Tramplīni un barjeras

Neiedziļinoties KHL turnīra tabulu izvietojumos, iegūto un zaudēto punktu analīzēs, kā arī dažādajos komandas snieguma novērtējumos, varam secināt, ka komanda pašlaik atrodas pietiekami labās pozīcijās, lai turpinātu cīņu par sezonas ievadā izvirzīto mērķi - iekļūšanu Gagarina kausa izcīņā. Tas, vai varēja vai nevarēja būt arī vairāk punktu, ir vairāk filosofiskas dabas jautājums un secinājumi atkarīgi no katra vērtētāja skata punkta. Tomēr skaidrs ir viens, pilnīgi visās līdzšinējās spēlēs komanda ir spējusi līdz pēdējam brīdim cīnīties par punktiem. Tikai piecās spēlēs rīdzinieki ir zaudējuši ar divu ripu deficītu un četrās no tām pēdējā ripa tika raidīta jau tukšos Rīgas komandas vārtos. Tajā pašā laikā, komanda ir izcīnījusi mazāk nekā pusi no iespējamiem punktiem - pamatlaikā ir astoņās uzvaras un deviņi zaudējumi, papildlaikā vai pēc spēles metienos vēl četras uzvaras un divi zaudējumi. Proti, no vienas puses komanda ir sasniegusi spēles līmeni, kad ir konkurētspējīga katrā spēlē, no otras puses bieži neizdodas tikt pie panākuma un spēles izskaņā nākas piekāpties vai zaudēt punktus.

Sākumā par pozitīvo. Par to, kas ir komandas stabilā snieguma pamatā. Kuras ir tās lietas un spēles elementi, kas gluži kā tramplīns komandai dod nepieciešamo paātrinājumu un palīdz sasniegt ar vien augstākas vietas turnīra tabulā. Par to versijās turpinājumā.

(+) Dažādos stilos spēlējošas maiņas

Rīdzinieku uzbrukums ir daudzveidīgs un pretinieks vienas spēles laikā no maiņas uz maiņu ir spiests pārorientēties uz dažādiem spēles stiliem. Tas nav viegls uzdevums un ir viens no iemesliem, kāpēc rīdzinieki visās spēlēs spēj atrast variantus un cīnīties par punktiem. Ja spēle neizdodas vienai maiņai vai arī pretinieks atradis pretargumentus konkrētās maiņas neitralizēšanai, tad komandā atrodas citi, kuri spēj pavilkt vezumu.

Manuprāt, veiksmīgākie maiņu virknējumi tika atrasti jau sezonas ievadā, kad spēlētāji pēc pirms sezonas sagatavošanās posma skaidri zināja kas ir kas un kādi kuram ir uzdevumi un loma komandā, veidojot vienotu kaujiniecisku kolektīvu. Turpinājumā piedzīvotās virknējumu izmaiņas ir bijušas galvenokārt saistītas ar savainojumiem un sevi nekādā veidā neattaisnojušiem Mikuša eksperimentiem.

Hartigana maiņā ir savirknēti trīs spēlētāji, kas kopā viens otru papildina un viņu labāko īpašību apvienojums pretiniekam ir liels izaicinājums. Ņiživijs ir maiņas smadzenes, kas spēj aukstasinīgi un tehniski pieturēt un izspēlēt ripu, Hartigans ir uzbrukumu noslēdzējs ar spēcīgu un precīzu metienu, savukārt Surovijs ir cīnītājs, kurš nocīnīsies par pašu un Sašu aizsardzībā un nebaidīsies no zilumiem pretinieka vārtu priekšā. Maiņas galvenais jājamzirdziņš ir skaitliskais vairākums.

Sprukta maiņa, tāda kāda tā bija līdz Ankipāna savainojumam, dara komandas melno darbu, proti, neitralizē pretinieku vadošos virknējums. Lai to izdarītu, maiņa spēlē tā saucamajā Ziemeļamerikas stilā, cik nu tas uz lielajiem laukumiem ir iespējams. Proti, spēle tiek maksimāli vienkāršota, uzbrucēji darbojas taisnās līnijās, ripa tiek virzīta, galvenokārt, kustībā uz priekšu un vārtu momenti tiek veidoti piespiežot pretinieku kļūdīties vidus zonā vai pie izejas no savas zonas. Jāpiemin gan, ka Sprukts nav tipisks šāda stila spēlētājs un cenšas no situācijas izspiest kaut ko vairāk un bieži pateicoties viņa darbībām maiņa arī tiek pie panākuma. Visi trīs uzbrucēji ir komandas balsts skaitliskajos mazākumos.

Trotera maiņas trumpis ir ātrums, tehnika un veiklība. Šīs īpašības lielākā vai mazākā mērā piemīt visiem trim maiņas spēlētājiem – Miķelim, Laurim un Brokam. Maiņa ļoti labi tur ripu, vērpj karuseļus un ar savu aktivitāti gan pelna skaitliskos vairākumus, gan arī regulāri pozicionālā spēlē pretinieka zonā spēj izlīst no stūriem un apdraudēt pretinieku vārtus.

Komandā ir arī ceturtā maiņa, kas bija atradusi savu vietu un ieņēma pietiekami nozīmīgu lomu komandas sniegumā sezonas ievadā. Turpinājumā maiņa ir jaukta un raustīta, sniegumu un pārliecību, protams, tas nav uzlabojis un pēdējā laika puišiem atkal jāsamierinās ar niecīgu spēles laiku un jāmeklē ceļi kā izmantot tās iespējas ko treneri dod.

(+) Spēle vairākumā

Laba spēle skaitliskajā vairākumā ir viens no būtiskākajām spēles elementiem, kas ir pamatā rīdzinieku veiksmēm. Periodā, kad Rīgas „Dinamo” spēja katrā spēlē sodīt pretinieku par noraidījumiem, arī punktu krājums strauji palielinājās un rīdzinieki bija viena no vadošajām komandām līgā, savukārt, piedzīvotās neveiksmes lielā mērā ir izskaidrojamas ar problēmām skaitliskā pārsvara realizēšanā.

Rīgas „Dinamo” skaitliskā vairākuma izspēle turas uz diviem vaļiem – Ozoliņa un Ņiživija aukstasinību un meistarību. Komplektā ar Hartigana metienu, Surovija cīņassparu un Cibuļska jaunības azartu komandai tas ir ļāvis realizēt 17.2% no vairākuma iespējām un pašlaik tas ir 12. rezultāts līgā. Vēl ne tik senā pagātnē dinamieši spēja realizēt arī vairāk nekā 20% no iespējām un bija vieni no labākajiem vairākuma realizētājiem.

(+) Spēle mazākumā

Arī spēle mazākumā ir komandai liels ieguvums un uzlabojums salīdzinājumā ar iepriekšējām sezonām. Pašlaik Rīgas „Dinamo” ir trešā labākā komanda spēlējot skaitliskajā mazākumā. Panākumi šajā elementā balstās galvenokārt četru uzbrucēju un divu aizsargu pašaizliedzīgā sniegumā. Veiksmes šajā elementā ar milzīgu darbu nodrošina Sprukts ar Ankipānu un Karsums ar Suroviju, ka arī aizsargu pāris Reķis ar Sotnieku. Pēc Ankipāna savainojuma, komanda bija spiesta pamainīt šos virknējumus un spēle skaitliskajā mazākuma uzreiz sāka buksēt, piemēram, pēdējā spēlē pret Maskavas „CSKA” neizdevās gandrīz nekas.

(+) Vārtsargi

Vēl viens komandas panākumu stūrakmens, ko nevar nepieminēt, ir abi vārtsargi - Holts un Telkvists. Abi vīri viens otru atbalsta un kopā ar vārtsargu treneri Naumovu, ir nodrošinājuši, ka vārtsargi ar savu sniegumu katrā spēlē dod iespēju komandai tikt pie punktiem. Pārējais atkarīgs no treneru taktiskajiem risinājumiem un laukuma spēlētāju spējām realizēt spēles uzstādījumus.

Papildus veiksmēm ir arī neveiksmes, jeb kā virsrakstā minēts, barjeras, kas traucē realizēt tramplīnos panākto uzrāvienu un iegūt augstākus rezultātus. Turpinājumā versijas par tām.

(-) Metošs aizsargs

Attiecībā uz aizsardzību, varētu iztirzāt vairākas tēmas, viena no tām būtu jau n-tās reizes apspriestā aizsargu rotācijā, otrā - kopējais dinamiešu aizsardzības spēles līmenis, tomēr šīs lietas atstāšu kādai citai reizei. Šoreiz par, manuprāt, vienu no būtiskākajiem trūkumiem Rīgas „Dinamo” aizsardzībā.

Neskatoties uz to, ka rīdzinieku rezultatīvākais spēlētājs ir aizsargs, Rīgas komandai ļoti pietrūkst lielāks rezultāta pienesums no aizsardzības spēlētājiem. Sastāvā nav ne viena aizsarga ar spēcīgu un precīzu metienu, kurš būtu pārliecināts par savu metienu, regulāri izpildītu to un gūtu vārtus. Rīgas aizsargi kopā guvuši 8 vārtus. Salīdzinājumam, piemēram, līgas pašreizējais aizsargu snaiperis Guskovs viens pats ir iespējis 12.

Rīgas aizsardzības līnijā ir brīva, sauksim to par Čudinova pozīciju, un, lai uzlabotu komandas kopējo sniegumu, atraisītu rokas uzbrucējiem, radītu lielāku spiedienu uz pretinieka vārtiem, kādam ar steigu būtu jāaizpilda šī vakantā vieta.

(-) Taktiskais arsenāls

Pie komandas stiprajām pusēm minēju, ka komandā ir trīs dažādos stilos spēlējošas maiņas, kam pēc loģikas, vajadzētu dot iespēju treneriem variēt ar dažādiem taktiskajiem risinājumiem no spēles uz spēli vai pat mainīt uzstādījumus spēles laikā. Diemžēl tamlīdzīgas lietas Rīgas sniegumā parādās vien epizodiski. Komanda salīdzinoši veiksmīgi spēlē pret spēcīgiem pretiniekiem, pašaizliedzīgi un pacietīgi cīnās un bieži vien tiek pie panākuma. Savukārt spēlēs pret relatīvi vājākiem pretiniekiem, kad jāpārvar pretinieka aizsardzības vaļņus, rīdziniekiem rodas lielas problēmas. Tādās spēlēs var paļauties vai nu uz spēku vai viltību. Ar spēku dinamiešiem biežāk neizdodas nekā izdodas, bet viltības pietrūkst. Tāpat, rīdzinieki, šķiet ir vieni no līderiem pēdējās minūtēs izsētajos punktos. Arī šajā gadījumā jautājums ir par taktiskajiem risinājumiem, spēlētāju izvēli, spēlētāju disciplīnu, pašaizliedzību un aukstasinību. Treneriem ir daudz darba, lai līdz pavasarim panāktu uzlabojumus šajā spēles komponentā.

(-) Spēka spēle

Šis ir viens no motīviem, kas Rīgas komandas sakarā iet cauri no sezonas uz sezonu. To, ka komanda spēj spēlēt aktīvu, fizisku, spēka hokeju, tā nodemonstrēja pagājušā gada izslēgšanas spēlēs. Pašlaik, regulārajā turnīrā, „Dinamo” sniegums šajā aspektā ir tālu no vēlamā. Komandā ir daži, kas cenšas spēlēt šādā manierē un ir daži, kam tas arī labi izdodas, piemēram, Karsumam, Galviņam, J.Rēdliham. Tomēr ir skaidrs, ka sniegums šajā spēles elementā ir būtiski jāuzlabo, lai neatkārtojas tādas spēles kā ar „Vityaz”.

(-) Līderis izšķirošā brīdī

Vēl nesen varējām atviegloti nopūsties un secināt, ka komanda kopumā lieliski kompensē viena spilgta līdera trūkumu. Tomēr pēdējā laikā komanda zaudē punktus, jo izšķirošos brīžos nav neviena uz kuru varētu paļauties, ka viņš spēs izmantot momentu un gūt vārtus. Kādu laiku bija cerības, ka šāds līderis varētu būt Hartigans, bet pēdējās spēlēs virknē svarīgos brīžos no lieliskām situācijām Marks nav spējis raidīt ripu vārtos un komanda ir zaudējusi punktus. Rezultātā izšķirošos brīžos novērojams, ka Ozoliņš iet pat aiz pretinieku vārtiem, lai censtos glābt situāciju. Vairāk iniciatīvas tomēr prasītos no kāda uzbrucēja vai uzbrucējiem.

Šīs ir tikai dažas versijas Rīgas „Dinamo” snieguma veiksmju un neveiksmju iemesliem. Esmu pārliecināts, ka jums ir papildinājumi, iebildumi un savas versijas, kuras tad droši, kā jau vienmēr, varat iztirzāt komentāros zem raksta.

PS Atgriežoties pie vērtējumiem. Zinām, ka viens no treneriem, komandai ir licis atzīmi 7, ģenerālmenedžeris licis atzīmi 8. Skaidrs, ka katram vērtējumam ir savs pamatojums un atkarīgs no konkrētā skata punkta un kopējām ambīcijām. Tāpēc interesanti apskatīties, kāds ir jūsu, līdzjutēju, novērtējums komandas sniegumam pirmajā posmā.