Komanda un mokasīns

Latvijas hokeja izlases sastāvs uz papīra ir traģisks, ja dzīvojam ar iepriekšējo gadu stereotipiem un iedomātajiem tēliem. Ko tur dara Bērziņš? Viņš taču vispār kā centrs nemāk spēlēt... Štāls? Skrien kā vējš un, lai skrien uz ģērbtuvēm... Širokovs? Galvu boksa ringā atstājis... Saulietis? Bezjēdzīgs savās darbībās... Jass? Vai tiešām vietu izlasē var sarunā... Indrašis (pirms pasaules čempionāta)? Nav viņš pirmās maiņas spēlētājs, nav... Ķēniņš? Būtu labāk palicis Alpos... Ak, kungs! Cipulis! Ar vai bez nūjas – nekāda starpība... Nu, apmēram tādā garā. Viņi nav spēlētāji, kas var palīdzēt Latvijas izlasei pasaules čempionātā! Pieņemu, ka tāds varētu būt kopējais secinājums, ja šos hokejistus vētītu palielāks tautiešu bars, kas sakās – esam hokeja pazinēji. Starp šiem runātājiem mēs noteikti pamanītu arī kādu treneri, kādu aizvainotu spēlētāju un tādā garā. Starp citu, gan jau starp neticīgajiem vai skeptiķiem būtu arī kāds, kas šobrīd strādā pie izlases...

Teds Nolans nekad nav teicis, kas viņam pie šīs izlases trūkst. Viņš strādā un uzticas tiem, kas ir viņa rīcībā. Jo, ja tā padomā – vai šie puikas ir vainīgi, ja labāku mums nav? Nu, protams – daļai no nosauktajiem nav tās ātrākās rokas vai stiprākās kājas, tomēr – palūkojiet nevis uz skaistajiem lokiem, kas tiek zīmēti ar viņu slidām uz ledus, bet – gan uz attieksmi. Uz vēlēšanos. Hokejs ir komandu sports un trenerim ir jārēķinās, nevis ar vienu vai diviem – bet gan ar divdesmit diviem. Neviens no šīs Latvijas izlases nevar uzvarēt vai uztaisīt spēli vienatnē – nav mums malkini, nav... Tāpēc Nolans nevis meklē un māca talantu, bet gan liek kopā komandu. Indrašis ir tipisks gadījums. Jā, teiks zinātājs, arī agrāk kāds no treneriem ir uzticējies jaunajiem, izvilcis kādu dienas gaismā... Tā ir bijis, tikai Mika gadījumā ir runa nevis par vienkāršu uzticēšanos, bet gan par uzbrucēja iemešanu pirmajā maiņā pie lielās karotes. Kurš jaunais pie tiem iepriekšējiem ir laists pie zupas bļodas tik tuvu? Atceros, pirms čempionāta ar kolēģi Zembergu spriedām, ka blakus Miķelim un Spruktam vajadzētu snaiperi. Nu, piemēram, to pašu Bukiju varētu mēģināt... Prātojām. Uz papīra tāds variants nebūtu slikts, taču uz ledus un ģērbtuvē Nolans saskatīja pavisam citu ķīmiju. Daudziem uzticas, ne visi to prot izmantot, ne visiem tas vienkārši ir dots, bet vēl trakāk – bieži vien pašiem treneriem pietrūkst aukstasinības un pacietības izlolot savas idejas. Nolanam to pārmest nevar. Viņš labi saprot, ka tam pašam Jurim Štālam ir tālu no ideāla hokejista, kur nu vēl runāt par viņa iemaņām, kas ir pieticīgas. Taču – indiānis paskatās uzbrucējam acīs un tur viņš redz vēlmi spēlēt... Un to pašu var izlasīt Ķēniņa, Jasa, Bērziņa, Širokova, Saulieša acu zīlītēs. Viņi grib! Cipulis skatās no sāna, bet arī viņš rāda ar visām savām darbībām, ka ir atnācis strādāt. Pieņemu, ka viens otrs, kas palika ārpus sastāva (tādu, starp citu, nemaz nav tik daudz), noteikti ir labāks par to pašu Štālu, ja vērtējam tikai apvešanas mākslu vai ripas apturēšanas tehniku, taču – Juris skrien... Jā, varbūt ar pieri sienā, dažos gadījumos, iespējams, galīgi nesakarīgi - citos, tomēr – viņa vēlme un attieksme ir tieši tas, kas komandai vajadzīgs. Tev var nesanākt, bet tu nedrīksti būt vienaldzīgs! Tādu komandu mēs vienmēr esam vēlējušies. Tāds gars kompensē robus un iztrūkumus meistarībā.

Kas šobrīd ir Latvijas hokeja izlases kopējās ķīmijas valdošie elementi?
Masaļska sportiskais niknums. Tāda vārtsarga priekšā ripas ir jāķer ar zobiem...
Bārtuļa pārliecība un spēks. Oskars sitīs, ja vajadzēs un - pretinieks to jūt...
Pujaca aukstasinība. Žora ir noguris pēc KHL seriāla, bet viņš neņaud...
Ķēniņa enerģija. Turklāt, Ronalds saprot, ko viņš uz laukuma dara...
Širokova rūdījums. Viņš labi zina, ko nozīmē – pierādīt, ja tev netic...
Daugaviņa maksimālisms. Kaspars hokeja dēļ ir gatavs nesvinēt arī Jāņus.
Sprukta tēvišķīgums. Nu, ir Jankam kaut kas no lielā izlases fātera, ir...
Krišjāņa inteliģence. Rēdlihu kopējais zīmols.
Ko izlasē dara vecais labais Laviņš? Lūk, tas arī ir viens no Nolana attiecību mājas stūrakmeņiem. Nebūsim naivi, Rodis nav vairs jauns puika un bieži vien ar varēšanu var nevis izcelties, bet pastāstīt, no sērijas – kad es biju jaunāks... Tomēr, viņa loma komandas mikroklimatā atgādina anekdoti par jauno un veco bulli, kas kalna galā aplūko ganāmpulku un kaļ plānus vakara izklaidēm... Vecā buļļa loma ir Laviņam. Neesat šo anekdoti dzirdējuši? Nestāstīšu, jo rupja. Toties – didaktiska, pamācoša...
Šobrīd izlases spēle ir vienkārša un efektīva kā mokasīns. Ja neesat Nolana etniskās kultūras piekritēji, tad sauciet to par pastalu, kas arī tāds pats mokasīns vien ir – vienīgi, mūsējais, latviešu. Vienkāršs, bet kājas var apaut... Un, ko vienam tautu dēlu baram vairāk vajag? Var lēkāt, var skriet.

P.S. Pilnīgi neticami, cik viegli esam palaiduši garām, ka pērn ap šo pašu laiku šī komanda cīnījās par reālu neizkrišanu no elites grupas, bet tagad viņi – lielākā daļa bija uz ledus arī pērn – domā jau par citiem akcentiem turnīra tabulā. Turklāt, arī pēc uzvarām mēs dzirdam, ka īsti mierā ar sniegumu veči nav. Tātad – saprot, kur nonākuši, ko pārstāv un, kas jādara. Saprot, ka patiesībā spēks nav viņu meistarībā, kas - atzīstam, nemelojam, neizliekamies - ir piezemēta, bet - komandas dūrē.