izcīnījās līdz pirmās līgas finālturnīram (centrā varēja spēlēt Eglītis, Dankfelds, Iljičovs, Zāmuels, Šulcs). Bet tad Erevānā rīdziniekus prasti nokoda. Uz augstāko līgu pretendēja (un vietu tajā arī izcīnīja) otra Rīgas komanda – ASK. Diemžēl tajā no latviešiem bija tikai tik tās smakas, kā kapteinis Kārlis Strēlis. Pārējie bija no PSRS malu malām salasītie dienestnieki. Taču divas Rīgas komandas uz divām vietām augstākajā līgā, turklāt turnīrā, kas notiek Armēnijā – tas jau ir kaut kas tālu aiz padomju fantastikas robežām. Un vefiešiem nokārtoja ceturto vietu, pirmajās divās liekot ASK un Erevānas VFKI.

Bet tad, kad vefiņš patiešām kļuva par Vefiņu – tātad līdz ar izcīnīto atgriešanos augstākajā līgā 1977. gadā – ātro uzbrukumu virpuļos līdzi skrēja un triecienus nereti pabeidza centra spēlētāji Juris Kalniņš (jaunākais) un Juris Čirkovs. Jā, viņiem pret sāncenšiem nereti pietrūka auguma centimetru un muskuļu masas, taču parasti viņi pretspēlētājus pārspēja basketbola aizrautībā, līdzīgi, kā visa tālaika VEF komanda. Ātri, vēl ātrāk un pavisam ātri! (Gluži kā tagad gribam redzēt Bērziņu, Kavaļausku, Hamiltonu.) Arī vēlāk Vefā ienākušais Vladimirs Spolītis, līdz augstajiem standartiem neizaudzis, spēja stāvēt uz dzīvību un nāvi pat pret tādu monstru, kā 225 centimetrus milzīgais, kā trīsdurvju skapis platais Tkačenko no Kijevas un vēlāk paša CSKA. Godīgi Vefā savu algu atstrādāja no Ļeņingradas Spartaka atdāvinātais Aleksandrs Karavajevs, taču zvaigznes no debesīm neplūca vis. Vēl parādījās, taču nenostiprinājās viesis Aleksandrs Jagubkins un mūsu pašu vēlākais direktors Vilnis Štrams. Jūtamāks iespaids bija Jānim Laksam. Un 1988. gadā vefiešu garo vīru pulks rādījās iespaidīgs: Kalniņš, Čirkovs, Meļņiks, Bondarenko, Laksa. Sestā vieta augstākajā līgā. Bet kad VEF uz atvadām no PSRS 1991. gadā izcīnīja bronzas medaļas, ierindā bija vairs tikai Kalniņš un Bondarenko, dažbrīd arī Laksa. Ar to toreiz pietika...

Jaunāko laiku vēsture pēc VEF pašnāvības 1992. gadā un atdzimšanas 2007. gadā lasītājiem pašiem labi zināma. Gribu vienīgi piebilst, ka vēl joprojām pārdzīvoju nemācēšanu noturēt VEF Rīga attīstībā tādu centra uzbrucēju, kāds ir Artjoms Parahovskis. Ātrs un veikls, bet vienlaik arī spēcīgs, masīvs centra uzbrucējs, nenostumjams un neizgrūstāms; jauns, ar lieliskām izaugsmes perspektīvām. Noteikti varēja kļūt par vienu no komandas zīmoliem. Tagad – arī pats savas mantkārības dzīts – ir tāds kā pazudis. Tikmēr mēs te, Rīgā, esam talantiem bagāti, varam tos dāsnu roku bārstīt pa Mitiščiem un Vasjukiem...

Toties tagad mums ir Hamiltons un Kavaļausks. Un Roulends, kurš, protams, Vefiņā necik neuzkavēsies.