Pie TTT kapa. Un ilgi pirms tam

„Latvijā bijām pirmās vēl vairākus gadus, līdz 2006. gadā tika izveidots pilnīgi jauns nodibinājums TTT Rīga, ar ko mūsu klubam sakara vairs nav. Ja būtu gribējuši, būtu varējuši patentēt tos trīs burtus, bet to palaidām garām. Tagad mēs – biedrība „TTT basketbola klubs”—turpinām darboties, ir atļauja saņemt ziedojumus, taču pēdējā sezona bija ļoti grūta. Palikām sestās un bez sponsora. 2009. gada sezonā komandas vairs nebūs.”
Tā pirms pieciem gadiem pauda TTT basketbola kluba prezidents un TTT basketbola komandas galvenais treneris Juris Garkalns. Pēdējais treneris...

Bet tas skaistais grūtums iesākās tālajā 1961. gadā, kad 23 gadus jaunais Fizkultūras institūta absolvents Garkalns ieradās norīkojuma vietā Iecavā, lai strādātu vietējā internātskolā par fizkultūras skolotāju (kā padomjlaikos teica). Tajā miestiņā jāaizvada obligātie trīs norīkojuma gadi, un tad jau redzēs, kas notiks tālāk, kā dzīve ievirzīsies... Ej nu sazini, varbūt Juris būtu piedzīvojis padomju skolas direktora godu par prasmi (kāda viņam noteikti ir) pedagoģijas jomā; kazi, vakar un šodien būtu apsviedīgs un bagāts biznesmenis (ar savu rīkotāja prasmi un enerģiju), taču... Viņa liktenī noteicošā loma izrādījās bērnu basketbola priekam. Sešdesmito gadu sākums pagāja Latvijas basketbola augstu sasniegumu zīmē (ASK un TTT izcīnītie Eiropas kausi!), tā veicinot groza bumbas popularitāti jaunās paaudzes vidū. Basketbola nodarbības tolaik bija goda, slavas un varonības lieta visur, kur vien runāja latviski un atradās kaut viens grozs. Iecava nebija nekāds izņēmums. Skolas sporta zālē allaž rībēja basketbola bumbas; viens no rībinātājiem bija arī puišelis vārdā Valdis Valters. Juris pats gan kategoriski noliedz Valda pirmā trenera godu. Toties dvīņu māsas Maija un Maiga Salenieces, vēlākās TTT līderes, kuru iespējamo līdzdalību PSRS izlasē gluži vienkārši noskauda (latiški fašistki prokļātije), ir īstenās Garkalna audzēknes.

Laikraksts „Padomju Jaunatne” pirms 30 gadiem viņu raksturoja tā:
„Vēl jau turpinājās darbs arī ar zēniem, taču aizvien izteiktākas kļuva īpašas rūpes par meiteņu komandām. Juris pats gan tagad apgalvo, ka tas noticis tāpēc, ka toreiz perspektīvāks bijis meiteņu kontingents, taču šķiet, ka viņam (varbūt neapzināti) likās tuvāka meiteņu psiholoģija kur vairāk nianšu un emociju. Bez šaubām, arī tas, ka meitenes visu uzdoto veic cītīgāk, nekā zēni, ir disciplinētākas. Juris pēc rakstura ir visai miermīlīgs, pat rezervēts, tāpēc viņam ir pasvešas drakoniskas metodes. Viņš cenšas nevis skaldīt, bet ganpanākt vēlamo rezultātu ar pārliecināšanu; tādu psiholoģisko iedarbi, ko ne katra apstrādātā pat jūt un apzinās. Jo trenerim Garkalnam vienlīdz svarīgi ir tiklab audzēkņu panākumi sportā, kā arī viņu sagatavošana dzīvei.”

Pēc pāris gadu darba – 1964. gadā – tika gūts pirmais nopietnais panākums. Mazās Iecavas meitenītes, vispirms uzvarējušas Latvijas pionieru sacensībās, ar milzīgu sparu un apņēmību izcīnīja pirmo vietu Vissavienības pionieru spartakiādē Artekā, Krimā. Treneri Juri Garkalnu pamanīja ārpus Iecavas – pagaidām gan tikai basketbola speciālistu lokā. Taču pietiekami, lai uzaicinātu strādāt arī Bauskas sporta skolā, tad ar Latvijas jaunatnes izlasēm, bet ar 1977. gadu – arī TTT sistēmā par dublieru treneri. Jaunās maiņas audzinātāju meistarkomandai – kā tolaik lepni sacīja.

Juris pats atcerējās:
„Desmit gadus biju nostrādājis par junioru treneri, kopā ar Viktoru Strupoviču darbojos ar jaunatnes izlasēm, bet 1976. gadā vadīju Latvijas izlasi, kas uzvarēja PSRS skolēnu spartakiādē Ļvovā. Pēc tam Karnītis un Karamiševa atbrauca pie manis uz Bausku un pierunāja, lai nāku par dublieru treneri. No tās manas komandas TTT iekļuva Judase, Feodorova, Sāmeite, Dūdiņa, Šulca, Rītiņa, Zauere, Gūtmane.”
Darbs TTT junioru (dublieru) komandā vainagojās ar PSRS augstākās līgas dublieru meistarsacīkstēs izcīnītiem trim zelta un trim sudraba medaļu komplektiem. Tūda\ļ pēc Garkalna stāšanās amatā TTT juniores trīs gadus pēc kārtas kļuva par Latvijas pieaugušo čempionēm. Visus turpmākos gadus TTT meistarkomanda faktiski „barojās” tikai ar Garkalna darba augļiem. Līdz pienāca brīdis, kad Jurim pašam tā nasta bija jāceļ savos, pieklājīga un inteliģenta cilvēka plecos...

Latvijas basketbola vēsture:
„1988. gada sezonas laikā kļuvis par TTT galveno treneri, divu gadu laikā veica kardinālu komandas sastāva un spēles stila reorganizāciju, nodrošinādams komandas atgriešanos PSRS čempionāta augstākajā līgā.”
Nudien, tā bija baigā bedre, kurā tolaik iekrita slavenā, Ginesa rekordu grāmatā ierakstītā Latvijas dāmu komanda. Sabeigtās veselības dēļ mājās bija jāpaliek uzvaru stratēģim un taktiķim, trenerim Raimondam Karnītim, dalību TTT pēc diviem komandai ziedotiem gadu desmitiem beidza tās galvenais balsts, centra uzbrucēja Uljana Semjonova. Palikušas bez Uļas, viņas līdzspēlētājas izskatījās apjukušas kā mazi bērni – komandai nebija vairs satvara, nebija jēgas. Vēl PSRS čempiones 1984. gadā, sudraba īpašnieces 1986. gadā, jau pēc gada TTT izkrīt no labāko sabiedrības. Garkalnam vajadzīgi pāris gadi, lai tajā atgrieztos un uz atvadām izcīnītu 10. vietu 16 komandu konkurencē.

Garkalns ar TTT cenšas turēties arī mežonīgā kapitālisma apstākļos. Komandā prasmīgi saliedētas tās spēlētājas, kas vēl atceras un prot izmantot „Uļas laikus” ar jauniem talantiem. Šķita, ka krīze pārvarēta, TTT atgriežas cienījamas, stabilas un panākumus gūstošas komandas statusā un iespējās. To apstiprināja arī 1991. gada decembrī Brazīlijā notiekošajās pasaules klubu meistarsacīkstēs Garkalna komandas izcīnītā ceturtā vieta, TTT līdz 1994. gadam ir vienmēr labākā Latvijas meistarsacīkstēs. Tikai...
Juris: „Nopietnas algas maksāt nevarējām, labākās spēlētājas 1993. gadā saņēma kādus 60 latus. Plus vēl dažas treniņnometnes ar apmaksātu ēšanu. Labi, ka bija tie ārzemju braucieni, kam izdevās dabūt sponsorus.”

Cik ilgi var patriotisma dēļ kārt zobus vadzī? Pēc maizes (varbūt – ar sviestu) prom no TTT dodas Skrastiņa, Jēkabsone,Redāla,Muižniece, Unbedahte un citas. Garkalns pārkārtojas, reorganizējas, piesaista jaunatni, pats metas kluba vadītāja – naudas meklētāja – grūtībās, trīs gadus trenera priekus atstājot Jāņa Zeltiņa pārziņā. Vienu gadu ar komandu strādā Ainars Zvigzdiņš, jo Garkalns sakās sevi izsmēlis.Taču tad, kad vajadzīgs, kad cita nav, tad Juris Garkalns atkal ceļ to trenera nastu. Viņa vadītai komandai Latvijas čempiontitulu gan izdodas atgūt vien 2002. gadā, ar ko tad Juris beidz trenera gaitas, nododams karogu savam palīgam Aināram Čukstem.

Interesanti būtu uzzināt, vai kāds (un – kas?) Jurim Garkalnam ir pateicis: Paldies. Par mūžu, par pusgadsmitu, ziedotu basketbola panākumiem un sūrumam.