Matisons atgādina par sevi

Artūrs Matisons par izcīnīto 3. vietu ir ļoti priecīgs, jo ne jau tas bleķa gabals bija tik svarīgs, bet apziņa, ka vieta ir izcīnīta, piedaloties visiem labākajiem latviešu BMX braucējiem. Pēdējās sezonās šādi prieka brīži Artūram ir bijuši reti. „Forši! Es sen nebiju izcīnījis pjedestālu Latvijā, kad ir visi labākie. Visi bija ļoti nopietni, ļoti labā sportiskā formā,” norāda Artūrs. Skaidrs, ka visi sportisti startam piegāja nopietni, jo Latvijas elites braucēju savstarpējā cīņa – tas ir principa jautājums neatkarīgi no tā, kur un kādu sacensību ietvaros notiek spēkošanās. Artūrs gan pasmej, ka divu olimpiešu – Treimaņa un Veides – apsteigšana ir sporta veida specifika, tāpēc tālejošus secinājumus pēc šā starta izdarīt nevajadzētu. „Tad, kad Māri, kurš tikko bija uzvarējis vienās sacensībās, man uzreiz pēc tam izdevās apdzīt, mēs savā starpā smējāmies, ka es arī varētu būt olimpiskais čempions, jo es viņu apdzinu. Tāds ir BMX – vienreiz viens, citreiz – otrs.” Zīmīgi, ka Treimanis un Veide ierindojās attiecīgi 6. un 7. vietā, lieku reizi apstiprinot divas aksiomas: BMX mēdz būt ļoti neprognozējams un Latvijā iekšējā konkurence vēl aizvien ir ļoti augstā līmenī.

Artūram gan šis ne tuvu nebija pēdējais starts sezonā, neskatoties uz to, ka olimpiskais karogs vairs nav dzinulis. „Braucu visu laiku – no sacensībām uz sacensībām. Nav tā, ka dzīvojos pa pludmali. Ir vasara, braucu uz sacensībām gandrīz katru nedēļas nogali.” Matisons norāda, ka motivējošais faktors ir prieks, ko sniedz braukšana, jo finansiālu labumu no šādiem startiem gūt nevar. Galu galā - vasara ir piemērotākais laiks, lai pavizinātos ar velosipēdu.

Kad ar Artūru runājām februāra sākumā, viņš bija optimisma pilns, runājot par kvalificēšanos olimpiādei, taču atlikušajās 11 sacensībās šim mērķim neizdevās pietuvoties, tieši otrādi – nācās attālināties. Par to, kāpēc tā sanāca, Artūrs sevišķi runāt nevēlas, sakot: „Tas ir garš stāsts...Veselība ir stāsta pamatā. Neizdevās kopā sapludināt psiholoģisko stāvkoli ar veselības stāvokli un fizisko sagatavotību.” Matisons uzskata, ka fiziskā sagatavotība esot bijusi pienācīgā līmenī, taču trūcis stabilitātes, arī psiholoģiskas, lai uzrāptos un noturētos viļņa augšpusē. Atsevišķi starti, tostarp paša pieminētās sacensības ASV, kur izdevās apsteigt Štrombergu, pierādīja, ka norakstīt šo panākumiem bagāto braucēju ir stipri pāragri. Taču veselības likstas mierā nelika arī šosezon, kopumā izpurgājot visu olimpisko ciklu. Faktiski pirmās trīs sezonas par pilnvērtīgām varētu nosaukt tikai paši laiskākie sporta entuziasti, līdz ar to iznākums – netikšana uz olimpiādi – ir likumsakarīgs. Jautājums, uz kuru, domājot par priekšdienām, atbildi ir jārod pašam Artūram: kāpēc tā notiek? Daudzi teiks, vainīga treniņu metodika (un tā nevar būt bez vainas!), taču – lielākā daļa traumu tika gūtas sacensībās, situācijās, kuras nevar iepriekš paredzēt. Droši vien, ka pa druskai no visa, paturot prātā to, ka atbilde, visticamāk, ir saistīta ar paša Artūra pieminēto psiholoģiju.

Artūram raksturīgi ir sevišķi nerunāt par pagātni, skatoties uz priekšu. Par nākotni runājot, viss vairāk vai mazāk ir skaidrs. Populāra ir versija, ka sapnis par atkārtotu piedalīšanos olimpiādē ir izsapņots. Artūrs neiebilst... „Protams, ka tā ir – tur neko nevar noliegt. Paaudžu maiņa ir ļoti strauja. Piemēram, Māris savos 25 gados pasaules čempionātā bija vecākais dalībnieks finālā. Tagad topā ir 20 – 21 gadu veci braucēji, man, beidzot nākamo ciklu, būs 31...” Matisons netaisās likt punktu braukšanai, tāpēc turpinās trenēties un startēt tā, kā to ir darījis līdz šim – profesionāli. Cik ilgs būs viņa ceļs, viņš droši vien vēl pats nezina. „Es vienkārši braucu no sacensībām uz sacensībām. Kamēr es varēšu, tikmēr es braukšu. Tas ir dzīvesveids.” Atsevišķi gadījumi, kad startē sportisti vecumā ap 30, vēl aizvien ir, taču tendences ir nežēlīgas, ja runājam par veterāniem, kuriem citos sporta veidos būtu tikai brieduma gadi. „Šis sports vēl vairāk iet uz jaunības pusi. Jaunāks par 20 gadiem gan neviens nebūs, bet tādi ir lielākā daļa (..) Ar gadiem arvien vairāk ir „širmis jāver ciet”. Klasiskajās trasēs ir vieglāk braukt, bet superkrosa trasēs ir arvien vairāk „širmis jāver ciet”, jo, paliekot vecāks, sāc arvien vairāk pie visa piedomāt,” atkal uz psiholoģiskās sagatavotības nozīmi norāda Matisons. It kā jau smieklīgi, ka 27 gados ir jāsecina, ka jaunie ir ātri un traki, bet – tāda ir sporta veida specifika, kas ir jāpieņem. Interesanti būs pavērot, kā attīstīsies tikai divos gadus jaunākā Štromberga turpmākā karjera, jo pagaidām izskatās, ka olimpiskais čempions nav sevišķi nosirmojis, taču BMX elitē viss ātri mainās.

Artūra Matisona olimpiskās spēles bija pirms 4 gadiem, kad viņu iegāza nevis fiziskā sagatavotība, bet gan konkurentu un paša izvēlētās trajektorijas, liekot celties kājās un meklēt riteni. Šajā olimpiskajā ciklā pievīla veselība, psiholoģija. Kas to lai zina, kāda būtu karjera, ja ne šīs likstas, kas noveda pie visa pārējā. Vai par Artūru mēs vēl dzirdēsim, viņa uzvārdam izskanot starp laureātiem vai vismaz finālistiem? Nedēļas nogalē taču būs sacensības...