Gvarde krīt, bet nepadodas...

Internetā atradu vietni, kurā noteikti pieci mūslaiku izcilākie hokejisti. Sarindoti šādi: Artūrs Irbe, Helmūts Balderis, Sergejs Žoltoks, Sandis Ozoliņš, un... Haralds Vasiljevs. Kam nepatīk, lai taisa savu sarakstu, kam liekas taisnīgi, lai dodas apsveikt jubilāru.
 
Sakiet, ko gribiet, taču 16 gadu jaunībā tikt pie šprices Latvijas meistarkomandā tādā stipru un gruntīgu vīru spēlē, kāds ir hokejs, pat talantīgam puikam ne vienmēr būs pa spēkam. Haralds, saukts Vēzis, to iespēja, cauri otrajai komandai ar RVR marku nonāca svaigi dibinātajā Dinamo komandā, kas 1967. gada rudenī aizstāja iepriekšējo Daugavu. Turklāt Vēzis nekad nav bijis vīrišķis kā trīsduru skapis ar antresolu, vairāk tāds ņiprs hokeja gariņš, visur paspējošs un visu padarošs. Jo par viņu Latvijas hokeja vēsturē ir rakstīts: „Nenogurdināms, bezbailīgs cīnītājs, apveltīts ar milzīgām darbaspējām. Īpaši labi spēlēja mazākumā.” Katrā ziņā brāļi Vasiljevi (Edmunds kopš 1970. gada) lielā mērā rādīja jaunā Dinamo seju. Kad bija laukumā, radīja tādu pārliecības, drošības sajūtu, vai.
 
1968. gadā Haralds vēl paspēja aizķert tās šausmas, par kādām hokeju spēja pataisīt modes pēc uz Dinamo atsauktais čehu „speciālists” Staņislavs Motls. Kurš sanāca ragos ar latviešu hokejistiem tiktāl, ka... galvenais treneris vairs neapmeklēja savas komandas spēles! (?).
Savukārt Tihonovs atnāca un pateica, ka Rīgas Dinamo mērķis turpmāk būs – augstākā līga. Komandai, kura PSRS 1969. gada meistarsacīkstēs ieņēma graujošo 29. vietu (3. vieta trešās grupas rietumu zonā) tāds sapnis likās nepieklājīgs, tomēr jaunā gvarde to pieņēma un traucās piepildīt. Ne velti tajos gados padomju ļaudis audzināja ar saukli: mēs esam dzimuši lai pasaku vērstu par īstenību. Gudrīši, kā vienmēr, gudri ņirdza: sagribējis kraupens krupis par ērgli Rīgā pārzavērsties! Aplauzīs tos spārnus un aizvilksies atpakaļ uz savu Maskavu. Kā iepriekš citi.
Nekā nebija!
 
Protams, Viktors Vasiličs viens pats to lielo nastu ar pātagu vien nekādi nepaceltu – bija domubiedri un līdzcīnītāji, kas ne tikai ticēja sapnim, bet arī ieviesa to dzīvē. Cauri mežonīgas slodzes treniņiem, spēlēs izvedot praksē trenera neparastos uzstādījumus. Nepiekāpjoties. Izdarot vairāk, nekā mēdz būt cilvēka spēkos. Un tā gadu no gada, sezonu pēc sezonas.
Pēc gada ir 1. vieta tajā pašā trešajā grupā.
1971. un 1972. gadā ir 3. vieta pirmajā līgā.
1973. gadā, pēc piecu gadu zvērīga darba – 1. vieta pirmajā līgā un ceļš uz augstāko, kur lielākais panākums Tihonova un Vasiljeva laikos ir ceturtā vieta 1977. gadā, par nieku netiekot līdz medaļām. Toties ir parādīts raksturs visiem padomju hokeja grandiem, amatieru (?) pasaulē vislabākajiem. Ir gandarījums par kreņķiem, kaujām, asinīm un sviedriem ar to īpašo līdzjutēju attieksmi, kāda pret Rīgas Dinamo kopumā un Haraldu Vasiljevu atsevišķi valda Latvijā. Diemžēl Vēzis vairs nepiedzīvo1988. gada Rīgas Dinamo sudrabu, to no vecās gvardes sasniedz tikai Pjotrs Vorobjovs un Vjačeslavs Nazarovs. Jau kā trenera asistenti.
 
Bet padomju sports veterānus godā tikai vārdos. Praksē... ja pārkāp 30 gadu slieksni, tad kravā somas promiešanai. Haralds Vasiljevs meistarspēlētāja gaitas beidz 31 gada vecumā (jaunībā?), kaut pats laukumā iziet vēl līdz pat 1993. gadam kā spēlējošais treneris. Iesāka viņš deviņu gadu vecumā – tātad hokeja laukumā izcīnīti 32 gadi.
Hokejs viņam ir tiktāl audos un asinīs, ka par cituriešanu ne domas nevar būt. Vasiljevs ar izcilību nomācās Maskavas Augstākajā treneru skolā, un ar 1986. gadu uzsāk trenera gaitas (tātad – jau 25 gadus jeb gadsimta ceturksni). Uztrenē jauniešus tepat Latvijā, bet brīvestībai iestājoties izmanto brīvību – kopš 1992. gada strādā Vācijā, vispirms Dortmundē, pēc tam Krēfeldē. Galvenokārt ar junioriem.
Un 1999. gadā tiek aicināts pie Latvijas izlases vadības galvenā trenera godā un sodā.
 
Jānis Matulis, krietnais hokeja kodējs, zina teikt: „Savulaik izteiktais hokeja melnstrādnieks no Krēfeldes uz Latviju atbrauca ar Eiropas vēsmām, ko liela daļa izlases nespēja pieņemt. Praksē ne vienmēr rīkojās kā smalks pedagogs – kaut mācījies ar izcilību. Trenera darba virsotne – 3:2 Pēterburgā 2000 pret Krieviju un spēlēšana ceturtdaļfinālā ar Čehiju.”
Smalkā pedagoga prasmes Vasiljevam taču pietrūka tad, kad viņš tiecās Latvijas izlasi padarīt latvisku, ieviest latviešu valodu (valsts valodu!) kā valsts komandas darba un saziņas valodu. Bija tādi lielie brāļi, kam tas gaužām nepatika, kas centās visiem spēkiem sašūpot trenera laivu tiktāl, lai viņš nonāktu aiz borta. Vienalga, pēc uzvarētās Krievijas (ar visiem NHL miljonāriem ierindā) uzklausot līdzdalībnieku nostāstus, asaras acīs esot bijušas ne tikai Irbem. Bet Latvijas himnu, veltītu uzvarētājiem, līdzi dziedājuši pat tie, kas citkārt likušies pa latviskam ne bū, ne mē.
 
Toreiz tā bija spārnos cēlusies (vai nu gluži bez trenera?) brīnumkomanda, kuru nekaunīgi nokoda tiesneši pret čehiem. Vienalga, izcīnītā astotā vieta (visos laikos augstākā) nedeva iemeslu padzīt kaitinošo galveno treneri. Vilka pasi Vasiljevam iedeva nākamajās pasaules meistarsacīkstēs, kas beidzās ar 13. vietu un grūtu vietas saglābšanu augstākajā sabiedrībā. Vasiljevs savu trenera vietu glābt netaisījās – bija pietiekams iegansts viņu atlaist. Dažam nelabam par prieku un apmierinājumu.
 
Nu un tad – gvarde mirst, bet nepadodas. Ja pravieti neatzīst dzimtenē, tad... pasaule ir plaša un tajā aizvien atrodas Vācija. Kur Haraldu Vasiljevu pratuši un prot novērtēt. Arī Latvijā viņam darbs atradās gan kā U-18 Latvijas izlases vadītājam, gan kā Rīga 2000 trenerim. Bet – atkal uzbrauciens, treneris vainīgs pie zaudējuma pusfinālā, tiek uz karstām pēdām atlaists. Bet Austrijā, Grācas pilsētā, izrādās, audzē ne tikai kanārijputniņus, arī hokeja jaunatni, kurai latvietis izrādās noderīgs.
 
Ievērības cienīgs ir laikabiedra vērtējums Haralda Vasiljeva varējumam:
„Es esmu redzējis, kā savā laikā Rīgas Dinamo spēlēja Haralds Vasiljevs. Viņš bija neatlaidības un pašaizliedzības paraugs, viņu vienmēr sūtīja laukumā cīnīties, kad komanda bija mazākumā. Tomēr gribu atgādināt: parasti no izciliem sportistiem ne vienmēr iznāk ļoti labi treneri. Protams, ka Lipmana kompānija Vasiljevu kā izlases treneri noraka tāpat, kā noraka Kurri – taču ja Haralds būtu supertreneris, tad to nevarētu paveikt pat trīs Lipmani kopā. Skatāmies, ko visu laiku ir darījis Vasiljevs Vācijā. Jauniešu komandas treneris, utt. Nevis galvenais. Labs hokeja darbinieks, bet ne ģēnijs.”
 
Tad kurš te ir tas nepārtrauktais ģēnijs? Vienalga – pietiek ar brīnišķiem mirkļiem, lai visa dzīve tiktu izgaismota. Haraldam Vasiljevam tādi brīži mūžā ir pienākuši. Vai pienāks vēl?
Gvarde, kā zināms...