Starkova izvēle
Paaudžu maiņas process Latvijas futbola izlasē pēdējā laikā rit straujāk nekā jebkad. Dzīve piespiež tā rīkoties nevis izlases galvenā trenera Aleksandra Starkova pēkšņās pārmaiņas komandas komplektēšanā. Cita lieta, ka izvēle viņam nemaz nav tik liela, kā varbūt no malas liekas. Vēl cita lieta, kāpēc izvēle nav tik liela un spēlēs jāiesaista futbolisti, kuri vairs nav iesācēji, bet kuriem ir maza vai pat niecīga spēļu pieredze Latvijas izlases rindās.
Līdz nākamajai izlases spēlei ir tieši divi mēneši - 10. augustā spēlēsim Rīgā ar Somijas valstsvienību. Līdz tam laikam būs daudz spēļu Latvijas virslīgas čempionātā, četras labākās komandas būs aizvadījušas vismaz pa divām (jācer, ka tomēr vairāk) spēlēm Eiropas kausos un tiem, kas klauvē pie izlases durvīm būs iespējas pieklauvēt skaļāk. Cita lieta, ka izlases treneru izvēle nemaz nav tik liela un paši vien viņi lielā mērā šauro izvēli ir sekmējuši. Viena lieta ir izvēle skaitliskā ziņā, bet pavisam kas cits - kvalitatīvā ziņā. Nevar nepiekrist Starkovam, kad viņš apgalvo, ka spēlētāju spēlēšanai izlasē vispirms ir jāsagatavo, taču tikai izlasē viņu tam arī var sagatavot - gan kopējos treniņos, gan pārbaudes spēlēs. Rati jātaisa ziemā, bet kamanas vasarā - proti, tuvākā un tālākā rezerve izlasei ir jāgatavo savlaicīgi, iesaistot treniņos futbolistus, kuri varbūt vēl ne rīt un ne parīt laukumā neies, taču, pirmkārt, tas viņiem pašiem būs liels stimuls (daudziem, par laimi, uzaicināšana izlases treniņos patiešām ir liels stimuls) turpmākajā darbā klubā un, otrkārt, tad nebūs tā, ka tajā vai citā pozīcijā pēc kāda "mūžīgā līdera" karjeras beigām it kā pēkšņi radīsies tukšums. Tāpat kā gatavs spēlētājs kāda vietā nerodas pēkšņi, tā arī tukšums kāda vietā nerodas pēkšņi.
Izlasē ir ienākusi virkne 1988. gadā vai kādu gadu divus agrāk vai vēlāk dzimušu spēlētāju (Cauņa, Lukjanovs, Rudņevs, Rugins, Turkovs, Lazdiņš, Bespalovs, Gauračs, Krjauklis...) un droši vien tieši ap viņiem veidosies jaunais izlases modelis. Taču izlasē ienāk vai sāk ienākt arī dažus gadus vecāki spēlētāji (Savčenkovs, Mihadjuks, Rafaļskis...), kuriem tagad jau varēja būt krietni lielāka kaut vai treniņu un draudzības spēļu pieredze izlases rindās. Vai nav', piemēram, dīvaini, ka, sūdzoties par problēmām ar malējiem pussargiem, vienlaicīgi tikai pēc pusotra gada pārtraukuma izlasē atgriezās Aleksejs Višņakovs? Varētu domāt, ka pēc aiziešanas no "Skonto" viņš pēkšņi aizbrauca uz Angliju lasīt zemenes nevis bija stabils pamatsastāva spēlētājs FK "Ventspils" rindās un aizvadītajā sezonā arī Krakovas "Crakovia" rindās, būtiski sekmēdams šīs komandas palikšanu Polijas futbola virslīgā. Neesmu pārliecināts, ka Starkovs arī tagad Višņakovu aicinātu izlasē, ja no sastāva nebūtu izkritis Andrejs Rubins, ja nebūtu traumas Ivanam Lukjanovam, ja maza spēļu prakse nebūtu Jurijam Žigajevam, ja nebūtu īstas skaidrības par Aleksandra Cauņas pašreizējo sportisko formu. Neviens nav tik naivs, lai ticētu, ka aiziešana no "Skonto" un izkrišana no izlases sastāva (netika aicināts pat uz treniņiem, kaut nespēlēja ne par nieka tiesu sliktāk kā agrāk!) ir tikai un vienīgi sakritība. Tādām sakritībām neviens netic. Višņakova piemērs diezgan spilgti liecina par to, ka ne būt ne tikai pēc sportiskajiem principiem līdz šim tika veidots izlases sastāvs, ka izlasē kaut kādu iemeslu dēļ tomēr bija "neaizskaramie spēlētāji" un lielā mērā tāpēc izveidojās situācija, ka paaudžu un sastāva maiņa jāveic gan ātri, gan arī kvantitatīvi lielākā apjomā nekā to varētu darīt. Varbūt mums daži futbolisti, kuri likās cerīgi un perspektīvi izlases sakarā, arī apstājās izaugsmē tāpēc, ka pārāk bieži neredzēja iespēju tikt izlasē, pārāk bieži netika pamanīti. Jums vajadzēja redzēt, ar kādu vēlēšanos izlasē atkal trenējās jau pieminētais Višņakovs, kādu emocionālu pacēlumu viņā radīja uzaicināšana atkal spēlēt izlasē. Spēlētājs lieliski jūt, kāda pret viņu ir attieksme, jūt uzticēšanos un tieši tāpāt arī ignorēšanu. Diezin vai pluss izlasei ir tas, ka Starkovs tagad strādā Baku. Jā, viņam ir uzticami palīgi, kuri seko labākajiem pašmāju spēlētājiem un ar kuriem Starkovs regulāri sazinās, taču neviens pat visizsmeļošākais stāstījums nevar veidot tik ōbjektīvu vērtējumu, kāds ir pēc paša acīm un ne vienā vai pāris spēlēs redzētā, pēc sarunām ar spēlētāju u.tt.
Izlases temats publiskajā telpā tagad atkal aktuāls kļūs augusta sākumā. Vai būs atkal jaunas sejas? Ko par tādām uzskata... Jācer, ka būs vesels Kaspars Dubra un Kristaps Blanks, ka nav aizmirsts un arī pats par sevi atgādinās Ģirts Karlsons, ka nav vēl pēdējo spēli izlasē aizvadījis Māris Verpakovskis un vēl kāds no piertedzējušajiem, ka vēl sekmīgāk turpinās sezonu Jevgeņijs Kosmačovs (viens no 1988. gadā dzimušajiem, kurš, jācer, sāk atgūt spēles formu un pašreiz savā balsta pussarga pozīcijā ir viens no labākajiem; varbūt tieši uzaicināšanas izlasē pietrūkst, lai viņš līdz galam noticētu savām spējām?), ka starp izlases kandidātiem būs vēl kāds no pašmāju klubu spēlētājiem un U21 izlases, jācer, ka beidzot tiks paaicināts arī kāds no labākajiem virslīgas vārtsargiem (starp citu, Kaspars Ikstens sekmīgi atveseļojas un jau septembrī cer atgriezties laukumā). Kvantitatīvā ziņā izvēle Starkovam ir. Kvalitatīvā ziņā izvēle pašam un viņa palīgiem (pie tiem pieskaitāmi arī klubu treneri) vien ir jāsekmē un jāveido. Topošais izlases modelis atsevišķos spēles posmos izskatījās visnotaļ cerīgs gan mačā pret Izraēlu, gan pret Austriju, taču darba vēl ir ļoti daudz gan treneriem, gan pašiem futbolistiem.
+6 [+] [-]
[+] [-]
+6 [+] [-]
Tas pats ar Gauraču. Visu laiku pirms tam tika pozicionēts kā "vēl negatavs izlasei", bet tagad acīm redzams, ka viņš nav par mata tiesu sliktāks par Karlsonu, droši vien, ka pat labāks.
Protams, tagad notiek paniska paaudžu maiņa un atbilstošs rezultāts.
+5 [+] [-]
Ir drusku atļāvies pakritizēt neaizskaramo! Bet kā būtu, ja tā mazliet padiskutētu par Starkova iespējamo nomaiņu, plusus un mīnusus? Lai arī peļņā aizbraukušajam ir lielāks stimuls paeksperimentēt?
A to kā aksioma: Starkovs ir neaizstājams, pārējie lohi...
+1 [+] [-]
Kad viss nostabilizēsies, atkal sāksies vecā dziesma, ar daudzu labu spēlētāju "nepamanīšanu"...
Ļoti labi var redzēt par Starkova kvalitātēm, kuras tiešām nebija sliktas kādu laiku atpakaļ. taču šis laiks ir pagājis un mēs, līdzjutēji, pieprasam jaunus rezultātus, neapstāties pie sasniegtā, netīksmināties par Euro 2004, iet uz priekšu. Diemžēl Starkovs stagnē un mani personīgi tas neapmierina. Viņa argumenti, kādēļ izlasei tā neiet, ir vispusīgi, vispārīgi, un es teiktu - pat neadekvāti... Ja Tu, Starkov, kā treneris netiec galā, tad dod iespēju citiem un citi rindā stāv...
-1 [+] [-]
-1 [+] [-]
[+] [-]
Kas attiecas uz kadru trūkumu, tur tiešām lielā mērā vainojams arī Starkovs, bet nebūt ne viņš viens. Treknajos un pēc Euro 2004 gados Latvijas vadošajos klubos jaunajiem nebija vietas. Sevišķi malējo aizsargu un centra pussargu pozīcijās. Paskatot pēdējās desmitgades labākos virslīgas vīrus šajās pozīcijās - pārsvarā bija leģionāri. Tad paldies Grigorčukam, kurš saprata, ka jaunie Kosmačovs un Lazdiņš var konkurēt ar Dubenski un Co. Viņš apzināti atbrīvoja klubā vietu jaunajiem, un tāpēc viņi arī progresēja. Ja ne Grigorčuks, tad bail pat iedomātos, kas mums šodien spēlētu CM. Pēc Euro 2004 Skonto aizsardzība un vārtsargs bija veterāni, kuriem futbolā vairs nekas nav jāpierāda. Tāpēc, aizejot Stepanovam un Zemļinskim, aktuāls bija arī jautājums DC izvēlē. Ceru, ka ideju sapratāt...
Un vēl - kāpēc ārzemnieku treneri malējo aizsargu pozīcijā tik labprāt centās piesaistīt Latvijā par uzbrucējiem uzskatītus futbolistus? Tāpēc kā ārzemniekiem ir citāda izpratne par futbolu. Viņuprāt, malējam aizsargam jābūt tehniskam, ātram un ar labu pirmo piespēli. Starkovam malējo aizsargu nav. Gan Latvija, gan Skonto spēlē ar četriem centra aizsargiem līnijā. Gandrīz tas pats bija arī Spartakā 2005. un 2006. gadā.
+1 [+] [-]