Londona, mūsu sāpe

Kā būtu, ja būtu — lūk, cilvēces mūžīgais jautājums — nevis: būt vai nebūt?
Kā būtu, ja visi tie talantīgie cilvēki — arī sportisti — kurus no Dzimtenes aizskaloja lielinieku ordas, būtu palikuši saglabātajā neatkarīgā Latvijā? Viennozīmīgi: mūsu nacionālais lepnums būtu daudz augstākā pakāpē ar olimpisko, pasaules un Eiropas zeltu, kuru spēj iegūt latvieši. Jo mēs to šeit esam izdarījuši, arī vergu jūgā būdami.

Es apbrīnoju tāpat klaida latviešus. Jau gūstekņu nometnēs, pārvietoto personu (DP) nometnēs Vācijā tūdaļ pēc cilvēces vēsturē postošākā kara beigām izputinātie, no mājām patriektie letiņi ķērās pie sabiedriskās — kultūras un sporta — dzīves kopšanas. Viņi ne tikai rīkoja sacensības, bet spēja un prata arī izdot specifiskus laikrakstus: "Sporta Dzīve", "Sporta Vēstnesis", "Latvju Sports", pat "Šaha Pasaule"!
Vēlāk, no Vācijas nometnēm izklīstot plašajā pasaulē, sportiskie latvieši mācīja mītnes zemju saimniekiem savu sportisko darbu un prieku. No Austrālijas līdz Anglijai. Un guva arī starptautiskus panākumus — citu tautu un valstu slavai. Jo savas Latvijas, par kuru cīnīties, viņiem vairs nebija...

Būdami panaivās zemnieku tautiņas dēli, latvieši cerēja uz viņu trimdas sporta starptautisku atzīšanu, caur to pievēršot starptautisku vērību okupētajai Tēvzemei. Tomēr mums pirmajā vietā nebija politika - bija sports un godīga cīņa. Un tā, kad 1946. gadā Ženēvā (atkal Ženēvā, latviešu pirmā basketbola triumfa pilsētā!) gatavojās startēt ceturtās Eiropas meistarsacīkstes, Zviedrijas letiņi pieteicās pārstāvēt Latviju - pirmos Eiropas čempionus. Taču izrādījās, ka pirmie Eiropas meistari Šveicē nevienam nebija vajadzīgi. Tolaik tur vē1 darbojās kādreizējais brīvās Latvijas vēstnieks J. Feldmanis, un viņa galīgā atbilde skanēja šādi: “Pagodinos paziņot, ka Eiropas basketbola meistarsacīkšu lietā nebija nekas vairāk iespējams padarīt, jo Politiskais departaments, t.i., Šveices Ārlietu ministrija, bija pret mūsu komandas pielaišanu sacīkstēs.” Lūk, tā. Padomieši tolaik vēl starptautiskās sporta arēnās neizgāja, taču gandrīz vai visi rietumnieki baidījās raustīt lāci aiz astes...

Līdzīgi kārtojās apstākļi arī pirms Londonas olimpiskajām spēlēm. Jānis Dikmanis, pirmais LOK priekšsēdis, kopš 1926. gada bija arī Starptautiskās olimpiskās komitejas loceklis, taču pēc Latvijas okupēšanas viņu uz saietiem vairs neaicināja. Dikmaņa kungs gan uzturēja personīgus sakarus ar daudziem SOK locekļiem, seniem paziņām (pat ar prezidentu Brendedžu), un mēģināja likt lietā savu ietekmi, lai emigrantiem dotu iespēju iziet olimpiskajā arēnā ar Latvijas karogu. Kas dos trešajam tēvadēlam ar lielgabalu šaut! Šīs, okupētajai Latvijai veltītās aktivitātes, rosināja bijušās valsts vēl dzīvā pārstāvja atskaitīšanu no SOK ...

Vecais sportists un leģionārs Arvīds Zaķis, par biļeti 1948. gada olimpiskā stadiona tribīnēs samaksājis visu mēnešalgu, atcerējās:
"Sēdējām skatītāju solos, Jāni Stendzenieku vidiņā ieņēmuši. Pirms pāris nedēļām viņš angļu sacīkstēs bija aizmetis šķēpu 71,31 m tālu — tā Anglijā šķēps nekad vēl nebija lidojis. Nelidoja arī Vemblijā. Somam Tapio Rautavaram uzkāra kaklā olimpisko zelta medaļu par turpat divus metrus tuvāku raidījumu. Somu himnai stadionā atskanot, pār Jāņa vaigiem noritēja divas spožas asaras. "Mans sapnis ir izgaisis", viņš klusi noteica, "pēc četriem gadiem būšu jau par vecu". Un arī man kaklā iespiedās liels, liels kamols..."

1955. gadā latvietis Jānis Stendzenieks Čīlē atzīmēja savu sporta gaitu 25 gadskārtu. Toreiz čīliešu sporta žurnāls "Estadio" viņam veltīja trīs lappušu garu rakstu ar daudziem fotoattēliem, kuros Stendzenieks bija redzams gan brīvajā Latvijā, gan emigrācijā Vācijā, Anglijā, Čīlē. Virsraksts skanēja: "Šķēpa mešanas vectētiņš". Taču latviešu šķēpraidis nebūt vēl negrasījās tverties pie spieķīša — viņš turpināja turēt šķēpu, piedalīties sacensībās un izcīnīt citu pēc cita Čīles čempiona titulus. To Jānim bija tik daudz, ka ne saskaitīt. Taču laika un cīņubiedri vērtēja, ka viņa gluži fenomenālo sasniegumu pamatā nav vis kādas izcilas dabas dotības, bet gan cieša griba un sīksti treniņi. Šajā ziņā šķēpraidi salīdzināja ar pasaules meistaru šaušanā ar pistoli Kārli Kļavu.
Jāņa Stendzenieka audzēkne, Čīles sportiste Miguela Ārensa 1956. gadā Melburnas olimpiskajās spēlēs izcīnīja otro vietu — aiz latvietes Ineses Jaunzemes, kura bija spiesta nest okupantu krāsas.
Neatlaidīgā sportista vienīgais atzītais starptautiskas klases sasniegums bija 1949. gadā Limā (Peru) uzstādītais Dienvidamerikas rekords — 67,12 metru tāls raidījums. Bet Jānis tika sapņojis un tiecies uz Londonas olimpiskajām spēlēm 1948. gadā...

Iz "Trimdas latviešu sporta vēstures":
"Latviešu sporta un fiziskās audzināšanas padome nolēma dibināt olimpisko komiteju trimdā. Tās uzdevums bija rūpēties par latviešu trimdas sporta starptautisku atzīšanu, kā arī darīt visu iespējamo, lai trimdas latviešu sportisti varētu piedalīties 1948. gada olimpiskajās spēlēs Londonā. (...) Tomēr trimdas sporta darbinieku mēģinājums cīnīties par labāko latviešu sportistu (Jāņa Stendzenieka, Valda Tetera, Alberta Priednieka u.c.) piedalīšanos pasaules spēcīgāko atlētu forumā beidzās neveiksmīgi, jo Baltijas valstis bija zaudējušas valstisko neatkarību, līdz ar to iespēju pārstāvēt savu valsti."
Šķēpmetējiem tradīcijas jau bija priekšā. Latvietis Nikolajs Švedrēvics piedalījās jau 1908. gada olimpiskajās spēlēs. 1924. gadā Parīzē Latvijas šķēpraižus reprezentēja Arveds Ķibilds. Tad Latvijas rekordu tālāk cēla Oto Jurģis (vēlāk daudzu padLatvijas šķēpa metēju prasmīgs treneris), līdz 1943. gadā rekordistu sarakstu vainagoja Stendzenieks ar pirmo reizi pārsniegtu 70 m robežu — 70,80 metri.
Viņš jau 1947. gadā pārcēlās uz dzīvi Anglijā, cerēdams tā būt tuvāk olimpiskajai arēnai — un iespējām tur iekļūt. Trimdas tautieši no savas mazās rocības saziedoja naudu, lai latvietim būtu krietns mešanas inventārs. Taču...
Pats Stendzenieks tolaik laikrakstā "Latvija" pauda:
"Anglija nav vieglatlētu zeme. Speciāli vieglatlētikas laukumi ir tikai miljonu pilsētā Londonā, Birmingemā, Mančesterā. Manā dzīves vietā, kur mīt ap 60 000 cilvēku, ļaudis disku un šķēpu nemaz nav redzējuši. Te viss notiek kā kādreiz pie mums Grostiņos — paši sportisti laukumā uzvelk svītras un sporto vaļā. No vieglatlētikas disciplīnām angļi mīl tikai skriešanu.. Mani treniņu apstākļi grūti. Vakaros pēc darba jau tumšs, tad trenējos naktis, jo laukuma malā deg lampas un šo to redzēt var. Vienīgais labums, ka pēc krietnā uztura nejūt nogurumu, kā tas bija Vācijā. Lai nu kā, visvairāk tomēr ilgojos, lai reiz lieliskā laukumā varētu sacensties ar spēcīgiem pretiniekiem."
Letiņš dīpītis (tā viņu nodēvēja izdevums "Athletics") kļuva par Anglijas meistaru šķēpa mešanā 1947. un 1948. gadā (64,20 un 66,67 m). Tur viņš startēt drīkstēja. Neviens neliedza arī neilgi pirms olimpiskajām spēlēm aizmest sezonas otru labāko rezultātu pasaulē — 71,31 m (amerikānim Stīvam Seimūram bija 72,44 m). Taču olimpiskie vārti dīpītim tā arī neatvērās...
1948. gada 27. decembrī Jānis Stendzenieks, Čīles vieglatlētikas savienības uzaicināts, ieradās Santjago, lai visu savu prasmi ziedotu šai zemei, kura viņa nopelnus prata novērtēt. Vienalga, visu mūžu, savus spēkus un prasmi atdodams valstij—mītnes vietai, viņš prātā paturēja tālo Latviju.

Bija vēl citi latvieši, kas Anglijas laukumos ar panākumiem sevi pieteica.
Kārlis Āboliņš 60. un 70. gados vairākkārt uzvarēja Anglijas meistarsacīkstēs, bija Anglijas izlases dalībnieks starptautiskos mačos. Sasniedza divas uzvaras starptautiskajā soļošanas maratonā no Mančestras līdz Blekpūlei. Valsts mēroga sasniegumus guva vesera metējs Gunārs Vainovskis, diskobols Otto Feldmanis, pieccīņnieks Jānis Gercs senioru klasē, stažieris Elmārs Salnājs.
Jāizceļ arī tas, ka 1948. gadā, kad ar paraugmaču vajadzēja atk1āt Londonas basketbola halli, kā pretiniekus angļu vienībai «Poly Reds» izvēlējās latviešus, kuriem pat ļāva iziet laukumā ar uzrakstu “Latvian” uz sporta tērpa. Daudzu prominentu personu klātbūtnē mūsējie kaunā nekrita, uzveicot sāncenšus ar 52:37.
Savukārt “Trimdas latviešu sporta vēsturē” pausts:
“Tie pāris simts latviešu, kam bija iespējas vērot olimpiskās spēles Londonā, ar lepnumu varēja lasīt publicēto oficiālo Starptautiskās olimpiskās komitejas sastāvu, kurā bija ari Jāņa Dikmaņa vārds un aiz tā—Latvija. Pasaules rekordu sarakstā joprojām bija Jāņa Daliņa rekordlaiki. Ansis Mauriņš, kas dzimtenē spēlēja futbolu, Latviešu sporta pārvaldes Lielbritānijā priekšsēdis, olimpiskajā basketbola tumīrā darbojās kā Anglijas komandas pārstāvis.”
Krievu tautas paruna apstiprina: no kraupainas aitas kaut kušķis villas...