Nemeklēsim ikrus sakņu un dārzeņu paviljonā

Labs un slikts ir visai nosacīts kritērijs, ja runājam par sporta spēlēm. Komandas sporta veidos tavs sniegums bieži ir atkarīgs no partneru darbības, viņu snieguma vai tieši pretēji – nespējas. Arī no trenera iegribām vai izpratnes. Ja mēs skatāmies uz Rīgas Dinamo turnīra tabulā un saprotam, ka patiesībā ap un komandā daudzas lietas šobrīd tiek darītas savādāk, nekā tas notika pirms gada – tad iekrātie punkti nav sliktākais, kas ticis azotē. Stulbums! Kā viņi spēlē?! Tad jau labāk pa vecam... Kur palikuši mūsu slavenie pretuzbrukumi?! Apmēram tādu diagnozi nosaka vidējais līdzjutējs. Ko šai komandai ir devis treneris Peka Rautakalio - ko atradis, mainījis, meklējis vai izmainījis? Pamēģinām salikt to uz lapas.

Pirmkārt,

mums ir izteikta pirmā maiņa, kurā spēlē tikai latviešu hokejisti. Uzbrukuma jaudu gan šajā gadījumā diktē Miķelis Rēdlihs un, atļaušos apgalvot, ka mazais Ozolnieku asarītis šogad sakultu jebkuru dīķi. Ar to domāju – liec Miķeli jebkurā no četrām maiņām, tās būs ar viņu pamanāmas. Jaunākā brāļa fiziskā kondīcija un pašatdeve laukumā pārspēj jebkuras prognozes no sērijas – kas notiks, ja viņš dabūs spēlēt bez Laura... Rēdlihs spēlē, met un atdod un - pelnīti šobrīd ir viens no labākajiem KHL uzbrucējiem. Komandas taktiskajā plānā viņš gan ik pa brīdim atraujas no galvenā trenera, jo tik lielas virāžas un pauzes, savos labākajos gados pat Kerčs neatļāvās. Tādā vīzē izceļas Miķelis, bet maiņa kopumā ar šo manevru pieklibo, jo pretinieks paspēj lielā apļa laikā sakārtoties... Karsumam ir vajadzīgais asums un ātrums, taču nav skaidrs, vai tas tāpēc, ka blakus viņu labā pozīcijā izvirza Sprukts, vai tomēr – tas ir Miķeļa fons, kas šobrīd daudzus no Dinamo padara par labākiem, nekā viņi ir patiesībā. Starp citu, interesanti būtu šajā maiņā pavērot Sprukta vietā mazliet ātrāku un tehniskāku centru – piemēram, Lundmarku – taču pagaidām iztiekam ar to, ko rada esošais sastāvs.

Otrkārt,

mums ir izteikts aizsargu duets, kas pamainījis iepriekšējo dienas kārtību – kapteinim Ozoliņam vairs nav lielākais spēles laiks komandā, tāpat – Sandis ir palicis vairs tikai otrajā izgājienā, izspēlējot skaitlisko vairākumu. Tagad galvenie pūtēji ir Guntis Galviņš un Krišjānis Rēdlihs. Pirmais jau Šuplera laikos bija pie redzamas teikšanas, tagad ieguvis lielāku pārliecību, otrais - tā kā mēģina sarast ar sev uzticētajiem pienākumiem. Pērn ap šo laiku Krišs spēles skatījās no tribīnēm, tā arī nesaprotot, kāpēc viņu nolikuši rezervē. Tagad blakus Galviņam viņam jāspēlē mazā ugunsdzēsēja loma un Rēdliham izdodas – kolēģa avantūristiskā spēles maniere to prasa ik mīļu epizodi. Tas nav pārmetums, drīzāk – fakta konstatācija. Vismaz vienam komandā ir jābūt ar tādiem bravurīgiem instinktiem. Galviņš mēģina, kļūdās, atkal mēģina, sanāk – tādā garā. Salīdzināt viņu ar šīs pozīcijas vai lomas iepriekšējo divu gadu versiju Ozoliņa personā – neiespējami un nevajadzīgi. Vien tāpēc, ka Sanda spēles izpratni un laukuma izjūtu nevar noklonēt vai nodot kā bagāžu. Galviņam ir indīgs plaukstas metiens, bet gandrīz vispār nav šķīliens – viņš tā pieradis. Viņam ir laba fiziskā kondīcija, taču – pieaugot spēles laikam tik dramatiski, kā tas ir šobrīd – vajadzēs piedomāt par saprātīgu resursu sadali. Mača galotnēs viņš šobrīd tiek iztukšots un tas atstāj iespaidu uz lēmumiem laukumā. Ja nogurst kājas, arī galva netiek līdzi.

Treškārt,

mainījusies kapteiņa loma laukumā. Ar muti vai piemēru treniņos – tas ir viens stāsts. Ar sniegumu spēles laikā – pavisam kaut kas cits. Ozoliņš ir vājāks par saviem iepriekš redzētajiem modeļiem un to var izskaidrot ar divām lietām: a) pirmssezonā viņš mēnesi vispār netrenējās; b) viņam jau sen vairs nav... astoņpadsmit. Protams, talants nekur nepazūd, bet, ja esi piekusis un grūti pavilkt kājas, tad ar talantu vien būs par maz – iešūpoties viņš var, ieskrieties tāpat, tomēr starp visiem komandas aizsargiem viņš noteikti būs viens no lēnākajiem. Tajā pašā laikā var redzēt, ka daudzos gadījumos partneri gluži kā dzelti vai izbijušies atmet Sandim ripu, it kā vairīdamies no grēka vai trenera skaļās balss (oi, uz soliņa Peka klaigā un lamājas kā negudrs) – bieži vien tas atbilst spēles gaitai, bet noteiktās situācijās tas padara Ozoliņu par klaunu uz līdzenas vietas. Seko kļūdu kolekcija... Emocionāli viņš savu labāko spēli šajā klubā jau ir nospēlējis un Rīgas Dinamo vadībai pašiem ir jāpavaicā sev – kāpēc tā noticis. Viņa autoritāte un darba ētika ir paraugs citiem, vien ar mazo atkāpi – viņam nepieder vairs ne klavieres, uz kurām spēlēt, ne pat mazais vijoles lociņš, ko paturēt... Karjeras noriets – nekas vairāk. Vai tā ir traģēdija? Nē, vēl viena realitāte, ar ko jārēķinās. Te gan jāsaka, ka arī tāds Ozoliņš ir gana labs šai līgai, ja vien gudri izmanto.

Ceturtkārt,

mums beidzot ir viens pirmais vārtsargs. Tehniski. Saprotams, Holta personā ir jārunā par eksperimentu, jo viņš savā karjerā līdz šim nav bijis tādā lomā. Tomēr komandas izvēle – likt visu uz amerikāni un kā pirmo rezervistu nosaukt debitantu Māri Jučeru – ir vairāk kā drosmīgs solis. Ja esam bezkaislīgi, tad šobrīd Jučers ir vairāk atstrādājis savu otrā numura lomu, nekā Holts attaisnojis pirmo. Viņš nav slikts, bet mēs tikai vienu reizi šogad esam varējuši pateikt – viņš ir labs (spēle pret Jugru). Tādai viduvējai komandai kāds ir Rīgas Dinamo, viduvējs vārtsargs diemžēl ir nekas vairāk kā problēma. Holts spēlē, cenšas, izvelk, bet – noticēt, ka viņš, piemēram, ir puse no komandas – pagrūti. Arī par to padomājam, kad aplūkojam turnīra tabulu. Vārtsargam šogad beidzas līgums un viņš ir izteicis vēlmi palikt Rīgā, ja vien viņam dod šādu iespēju. Ja viņš paliek ar tādiem pašiem noteikumiem – tad paturam kā otro. Pirmo tomēr vajadzētu izvilkt no saviem vārtsargu resursiem, jo viņi mums ir daudz solīdāki. Jučers, Kalniņš, Gudļevskis un Co – liekam vienu vārtos un dancinām.

Piektkārt,

šosezon esam bez leģionāriem, kas no debesīm nes zvaigznes, vai vismaz paši epizodiski par tādām kļūst. Melins salūza psiholoģiski un ir prom, Lundmarks cenšas, bet nav gatavs fiziski, Luseniuss varētu būt tikai nākamā gada aktualitāte (tehniski viņš spēj apstrādāt ripu kā neviens šajā komandā), Varjs – melna mute un rokas, ko arī gaidījām. Nieminenam pagaidām ir bijusi viena spēle uz emocijām – citas palikušas ar neizskaidrojamu pēcgaršu, ko tomēr negribētos izbaudīt vēl un vēl. Ak, jā - Šindels, bet viņš patiešām piestāv tā brīža tirgus vērtējumam – piedodiet, labāku nebija... Traki, ka nebija arī sliktāku. Ko mums ar tādu preci darīt centrālajā laukumā? Viesstrādnieku sniegums diemžēl proporcionāli atbilst algas starpībai, par kādu citas komandas iegādājas savus tā sauktos - importus. Nu, būs grūti Krievijas klubos atrast ārzemniekus par 200 000 dolāru vai eiro sezonā. Tur šo skaitli reiziniet mazākais ar trīs. Viens pret trīs – tāds šogad arī viņu sausais atlikums laukumā. Gan meistarībā, gan darbībā, gan rezultativitātē, gan spēlē kopumā. Kāpēc netrāpījām? Tāpēc, ka sakņu un dārzeņu paviljonā nav jāmeklē lašu fileja vai melnie ikri. Tur ir kacenītis, rācenītis... Arī labi, bet – ne delikateses.

Pirmās piecas pārdomas sakārtotas ar paplašinātiem teikumiem, otrās piecas – tepat, zemāk. Vienā teikumā ar zemtekstu. Lūgtum, lasiet starp rindām...

Sestkārt, Cipulis ar Meiju ir Latvijas izlases pamatsastāva veči...
Septītkārt, Podziņš un Bukarts būtu izcili, ja viņus apvienotu...
Astotkārt, Sotnieka un Cibuļska gribēšana spēlēt nav vēl izmantota...
Devītkārt, tādiem kā Upītis ir jādod iespēja peldēt vēl dziļāk no krasta.
Desmitkārt, mēs jau šobrīd varam savākt vismaz vienu Dinamo maiņu ar spēlētājiem, kas pēc gada atvadīsies no hokeja...