Jāskatās uz augšu. Jau šodien

Gan pirmās divas spēles ar grupas favorītēm Ungāriju un Horvātiju, gan abas spēles ar savainojumu novārdzināto Slovākijas izlasi apliecināja trīs lietas, kas jau bija zināmas arī iepriekš.
Pirmā patiesība. Latvijas izlase joprojām ir starp tā sauktajām vidusmēra komandām - mēs esam pārliecinoši virs Eiropas vājākajām komandām, bet vēl tālu no spēcīgākajām.
Otrā patiesība. Latvijas izlasei ir "īss soliņš" un viena vai dažu pamatsastāva spēlētāju izkrišana no sastāva rada lielas problēmas, jo līdzvērtīgas maiņas tiem šāda līmeņa spēlēs nav. Spilgts piemērs - galotne otrajā spēlē ar Slovākiju.
Trešā patiesība. Tā ir cieši saistīta ar otro - proti, pārāk mazs ir Latvijas virslīgas klubu spēlētāju devums spēlēs ar šāda vai pat zemāka ranga komandām. Uz spēlēm ar Slovākiju no vietējiem klubiem bija uzaicināti tikai trīs spēlētāji, varbūt varēja būt vēl viens vai divi, taču tas nemainītu lietas būtību - lielākā daļa paliktu uz rezervistu soliņa vai izietu laukumā uz dažām minūtēm. Pārāk liela diemžēl ir starpība meistarībā pat ar tiem, kuri spēlē ārzemju klubos, tajā skaitā arī, piemēram, Vācijas 3. līgā vai Nīderlandes virslīgā.

Ja tuvākajos gados otrā un trešā patiesība paliks nemainīgas, tad var rasties problēmas. Neviens nav mūžīgs un jau pēc šīs sezonas spēlētāja karjeru beigs Armands Uščins, nav teikts, ka ilgāk par vienu sezonu vēl spēlēs Margots Valkovskis. Līdz ar to ir nākušas klāt jaunas atziņas - proti, kur viņiem un pēc dažiem gadiem arī citiem ņemt maiņu? Mūsu virslīgas labāko komandu līmeni diemžēl spilgti parāda Baltijas handbola līga, kurā esam pārliecinoši pastarīši un kurā mūsu klubi punktus gūst galvenokārt tikai savstarpējās spēlēs, kaut gan pretī nebūt nenāk - atskaitot šosezon Minskas ASK un daļēji Somijas čempionāta līderi "Riihimaen Cocks" - simtprocentīgi profesionālas komandas. Varbūt mums Baltijas līgā spēlēt ar klubu izlasi, kas atrisinātu spēļu pieredzes un koptreniņu trūkumu izlases kandidātiem no pašmāju klubiem? Tādu klubu izlasi varētu veidot uz kādas spēcīgākās komandas bāzes vai pat uz divu komandu bāzes tikai Baltijas līgai un tas būtu labs risinājums, bet... Kurš ar šādas izlases (izlašu) veidošanu un trenēšanu nodarbosies un kā uz to skatīsies citi klubi, no kuriem tiks paņemti spēlētāji? Pašreiz arī, piemēram, gan Dobeles TENAX, gan LSPA/NB SAN uz Baltijas līgas spēlēm pastiprinās, taču tas izpaužas tikai viena vai pāris spēlētāju iesaistīšanā uz konkrētu spēli vai pāris spēlēm.
Izveidojas apburtais loks, par kādu jau reiz minēju - Latvijas virslīgā uzreiz konkurētspējīgi spēlētāji izlases līmenī neizaug, bet uz ārzemju klubiem labākie pašmāju spēlētāji netiek, jo neviens jau vinus neredz... Eiropas kausos sen jau vairs nespēlējam. Baltijas līga? Kuram tur kāds pēc šādiem rezultātiem īpaši sekos, kaut gan sākumam nebūtu sliktu tikt pamanītam kaut vai no somu puses, nerunājot jau nemaz par iespēju tikt kādā no trim spēcīgākajām Baltkrievijas komandām. Nevienu nesauc... Paliek vien izlase, bet tajā savukārt vietējo komandu spēlētāji galvenokārt sēž uz soliņa, jo nespēk izkonkurēt no sastāva "ārzemniekus". Jauniešu un junioru izlases? Ir tur talantīgi puiši, ir, bet tad tām izlasēm kādu arī jāuzvar.

Uzskatāms vietējās virslīgas "upuris" ir Austris Tuminskis. Neapšaubāmi talantīgs un vēl jauns (22 gadi) spēlētājs, kurš sevi apliecināja iepriekšējā Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīrā pret Austriju (4 un 7 vārti), pēc tam pasaules čempionāta kvalifikācijas spēlēs ar Malnkalni (5 vārti viesos) un šā kvalifikācijas turnīra pirmajā posmā (8 vārti izšķirošajā spēlē pret Igauniju), taču tas ir tikai likumsakarīgi, ka tikai pēc nepilnas sezonas mājās (pirms tam spēlēja Portugālē) Tuminska sniegums izlases rindās vairs nav tik pārliecinošs. Būtu dīvaini, ja tā nebūtu un pašu Austri nevajag vainot. Viņš zināmā mērā ir apstākļu upuris. Jācer, ka nākamsezon viņam izdosies tikt kādā spēcīgākā līgā.
Līdzīga situācija ir Elvijam Borodovskim, kurš nomainīja Norvēģijas virslīgu pret Nīderlandi, turklāt pret nebūt ne spēcīgāko Eredivisie klubu. Tiesa, spēlēs pret Slovākiju viņš jau bija krietni labāks nekā decembrī Rīgas domes kausa izcīņā, Elvijam ir arī variants pāriet uz Nīderlandes čempionvienību, kā arī par viņu ir interese no Vācijas 2. bundeslīgas. Pārmaiņas uz augšu nāktu tikai par labu gan izlasei, gan pašam un Elvijs to ļoti labi ir sapratis.

Daži pašmāju treneri pārmet izlases galvenajam trenerim Valdim Labanovskim, ka viņš vietējo klubu spēlētājiem dod ļoti maz vai nedod nemaz iespēju sevi apliecināt izlasē. Tas ir pareizi, bet... Kvalifikācijas spēlēs, kā varējām ne reizi vien pārliecināties, to nevar izdarīt un tāpēc ļoti svētīga būtu klubu izlases izveidošana kaut kādā tās darbošanās formā. Vai tas nozīmē, ka Latvijas virslīgas komandu treneri nav spējīgi uztrenēt spēlētājus un līdz ar to komandas kaut vai tik labi, lai nebūtu jākrīt kaunā kaut vai Baltijas līgā un kaut vai spēlēs pret Lietuvas un Igaunijas klubiem? Nezinu, taču pretējo pierādīt var tikai ar rezultātiem.

Ko liksim kreisajā malā, kad aizies Uščins, un ar ko nākotnē aizstāsim Valkovski līnijā? Kā aizlāpīt robu saspēles vadītāja pozīcijā? Lai cik tas nebūtu dīvaini, bet situācija nemaz nav tik bezcerīga, pat ņemot vārā mazo pienesumu no pašmāju virslīgas klubiem. Protams, nav arī tik daudz turnīru un pārbaudes spēļu, kur varētu izmēģināt vairāk rezervistu. Kreisajā malā paliek Oskars Arājs un Vitālijs Borisenko. Izlasē tika aicināti šosezon arī jaunie Dzintars Dravnieks (20 gadu) un Mārtiņš Dāvidnieks (21), taču īpaši gudrāks par viņu varējumu neviens tāpēc nekļuva. Kāpēc nepaaicināt un nepamēģināt 24 gadus veco Kristapu Enci, kurš šosezon sekmīgi spēlē Vācijas Oberlīgas (4. pēc ranga līga) komandā HSG "Nienburg"? Šosezon strauji progresējis 20 gadus vecais Rihards Leja no LSPA/NB SAN komandas, kaut gan tas bija "tikai" mūsu virslīgā un Baltijas līgā, bet kāpēc puisi neuzaicināt piedalīties izlases treniņos?
Līnijā pirmais numurs paliek Ingars Dude, vēl ir dobelnieks Egils Politers un Uldis Lībergs, kuri izlases treneriem jau zināmi, bet aiz viņiem vairs nevienu izlases tuvumā šajā pozīcijā "uz sitienu" nevaru nosaukt. Cerams, ka atgriezīsies izlasē pēc smagas traumas kreisā insaida pozīcijā Artis Kurmēns. Nevajadzētu aizmirst par Jāni Grišanovu (arī Vācijas Oberlīga), kurš velk Dūderštates komandu atpakaļ Vācijas 3. līgā un kurš turklāt var darboties arī saspēles vadītāja pozīcijā. Nākamsezon vajadzētu pasekot 21 gadu vecajam Naurim Auziņam, kurš acīmredzot būs Uščina pārstāvētajā Desavas komandā, kas ir Vācijas 3. līgā, kas ir profesionāls klubs un kas nākamsezon tēmēs uz atrgiešanos 2. bundeslīgā. Kāpēc ir aizmirsts klasisks saspēles vadītājs Aleksejs Kuzmins, kurš šosezon sekmīgi spēlēja HK "Herulf Moss" komandā Norvēģijas 1. divīzijā (otrā pēc ranga līga; tikai 3 punktu pietrūka, lai atgrieztos virslīgā)? Galu galā - ir taču arī Māris Veršakovs, kurš arī var būt saspēls vadītājs un kurš turklāt ir rezultatīvākais Vācijas 3. līgā. Jāsatiekas vai vismaz jāsazvanās un jārunā. Veršakovam ir liels aizvainojums uz vienu no Handbola federācijas atbildīgajiem darbiniekiem par pagājušā gada diskvalifikāciju (gandrīz vai līmenī "kamēr viņš būs, tikmēr izlasē nespēlēšu"), taču vai tā ir tik nelabojama situācija? Neticu. Mārim pašam vajadzētu saprast, ka viņš izlasē nespēlē kādam federācijas darbiniekam, bet gan saviem līdzjutējiem un izlasei, taču arī no federācijas vadības puses vajadzētu spert kādus soļus pretī, jo ieguvēju tamlīdzīgā konfliktā nav.

Varētu pieminēt vēl vismaz 3-4 spēlētājus, kurus arī būtu lietderīgi pamēģināt izlases rindās, taču vispirms ir jārada iespēju pamēģināt. No vienas puses - pilnvērtīgu pamatsastāva rezervistu soliņš mums ir īss, bet, no otras puses, mēs to pa īstam nemaz neizmantojam. Izlasei un darbībai ap to ir jābūt ne tikai tad, kad jāiet laukumā un jāspēlē. Veca atziņa.