Vai visai Latvijai jāmīl "Dinamo"?

Tiem, kas tā saka, un tā ir teikušas arī vairākas augstas IIHF amatpersonas, nav vajadzīga mūsu hokeja mīlestība, bet gan nauda, ko mēs tērējam šīs mīlestības dēļ. Ja pasaules čempionātā ir 8000 (!) fanu no Latvijas, kā tas bija 2001. gadā Ķelnē, tad IIHF prezidentam Fāzelam&Co Latvijas izlases fani vispirms ir vajadzīgi kā čempionāta priekšsacīkšu spēļu finansiāls pumpītis. Lirika par hokeja mīlestību nāk pēc tam. Ja Fāzels tik ļoti mīlēja latvju hokeja fanus, tad 1996. gadā būtu Latvijai atvēlējis vietu Eiropas klubu čempionu turnīrā. Bet tad lidosta bija par tālu no centra un Sporta pils par mazu tik lielam hokejam... Šīs lietas un latvju lielo hokeja mīlestību atceros arī jaunā "Dinamo" sakarā.

Viņdien nepiespiestā gaisotnē runāju ar kādu slavenu sportistu. Šoreiz nav būtiski, vai viņš hokejists, airētājs vai motobraucējs. Runājām arī par viņa karjeru un tagadējo "Dinamo". Sauksim manu sarunas biedru par Juri. Savulaik Juris bija sportists un profesionālis līdz kaula smadzenēm, kuram vairākus gadus, pat desmit un vairāk - visa viņa dzīves galvenā vērtība, lai neteiktu pat vienīgā vērtība, bija profesionālais sports. Nu šis sporta fanātiķis vairs nav... tāds fanātiķis un pat spēj atzīt, ka arī sportistam hokejs, airēšana vai motobraukšana nedrīkst būt dzīves vienīgā jēga. Jo karjerai beidzoties, pārsvarā gadījumu viņš reti kuram vairs vajadzīgs.

Ar šo sava sporta veida fanātiķi, protams, runājām arī par "Dinamo" fenomenu. Un abi bijām šokā, ka mūsu draugu un paziņu lokā ir gana daudz tādu, kam dzīve pakārtota "Dinamo". Praktiski no "Dinamo" atkarīgie, kuriem dzīve sadalīta un ieplānota no vienas "Dinamo" spēles līdz otrai. Gribot negribot, "Dinamo" ir kļuvis par viņu dzīves pamatjēgu... Kā skatītājiem, faniem un līdzjutējiem. Savā apmātībā dažs aiziet ļoti tālu.

Lūk, ko raksta "SA+" lasītājs Namejs: "Es te šovakar filozofēju par to, kā varēja tik tālu nonākt, ka latviešu viena sabiedrības daļai tik ļoti ir noniecinājuši vārda patriots un patriotisms jēgu? Ja pieaudzis cilvēks (kurš pie tam ir vēstures skolotājs) otram cilvēkam (ne man) pārmet patriotisma trūkumu tikai tāpēc, ka tas neatbalsta RD, tad tas jau ir nopietni."

Tad tiešām esam nozombēti, ja līdzijušana/nejušana vienam kaut arī ne sliktam profesionālam klubam jau tiek mērīta šādās augstās matērijas vienībās... Būtu saprotams, ka, piemēram, Latvijas un Vācijas izlašu spēlē mums visiem jābūt par savējiem, bet, ja sacenšas "AK Bars" un "Dinamo", kāpēc lai es nebūtu par Lauri Dārziņu Kazaņas komandā, vai par Edgaru Masaļski Hantimansijskas "Jugra" vārtos?

Sacenšoties profesionālām sporta komandām, varbūt var runāt par kluba godu vai kluba karogu, lai gan kāds tur kluba gods, kāds karogs, ja aizvakar stāvēji zem "AK Bars", vakar zem "Spartak" karoga, bet šodien jau dziedi, ka tavas otrās mājas Rīga...

Vai visiem Latvijā jāmīl "Dinamo"? Dies' pasarg! Jāmīl ir sieva, bērni, vecāki, brāļi un māsas, kuriem tādi ir. Es vēl varu saprast tos, kuriem mīļš ir savs suns vai zirgs, bet lai visa Latvija mīlētu "Dinamo"...

Tāpat kā visai Latvijai nav jāmīl un jāfano par bobsleju, skeletonu, BMX, biatlonu vai motokrosu blakusvāģu klasē. Bet, ja Jānim Serģim tā ir mūža lielākā (vai otrā lielākā?) mīlestība, es Serģi par to varu tikai cienīt. Bet lai viņš to pašu neprasa arī no manis...

"Dinamo" mums ir kā gladiatoru cīņas, kā cirks, kā izrāde, no kuras katrs var paņemt, ko grib. Vai neņemt neko. Vai apmeklēt citu sev mīļāku cirku vai operu.