Parunāsim par hokeju. Bez margrietiņām...
Kad vasarā Rīgas Dinamo jaunais treneris novērtēja komandas sastāvu, viņa atklāsme bija nepārprotama – šī Latvijas hokeja paaudze ir savos spēka gados un kā saka – kad tad, ja ne tagad viņi spēlēs savu labāko hokeju... Kopš tās reizes nekas nav mainījies, vienīgi mazliet skaidrāk ir iezīmējies gan konkrētās paaudzes spēks, gan vieta...
Mums patīk domāt, ka esam hokeja lielvalsts. Labāk būtu teikt – hokejs šajā valstī ir liels, patiešām noteikts lielums, kam visbiežāk ir maz sakara ar šīs spēles patieso attīstības kontekstu pasaulē. Kaut kā sanācis sev iestāstīt, ka mēs ne tikai varam, bet mums pienākas. Protams, pārliecība ir laba lieta, tikai tā neko nav vērta, ja mēs vienkārši negribam sev apkārt ieraudzīt skaudro realitāti. Rīgas Dinamo ir aizvadījis savu sliktāko startu KHL pastāvēšanas vēsturē un līdzjutējs ir panikā – kas notiek ar šo komandu, ko tas somu ķēms ir nodarījis mūsu spēlētājiem, kāpēc nav uzvaru un tamlīdzīgi. Stresiņš ir vietā. Tiesa, klubs par laimi nav izlase – ja kaut kas pietrūks, piepirks, ja būs kāds liekais – atbrīvos vai noliks uz plaukta, ejot pa šo taciņu uz priekšu – jā, arī treneri beigu beigās var patriekt vai atsēdināt. Tomēr nošķirt klubu no izlases Dinamo gadījumā īsti nevar, jo teju divas trešdaļas no spēlējošā sastāva ir potenciālie valstsvienības kapļi, sirpji, āmuri, lāpstas – savā ziņā tas ir spogulis, zem kura ir novietota plāksnīte – Latvijas hokejs. Droši vien tieši tāpēc Dinamo neveiksmes grauž pa īstam un dziļi, jo zemapziņā saprotam – velns, mēs tomēr esam iebraukuši ar ratiem pirmās formulas trasē... Īstenībā – nesaprotam.
Nav nemaz tik sen, kā Latvijas izlase spēlēja par palikšanu pasaules čempionāta labākajā grupā. Tas bija pirms nepilniem pieciem mēnešiem. Pagājušajā nedēļā kļuva skaidrs, ka mums šogad nav arī neviena NHL spēlētāja, kas sāks sezonu kādā no sapņu līgas komandu pamatsastāviem. Neviena! Pirmoreiz pēdējos divdesmit gados. Nepaveicās, nenovērtēja, neieraudzīja, neatradās īstajā vietā un laikā – kaut kā tā mēģinām piekrāsot šo šķībo bildi. Tur nav nekas jāizgudro – vienkārši, mūs tur nav un punkts. Pelnīti. Kad ir izaugusi pirmā īstā Latvijas hokeja paaudze, bez piedevām, atvasinājumiem un padomju hokeja mantojuma, mums noliek priekšā baltu lapu un saka – uzzīmējiet paši savu portretu... Nav jau tā, ka nebūtu ko uzķēpāt uz šī pamata, vienkārši – tur būs cits hokejs, kas atšķiras no mūsu līdzšinējiem priekšstatiem un iekarojumiem. Jo pavaicājiet sev – kas tad ir Latvijas hokeja spēks un fenomens? Pa personībai, pa kripatiņai, pa kādam tīrradnim – nekad nav bijis vairāk. Vai pirmskara Latvijā bija savādāk? Labi, liksim mierā tik senus laikus. Paņemam veco Tihonovu, kas te piespieda līdzjutējus kurināt pie Sporta pils ugunskurus. Balderis, Hatuļevs, vēl dažas vietējās viduvējības, bet visi citi – nu, sauksim viņus par leģionāriem... Jurzinova laikmeta grieži arī neko jaunu neatnesa šajās attiecībās – Irbe, Vītoliņš un aiz viņiem atkal bars ar citiem, ne savējiem hokejistiem. Paliekam brīvi un neatkarīgi, sitam plaukstiņas, taču izlases vezumu lielajā mērogā izvelk savulaik uz Rīgu atvestie, nevis izaudzinātie. Sabiezinu krāsas? Nebūt nē – pietiek atcerēties mūsu mēģinājumus deviņdesmitajos, lai nokļūtu A grupā. Un arī tad to galveno ripu vārtos iestūma nevis latviešu jaunie strēlnieki, bet gan viens krievs no Čeļabinskas. Saprotams, cīņas un spēles pasaules čempionātā rūda jaunus latviešu hokeja raksturus, taču mēs vienmēr tajā kompānijā esam bijuši tuvāk izkrišanas galam, nevis pirmajam astoņniekam. Tas nav maz, bet tas nedod arī pamatu paģērēt no augstākajiem plauktiem lietas, ko ne spējam celt, ne nest.
Kāpēc domāt, ka Rīgas Dinamo atjaunotais modelis, kas balstīts pamatā uz savējo kauliem, pēkšņi pusnaktī sāks spēlēt kā Monreālas Canadiens? Kas mums rada tādu pārliecību? Vai tas vienīgais hokejists sastāvā ar lorda Stenlija gredzenu? Vai atgādināt, ka tas puika to lielo kausu izcīnīja pirms piecpadsmit gadiem... Ja viņš tagad ir šīs komandas līderis, vai tas tomēr nav mazliet, atvainojos, dīvaini, mēģinot saprast – kādu hokeju spēlē šajā komandā citi... Tie, kam nākamgad nebūs četrdesmit. Kāpēc sev iestāstīt, ka spēlējam turnīrā, kurā ir savākti kopā viduvēji hokejisti, kas to vien tik gaida kā varenais Rīgas klubs viņus skolos un audzinās? Ak, atvainojos, trīs iepriekšējie gadi tādi bija... Varbūt tomēr sākam saprast, ka tās pirmās sezonas bija drīzāk krievu bardaka un naudas festivāla maisījums, uz kura dīvainā fona mēs pamanījāmies uzsprēgāt. Kad krievi sāka saprast, ka nabokovi, jašini, zubovi, hašeki, jāgri un citi dinozauri viņiem nes tikai plato rubli, nevis melno ripu – mēs ieraudzījām savā priekšā citu līgu un citas komandas. Tieši tāpēc pašreizējie procesi ap Rīgas Dinamo sastāva meklējumiem un jaunā trenera rokrakstu ir jāuztver kā kluba stratēģiskās attīstības pārkārtošanās, lai arī, iespējams, domāts bija ar mazāku kaunu. Jo paliekot tādiem, kādi bijām – mēs sevi tikai muļķotu, bet ilgtermiņā tas būtu totālais bezceris... Nu, gluži kā joprojām izlašu kontekstā nespējam vēl pa īstam noticēt, ka dāņi ir mums hokeja sakarā aizgājuši garām. Atceros, Šveices uznācienu un tam sekojošos pliķus deviņdesmitajos, mēs sagremojām kādos desmit gados un tagad maz būs tādu, kas teiks – mēs esam pelnījuši būt augstāk par šveiciešiem, mums tikai nepaveicās. Ar Rīgas Dinamo ir līdzīgi. Spēlēt hokeju krievi vienmēr ir mācējuši, tagad viņi sāk mācīties skaitīt (tērēt) arī hokejam paredzēto naudu un – te nu mēs esam!
Jā, kur mēs esam? Ar budžetu tur, kur tagad mūs iezīmē turnīra tabula. Ar spēli, ķepurojamies, mēģinām pierast. Līdzjutēji jautājumu sadaļā ik pa brīdim pārvaicā – vai tomēr nevajadzētu atgriezties pie Šuplera kārtības? Ar to laikam domājot, uzvaras, kas iepriekšējā trenera laikā bija vairāk – nu, vismaz sezonas ievados noteikti. Kad pārprasu – kāda bija tā kārtība? – diskusija apraujas... Nē, ne tāpēc, ka Jūlis peldēja vai tieši pretēji - ecēja, vienkārši – ko mēs ar šiem kauliņiem un citu taktiku vai kārtību spētu tabulā paņemt vairāk? Rautakalio piedāvā vienkāršāko un efektīvāko no modeļiem, kas hokejā drupina gan sienas, gan pašpārliecinātību, gan – par mums labāku pretinieku meistarību. Mūsējie neesot radīti šādai spēlei! Atkal pretvaicājums – kādai viņi ir radīti? Nūūū – viens kolēģis ieminējās, ka tas būtu tā sauktais tehniskais hokejs. Tostarp, jāsaprot, ka tehniskā hokeja izpildījumā arī uz laukuma ir ripa un to spēlē ar nūjām. Vulgarizēšu šo tehniķu jautājumu, retoriski pārvaicājot – cik šogad bija izgājieni uz pretinieku vārtiem un, cik mēs vārtus guvām no šādām epizodēm? Spēles laikā atceros Miķeli un Sandi, pēcspēles metienos – piedodiet, nevienu. Vai tā sauktajā tehniskajā hokejā ir jāprot pārmest ripa pāri jau noguldītam vārtsargam, vai tehniskajā hokejā ripai ir jāatlec no nūjas pusmetrs, vai tomēr – jāpielīp pie nūjas lāpstiņas, vai tehniskajā hokejā spēlētājam nav jāprot pieņemt ripu arī tad, ja tā tiek iemesta mugurā vai kājās? Jums priekšā parādījās šīs sezonas ainas ar Rīgas Dinamo hokejistiem – godīgi, vai ne? Vēl viena mantra, ko piesauc šajās dienās – ļaujam spēlēt to hokeju, kuru viņi prot, nevis to, ko neprot! Tad varbūt uzreiz šo teikumu paplašināt – ļaujiet viņiem spēlēt citā līgā. Nu, nav tā, ka KHL uz ledus ir savākušies pēdējie, kas šajā spēlē kaut ko vēl tikai mācās. Krievijā NHL draftētos neieceļ zvaigžņu kārtā, jo to ir pilni krūmi, bet mēs katru tādu jau saredzam kā nākamo superzvaigzni. Šāda čubināšana ir attaisnojama, jo mūsu stādi prasa lielāku uzmanību. Taču, ne visu, kas izaug siltumnīcās, var likt uz galda...
Leģionāru būs šajā komandā vairāk un, ne tāpēc, ka „viņiem nav kur naudu likt”, vai „savējos speciāli nelaiž laukumā”. Rīgas Dinamo menedžments vēl flirtē ar jautājumu par pašmāju hokeja resursu, taču – šī diemžēl nav sadaļa, kurā spējam būt konkurētspējīgi. Kur tad ir tie jaunie asarīši, kas šaudās starp līdakām, bet – kuru lielo pienesumu neviens neprot ne saskatīt, ne novērtēt? Pagaidām vienu podziņu redzam (gan tiešā, gan pārnestā nozīmē), bet KHL apstākļiem mums vajag... rāvējslēdzējus. Rautakalio šajā ziņā ir bez aizspriedumiem – visi, kas atbilst šīs līgas līmenim, spēlē. Treneris nav atbraucis ar savu īpašo hokejistu sarakstu, kurā tiek izmantoti margrietiņu raustīšanas princips – patīk, nepatīk, mīl, nemīl... Viņš prasa spēles plānu. Mums grūti pierast? Bet šīs prasības nav nekāda hokeja Kanāda – to iemāca sporta skolā. Neiemāca? Tad atzīsim – tādi esam. Un tāpēc viņi – mūsējie – nespēlē tur, kur gribētu, bet gan tur, kur viņus ņem. Bet neņem bariem vai ķīpām – tāpat kā savulaik, pa vienam, pa diviem – pa kripatiņai, pa personībai. Vienu izceļ ārā no šīs komandas un mums jau drudzis. Loģiski, jo neesam taču talantu fabrika un tādi nekad arī nebūsim. Drīzāk – vientuļa smēde, kurā reizi desmit vai divdesmit gados izkals laimīgo pakavu. Vienam zirgam, nevis ganāmpulkam. Turklāt, ielāgojiet – atjaunoja Rīgas Dinamo, nevis Latvijas bērzu. Tā otrā bija tāda mazā dinamiešu bāzes komanda PSRS pirmajā, citreiz – otrajā līgā. Tur Latvijas hokejistu proporcijas bija tādas pašas, kā tagad – mūsdienu Dinamo. Ja Tihonovs redzēja lietaskokus, viņš ņēma, ja to nebija – meklēja krievus... Vai to varam saukt par Latvijas hokeja pārkrievošanu? Jā, tā var teikt - jo Dinamo, tāpat kā tagad, gribēja spēlēt augstākajā līgā. Bet – ar latviešiem vien, tas nesanāktu, to gan atzīsim. Šajā ziņā nekas nav mainījies. Labā ziņa – no PSRS augstākās līgas pēdējās vietas izkrita, no KHL – nekas ārā nekrīt. Komercpasākums – kamēr ir nauda, tikmēr spēlēs.
Varbūt izklausīsies cietsirdīgi vai stulbi, bet var teikt - nav jau nekas traks noticis, ja domājam par Latvijas hokeja interesēm. Šobrīd pašmāju hokeja kvalitatīvākais resurss tiek izmalts cauri Dinamo dzirnavām un prasībām, kuras nevajadzēs otroreiz mācīt, kad valstsvienībā pavasaru iesaukumu gatavos Teds Nolans. Viņš ir mazliet stingrāks par Peku, tāpēc – lai arī pagaidām vēl neskaidri apjaušama un pilnīgi noteikti – ne saskaņota vai lolota, tomēr treneru maiņa gan Dinamo, gan izlasē ir sanākusi gandrīz vai ar diezgan gudru paskatu. Vai Rīgas Dinamo šī sezona ir norakstāma? Iekarojumi un brīnumi laicīgajās tabulās nebūs, taču – šis jau nav vienas sezonas projekts. Šogad akcentus mainīsim, pielāgojoties un izprotot sev apkārt notiekošos procesus. Tie patiešām nav sastāvējušies dīķi, kurā peld tikai kurkuļi un vardes – KHL prasa mazliet vairāk nekā entuziasmu un emocijas, kas mums par laimi nekad nav trūcis. Lielie ūdeņi prasa lielākus kuģus – labākus spēlētājus, trenerus, menedžementu... Visu kopā. Jo var jau rādīt ar pirkstu uz treneri un izsmiet neveiklu hokejista darbību, tikai – neviens jau neatrodas šajā amatā, postenī, vietā vai uz ledus, ka viņam patiešām nebūtu, ko darīt, vai – ka viņš patiesībā pēc prasmēm un aicinājuma labāk piestāvētu baletam vai biljarda galdam... Hokeju spēlē veči un mēs tur neesam vienīgie.
+27 [+] [-]
+8 [+] [-]
Varbūt tā ir tikai sakritība, bet tas ir reāls fakts.
Un viens no iemesliem kas ir radijis šo patreizējo situāciju ir tas, ka vienai daļa (vadošai) LV spēlētājiem savi sezonas līgumi nav jaizplēš ar zobiem ledus laukumā.
Konkurējošā paaudze nav (un tik drīz arī nebūs), kas šiem spēlētājiem elpotu pakausī, un tas dod iemeslu lielai daļai darīt savu darāmo ar pusspēku.
+20 [+] [-]
Vienīgais, kas varbūt rada skepsi šim Armanda Pučes rakstam:
1) pirms gada autors dziedāja citu dziesmu stāstot, ka latviešiem/Dinamo potenciāls ir krietni augstāk un tikai Šuplera nemākulības dēļ tas netiek izmantots;
2) pārāk jau liela subjektivitāte arī pret Rautakalio, tikai apgrieztā veidā kā Šupleram - inteliģentāki fani sapratīs, ka jaunu (spēles rokraksta ziņā) komandu nevar izveidot gada laikā, bet žurnālistam tomēr jābūt objektīvam un vairāk kritiķim.. Lai gan pats ar visām četrām esmu par Rautakalio, taču godīgi sakot šī slavināšana no Pučes puses jau sāk tā sist pa aknām, ka gandrīz vai rodas pretējs efekts un atbalsts Rautakalio drīzāk pat samazinās..
+2 [+] [-]
+10 [+] [-]
+2 [+] [-]
+1 [+] [-]
[+] [-]
+2 [+] [-]
+2 [+] [-]
+1 [+] [-]
+1 [+] [-]
Patreizējā viņa nostāja jau robežojas ar Rautikalio personības kulta veidošanu.
[+] [-]
+3 [+] [-]
Puče tik dzied savu dziesmu. Redz, pagājušogad šitie džeki bija baigi labie, tikai tas Šuplers nemācēja izmantot komandas potenciālu. Šogad izrādās, ka tā potenciāla nemaz nav, jo labais treneris nevar neko vinnēt. Sanāk jau vienkārši - divus gadus rezultāti bija, bet to īsto rezultātu nevarēja sasniegt, jo Šupis lunis, tagad ir īstais teneris, kas visu saprot, profesionālis utt., rezultāta nav un nemaz nevar būt, jo tā komanda ir galīgi švaka un neko nemāk
+4 [+] [-]
+1 [+] [-]
+1 [+] [-]
2) Kopumā, viss atdurās totālā naudas un cilvekresursu trūkumā, padomju laikos tomēr bija labāks nodrošinājumns hokejam un jaunietim nebija jādomā ko pēc 18 gadiem likt vēderā..kopumā RD te maz ko ietekmē..
+1 [+] [-]
Mūsu sastāvs jau nemainās, lai ietu līdzi laikam, kaut kas ir /bija jāmaina. Leģionāri mainās, šķiet šoreiz nav īsti trāpīts, bet mūsējie jau jaunāki nepaliek. Ankipāns, Laviņš, Ņiživijs, Ozoliņš... Kad jāspēle pēc notīm, izrādās, ka pianists Sprukts un vēl daži ar notis nepazīst un gan jau saprot, ka tapēc lielajā NHL nav iekārtojušies.
+1 [+] [-]
+2 [+] [-]
+1 [+] [-]
+1 [+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
-1 [+] [-]
+1 [+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
khl.ru
+1 [+] [-]