1992. gads. Barselona. 2012. gads. Londona. Atrodi atšķirības

Vispirms jāatceras, ka toreiz visu triju Baltijas valstu komandas piedalījās vasaras olimpiskajās spēlēs pēc 56 gadu pārtraukuma (kopš 1936. gada) un tāpēc dažos sporta veidos kvalificēšanās bija nedaudz citādāka nekā tā ir tagad (pielaidīgāka). Baltijas valstis pavisam nesen tikai bija atguvušas neatkarību. Turklāt dažu sporta veidu toreiz vēl nebija olimpisko spēļu programmā. Piemēram, Londonā mums ir maksimāli pieļaujamais dalībnieku skaits - divi pāri - pludmales volejbolā vīriešiem, bet Barselonā šāda sporta veida programmā vēl nebija, tas ienāca tikai pēc četriem gadiem Atlantā. Bet tāpēc jau nav mazākas uzslavas pludmales volejbolistiem - salīdzinoši īsā laikā viņi spēje ne tikai debitēt olimpiskajās turnīrā pirms četriem gadiem Pekinā (gan kungu, gan dāmu konkurencē), bet arī sasniegt jau tik augstu līmeni, lai mums būtu divi pāri vienā (vīriešu) konkurencē.

Pirms 20 gadiem Barselonā mums tikai tikai 7 vieglatlēti (varēja būt vairāk, taču tas jau ir cits temats, kāpēc dažu tomēr komandā nebija...), bet tagad viņu ir 23 un tā ir tieši puse no visas olimpiskās komandas. Vai vajag vēl pārliecinošāku apliecinājumu tam, ka sporta karaliene ir pelnījusi beidzot pavisam citu attieksmei (ar visām no izrietošajām sekām) pret sevi valstiskā līmenĪ? Barselonā mums bija tikai viens šķēpmetējs, bet tagad Londonā būs seši - maksimāli pieļaujamais skaits! Goda un slava Šķēpmetēju klubam. Paskatīsimies, cik valstīm vēl būs seši šķēpmetēji... Turklāt varēja notikt arī tā, ka kāds netiktu Latvijas komandā arī ar olimpisko A normatīvu.

Pirms 20 gadiem Barselonā mums bija trīs riteņbraucēji sacensībās šosejā (Dainis Ozols ieguva "bronzu" grupas braucienā) un trīs trekā (trijās disciplīnās), tupretī tagad ir tikai viens vienīgais pārstāvis grupas braucienā šosejā... Par riteņbraukšanu trekā jau toreiz runāja kā par izmirstošu dinozauru un diemžēl tikai runāja, kamēr "dinozaurs" arī nomira. Interesanti, vai vēl kaut kur joprojām "mētājas" velotreka konstrukcija, kuru vismaz trīs reizes grasījās teju teju uzstādīt Murjāņos? Pēc Ozola medaļas Barselonā mums taču bija Kaspara Ozera medaļa un Romāna Vainšteina tituls pasaules čempionātos, bija augstas Arvja Pizika vietas, bija jauni un talantīgi riteņbraucēji, kam turpināt minēto un citu riteņbarucēju panākumus, taču laikam jau ne uz to pusi riteņbraukšanas saimniecīgā notika nosvēršnās... Toties tagad mums ir olimpiskais čempions BMX riteņbraukšanā, bet Londonā mums šajā jaunajā olimpiskajās sporta veidā (debitēja tikai pirms četriem gadiem Pekinā) būs četri dalībnieki - trīs puiši un viena jaunkundze. Kompensācija par šoseju. Un tomēr ir nedaudz skumji - Latvijā ir senas un stipras šosejas (arī treka...) riteņbraukšanas tradīcijas, mums vienmēr ir bijuši kaut pāris augstas klases riteņbraucēji un tādi ir arī tagad, riteņbraukšana visās tās izpausmēs pēdējos gados kļūst arvien populārāka (šeit nedomāju tos, kuri tikai "dragā" pa trotuāriem vai ikdienā brauc ar velosipēdu uz darbu) un tāpēc jācer, ka nāks "jaunais vilnis". Tikai tas nenāks pats no sevis.

Gods un slava Afanasijam Kuzminam. Pirms 20 gadiem Barselonā viņš ieguva sudraba medaļu ātršaušanā ar pistoli, bet Londonā būs jau viņa 9. olimpiskās spēles. Tas ir apliecinājums viņa autoritātei un viņa nopelniem savā sporta veidā ne tikai Latvijas, bet visas pasaules kontekstā, taču... Vai mums būtu kaut vai kāds olimpiskais kandidāts šaušanā (vienalga, kurā disciplīnā), ja Kuzmins jau būtu beidzis karjeru? Iespējams, ka mēs tādu vienkārši nezinām...

Pirms 20 gadiem Barselonā sudraba medaļu kanoē airēšanā 1000 m distancē guva Ivans Klementjevs. Šoreiz neviena kanoe airētāja izlasē nav, tie pāris lielie talanti (bez pēdiņām, jo viņi tādi arī bija!) diemžēl nogājuši no distances... Citu pagaidām nav. Barselonā mums akadēmiskajā airēšanā bija dāmu bezstūrmaņa divnieks un vīriešu vieninieks, bet Londonā "akadēmiķi" nav pārstāvēti. Toties ir vīru divnieks smaiļošanā, kurš reāli var tikt A finālā. Galīgi tukšā airēšana nav.

Barselonā mums bija divi džudisti un divi būs arī Londonā, taču varēja būt trīs - izcīnītas trīs vietas, taču vienam (Osnačam) olimpiskās spēles iet secen autoavārijā piedzīvoto savainojumu dēļ... Džudo ir viens no tiem sporta veidiem, kas šajos 20 gados ir tikai attīstījies gan kvantitatīvi, gan kvalitatīvi. Vsevoloda Zeļonija džudo skola.

Barselonā mums nebija vingrotāju, tagad Londonā viens būs, bet vai tas ir progress? Ja atceramies iepriekšējās divās olimpiskajās spēlēs iegūto "zeltu" un "sudrabu"... Laikam jāpaciešas un jāpagaida, kamēr izaugs jaunā paaudze. To taču audzina mūsu olimpiskie medaļnieki.

Barselonā mums bija divi svarcēlāji (pēc četriem gadiem Atlantā bija gandrīz pilna komanda!), bet tagad būs tikai viens. Laikam jau svarcēlāju samniecībā pārāk ilgi gulēja uz Viktora Ščerbatiha lauriem un pārāk bieži plūcās savā starpā.

Modernajā pieccīņā pirms 20 gadiem bija trīs dalībnieki vīriešu konkurencē, tagad - pa vienam kungu un dāmu konkurencē. Turklāt šie paši sportisti startēja jau pirms 12 gadiem, par ko Jeļenas Rubļevskas un Denisa Čerkovska priekšā var tikai noņemt cepuri. Bet... Kur tad jaunie talanti?

Nebūs mums Londonā pārstāvju boksā, burāšanā un ūdensslalomā, toties pirmo reizi mums būs pārstāvis galda tenisā. Viss plūst un (vai) mainās.

Jebkurš no sportistiem, kurš ir ticis olimpiskajā komandā, ir to pelnījis. Nevienam no Latvijas sportistiem vieta komandā un iespēja piedalīties olimpiskajās spēlēs netiek dāvināta. Tā ir nopelnīta ar sūru darbu. Kāda kurā sporta veidā ir konkurence, kādi ir atlases kritēriji - to nenāk ne prātā salīdzināt, jo nav korekti pretnostatīt šādā veidā dažādus sporta veidus. Katram ir savas īpatnības, katram savs sporta veids ir tuvāks. Cita lieta, ka dalībnieku skaita svārstības vai pat krasās svārstības tomēr liecina arī par attiecīgā sporta veida saimniecību - proti, kā tā tiek vadīta, kā tajā tiek saimniekots.