Štrombergam – pa purnu!

Sestdien, apsēžoties tribīnēs (tās, starp citu, bija neiedomājami netīras), lai vērotu elites vīru veikumu trasē, pēkšņi dialogu uzsāka blakus sēdošais kungs. Jaunieši jau bija trasē, bet sirmā kunga jautājums bija ļoti daudznozīmīgs: „Kas te notiek?” Nevērīgi atbildēju, ka sacensības. Tomēr sirmo kungu varēja saprast – viņš sāka sūdzēties, ka viss notiek angļu valodā, braucēju sastāvi netiek pieteikti, nekādas labi pamanāmas informācijas par to, kad kas brauks – neesot. „Kad brauks Štrombergs, gan jau īpaši izcels,” es mierināju, taču saņēmu negaidītu reakciju. „To tu manai sievai pasaki, viņa fano par Štrombergu! Es viņu ciest nevaru, viņam pa purnu vajag iedot! Redzēju viņu televīzijā – izskatās, ka sen neviens nav iedevis. Deguns gaisā,” tā savas emocijas pauda sirmais kungs, kura vārdu tā arī neuzzināju. Toties uzzināju, ka savulaik (1953. gadā) bijis Latvijas PSR jaunatnes čempions basketbolā, sporta meistara kandidāts arī galda tenisā, ir pieredze arī autosportā un kalnu slēpošanā. Īpaša pazīme – runājot neganti spļaudījās.

Kad vaicāju, kāpēc viņš vispār ir atnācis (par ieeju tomēr bija jāmaksā), atbilde izpalika un tika mainīts sarunas temats. Nepameta sajūta, ka blakus man atrodas tipiskais skaudīgais latvietis, kurš automātiski fano par visu ko, tikai ne to, kam līdz šim ir veicies. Tiesa gan, vēlāk šis kungs ik pa laikam man piebikstīja: „Tu tikai man pasaki, kad brauks Štrombergs – tas ir tavs uzdevums!” Cilvēks manāmi iedegās, uzdeva neskaitāmus jautājumus par sacensību sistēmu. Sākumā sūdzējās, ka nav redzējis nevienu apdzīšanu, bet pēc tam piešāva aci. Vairākas reizes piesauca valsts valodas likumu. Starp citu, svētdien pirms fināla preses telpā ienāca Latvijas Riteņbraukšanas federācijas prezidents Igo Japiņš un ar ironiju noteica: „Pasakiet informatoram, lai vairāk runā latviski.” Bija cilvēki, kam tas traucēja, taču netrūka arī cilvēku no ārvalstīm, kaut arī, protams, viņu īpatsvars, nostādot pretī latviešu pūļus, bija niecīgs.

Atgriežamies pie sirmā kunga. Viņam bija daudz specifisku jautājumu, uz kuriem atbildēt spēja vien man līdzās sēdošais BMX lietpratējs. Par trases segumu, par riteņiem, par izmaksām...Cilvēks ar sporta veida apguvi jau bija iekarsis. Uzzinājis cenas riteņiem, neslēpa bravūru: „Es savā garāžā par polšu labāku sameistarošu (piedzēries viņš nebija).” Un sākās pārdomas par krievu tērauda kvalitāti. Taču starp bieži vien absurdiem izteikumiem ik pa laikam ielavījās pa kādai trāpīgai piezīmei. Nu, piemēram, kā cilvēks, tribīnēs sēžot, var zināt, cik kurš punktus priekšsacīkstēs ir savācis, jo nekādas informācijas nav, ja vien pats nesēdi ar blociņu?

Noskatījies priekšbraucienus, kungs piecēlās, pateicās par sniegto informāciju un devās prom, sakot: „Rīt skatīšos pa televizoru. Varbūt tur nerunās angliski un varēs ko vairāk saprast.” Nepaguvu pateikt, ka interesantākais vēl ir tikai priekšā. Pat īsti necentos, jo negribēju, lai mani turpina apspļaudīt...Pirmajā brīdī iedomājos par to, ka iešana tik agri prom ir ieejas maksas izniekošana, taču tad pamanīju – aproces ap roku viņam nemaz nav...Mītisks tēls. Tāds, lūk, viena cilvēka skatījums uz mūsu nacionālo sporta veidu BMX, kas tā pa īstam debitēja reizēm cimperlīgās Rīgas publikas priekšā. Varam smieties, dusmoties, šūpot galvu vai pat piekrist, bet – tā cilvēks to redzēja, tā viņš to uztvēra.

Jāatzīst, noslinkoju un nokļūšanu trasē ar sabiedrisko transportu neizmēģināju, taču autobraucējiem tās atrašanās vieta bija ļoti ērti un, pateicoties Vairoga ielas pārvadam un Viestura prospektam, ļoti ātri sasniedzama (aukstasinīgs sveiciens ceļu policistiem!). Taču autostāvvietu problēma bija tik akūta, ka sūdzējās pat sportisti. Godīgi sakot, ja nebūtu ticis pie auto caurlaides, tad šobrīd es nevis vītu šīs necilās rindas, bet būtu atceļā no trases. Pārspīlējums, protams, bet nākotnē par auto novietošanas jautājumu derētu padomāt.

Kopumā BMX nedēļas nogali pavisam noteikti varam saukt par svētkiem. Domāju, daudziem Mežaparkā piedzīvotās emocijas bija kas pilnīgi jauns viņu dzīvēs. Labs grūdiens tā jau neslikti attīstītam sporta veidam. Un īpaša, protams, ir attieksme pret Māri Štrombergu. Rindas pēc autogrāfiem un fotogrāfijām, turklāt vairāk tas interesē pieaugušos, bērnus ļoti bieži atstiepjot ar varu. Process. Kas attiecas uz Štromberga popularitāti, tad par viņu fanoja ne tikai visi latvieši, bet arī visi ārzemnieki. Pavisam noteikti viņš ir sava sporta veida dzīvā leģenda, un šeit nav stāsts tikai par latviešu fanātismu.

Protams, visi cerēja, ka Štrombergs savu skatītāju priekšā izcelsies ar dubultuzvaru. Nu, vismaz vienā vakarā uzvarēs. Bet – nekā. Neskatoties uz to, tāpat lielākās ovācijas, aiztaupot tādus terminus kā izgāšanās, fiasko, kapitulācija. Vismaz nevarēja saklausīt. „Domāju, skatītājiem bija interesanti. Daudziem noteikti patīk labāk, kad es neesmu priekšā un cīnos pa aizmuguri, izrādu cīņassparu, cenšos apdzīt,” tā pats Māris.

Organizatoriem ir mērķis kādā jaukā dienā sarīkot arī pasaules līmeņa sacensības. Ir dažas lietiņas jāatrisina, bet nekā neiespējama nav. Latvija šādas sacensības nenoliedzami ir pelnījusi. „Eiropā uz visu sezonu es nākamreiz varētu parādīties 2017. gadā. Man jau būs 30 gadi, būšu opis. Tāds ir mans redzējums, taču sports ir sports – visādi pagriezieni var būt,” tā teica topošais BMX vectētiņš Māris Štrombergs. Kas zina - varbūt kāds no viņa paša pieminētajiem pavērsieniem ļaus viņam vēl pirmspensijas vecumā likt klātienē sastingt saviem talanta piekritējiem jau nopietnākos mačos...