Vai briest sūdi... hokeja izlasē?

Dažas pazīmes un manevri, kurus šobrīd var novērot pie Latvijas hokeja izlases, liek būt mazliet piesardzīgiem. Vispirms jau aizdomīgi kluss šobrīd ir LHF prezidents Kirovs Lipmans, kura rīcībā ir informācija, kas ārēji lietišķajā hokeja virtuvē var uzsist lielas kaislību putas. Par ko runa? Vairāki izlases spēlētāji nolēmuši šajā pavasarī atvēzēties prasībām – sak, kādā sakarā mums būtu jābrauc uz pasaules čempionātu, ja par to nemaksā? Nākas atgādināt, ka maksāts par labu sniegumu ir vienmēr – Kirovs ar starptautiskās federācijas pasniegto subsīdiju, allaž ir pratis izrīkoties kā saimnieks. Gan federācijas organizatoriskajam darbam ir pieticis, gan atmests ticis spēlētājiem. Cik? Nu, atkarībā no panāktajiem kompromisiem pirms čempionāta. Šīs tradīcijas vēl no Makša un Barmaļeja (Maticina un Znaroka) laikiem turpina dzīvot. Dīvaini, vai ne? Lai gan – nekā dīvaina nav. Federācija šo visu ir pieņēmusi kā pavasara neatņemamu sastāvdaļu un hokejisti cenšas izmantot. Vēl tiek atmaksātas aviobiļetes, kam tādas nepieciešamas, lai nokļūtu līdz izlases durvīm. Tas – loģiski... Bet tagad par rēgiem.

Šo rindu autora rīcībā ir nonākusi informācija, ka ir virkne labu izlases hokejistu, kas vēlas no Lipmana izspiest vairāk. Ja Kirovs nebūtu ebrejs, droši vien viņš sāktu kliegt, taču puika ir apķērīgs – viņš noklausās visus stāstus un runas, pakasa aiz auss un – dodas meklēt risinājumu. Atteikt viņš negrib, jo tad nebūs, kas spēlē. Nauda ir pēdējais, ko viņš grib kādam no brīvas gribas atdot. Arī loģiski... Viņš cenšas sev apkārt savilkt tādu cilvēku kopu, kam ir svars un autoritāte, kas varētu hokejistus piespiest mainīt domas no citas puses. Par kādām summām ir runa – nespekulēšu, bet tie nav tikai daži tūkstoši... Tiktāl – Lipmana problēmas. Tagad par hokejistu galvām.
Skaidrs, ka vecā basketbolistu plate par izlasi kā par papildus darbu, par ko neviens nemaksā un, kas patiesībā ir no darba brīvajā laikā – joprojām ir mūzikas veikalu plauktos un topos. Nezinu, kā tur basketbolistiem bija ar to maksāšanu, taču hokejisti vienmēr no pasaules čempionāta ir izcēluši arī kaut ko čaukstošu. Prēmiju veidā. Cita lieta, ka Lipmans parasti pamanījās naudu izmaksāt tikai tad, kad kāds nogūlās pie federācijas durvīm un teicās – prom neiešot, ja beidzot nedabūs savu apsolīto. Gods godam – Kirovs nekad nav palicis parādā, lai gan maksājumus vilcis garumā kā Ābrams, kam prasa atlaidi no lakatiņa... Tagad viens otrs no hokejistiem sakot – ar veco kārtību un lielumiem vairs nepietiek. Redz, mēs darbu savos klubos esam beiguši, vajadzētu par pasaules čempionātu maksāt vairāk. Citādi – nebrauksim... Tiktāl vēl nav nonācis, kad kāds saka – vai nu naudu, vai brīvību! Bet – uz to pusi lietas tagad kustās... Hokejists ir cilvēks, viņš padomā – klubā iztikšana ir solīda, garantēta, tur varēs izcelt savu tiesu arī nākamgad. Cilvēki tāpat mūs mīl... Nojaušat, runa ir par Dinamo hokejistiem. Viņiem kopš zināma laika vairs nav jāgaida pavasaris, lai saņemtu urrāpatriotisma poti – tagad visas sezonas garumā viņi tepat Rīgās ielās ir atzīti un godāti. Loģiski, ka pie šīm sajūtām var pierast, tās mazliet notrulina emocionālās vibrācijas. Attiecīgi – izlase ir nevis kaut kas īpašs, reizi gadā notiekošs ar tam pakārtotajām kaislībām, bet – tikai parasts pavasaris, kad sezona ir pagarināta par vēl pāris nedēļām. Attiecīgi – lielajiem puikiem pēkšņi radusies apgaismība par lielo nostāju – vai nu naudu, vai nespēlēsim... Visi – nē, bet ir daži kadri. Bet, kur daži, tur jau nav tālu dzirkstelēm un - ugunskura...

Prasu Kirovam – kas notiek? Viņš tā arī atbild – nav labi, nav labi... „Man likās, ka būs vieglāk, bet – nav...” Viņš uzvārdus nesauc, vien nosaka: „Mēs taču katru gadu esam tās prēmijas izmaksājuši, kas solīts – agrāk vai vēlāk, bet saistības nokārtotas, bet tagad – apetīte aug...” Lipmans nebārstās ar lozungiem – sak, izlase, valsts, gods... Viņš vairāk par naudu – tur viņš sevi sajūt organiski. Man gan liekas, ka daži uzsvari te tomēr jāmaina, jo – izlase parasti ir priekšplānā naudai un izdevīgumam. Netaisos te būt par LHF advokātu un tāds arī nebūšu, taču noteikti vēlos, lai hokejisti neatkārtotu daža laba cita sporta veida kļūdas. Jo Latvijas izlase nav Lipmans, ja kāds to nav no spēlētājiem pamanījis. Ja nevēlaties, tad pasakiet skaļi, bet – nevis vispirms noskaidrojiet tarifus un izcenojumus, un pēc tam meklējiet attaisnojumus, kāpēc tieši šajā pavasarī savus pakalpojumus valstsvienībai nevarēsiet piedāvāt. Jo ar izlasi ir gaužām vienkārši – nevis tie, kas var, bet – tie, kas grib. Ja dažas paaudzes to nesaprot vai ir aizmirsušas, tad labāk izlidot no A grupas... Jo izlase nav tirgus laukums. Tā nav morāles lasīšana – tie ir tikai draudzīgi atgādinājumi. Līdzjutējiem patiešām varbūt nav jāzina, kā top desas un izlase. Taču viņiem noteikti vajadzētu zināt, kāpēc šīs desas un izlase ir smeķīgas, vai gluži pretēji – nekādas...