Biatlonā ielāpi ne tikai uz elkoņiem...

No vienas puses - patiešām smieklīgi un nejēdzīgi, ka sportistei neļauj startēt kombinezonā, kuram ir nepareizas (nerūpnieciskas) elkoņu uzšuves un kurā viņa turklāt šajās pašās sacensībās jau ir piedalījusies. No otras puses - biatlonā ir stingri reglamentēti dažādi it kā sīkumi gan ekipējumā, gan reklāmu izvietojumā uz ekipējuma u.tt. Var strīdēties, cik tas ir vai nav būtiski rezultāta sasniegšanā, taču tas viss jāievēro. Kāds pēkšņi pamanīja, ka Līdumai elkoņu uzšuves nepareizas un - esi tik laipna, velc citu kombinezonu vai pastāvi maliņā. Nebūtu neviens pamanījis - viss būtu kārtībā. Madara tagad iznāk nevainīgi vainīga (pirmām kārtām savu atbalstītāju priekšā). Nu, nevar sportiste zināt un viņai arī nav jāzina tamlīdzīgas nianses, viņai jātrenējas un jāgatavojas sacensībām, viņai jārūpējas par savu sportisko formu, bet ar tamlīdzīgām lietām jānodarbojas citiem cilvēkiem. Līduma taču nepaņēma neatļautas slēpes vai nemarķētu šauteni, neizmantoja neatļautas nūjas. Tik pat labi uz vecā kombinezona varēja būt kāda reklāmas uzšuve, kas tagad tajā vietā vairs nedrīkst atrasties, vai arī tā varēja būt nedaudz lielāka par tagad atļauto.

Nabadzība nav netikums, taču tā vien šķiet, ka mūsu biatlona vadība ar to drīz jau sāks gandrīz vai lielīties. Vai tad neviens jau sen nezināja, ka pasaules čempionāts šogad risināsies Hantimansijskā, kur marta sākumā parasti ir aukstāks nekā, piemēram, Vācijā vai Austrijā? Un vispār - biatlons ir ziemas sporta veids... Madarai šis konkrētais kombinezons ir vairākus gadus. Latvijas komanda laikam ir vienīgā, kurai nav ne tikai vienādu formu dažādiem laika apstākļiem, mums nav algota izlases galvenā trenera, mums nav ne daktera, ne masiera, mums kopā ar komandu ir divi slēpju gatavotāji (kā viņi tiek galā - var tikai apbrīnot). Hantimansijskā trenera un pie reizes masiera lomā ir Jēkabs Nākums, tur ir arī federācijas prezidents Jānis Bērziņš. Latvijas biatlona izlase ir ne tikai vienīgā, kurai nav algota galvenā trenera trenera, vēl vairāk - treneris (Intars Berkulis) iegulda izlases vajadzībām naudu no sava personiskā biznesa. Mīļie draugi, kur tad paliek LOV ar savām atbalsta grupām un nepieciešamā minimuma nodrošināšanu? Federācijas vadība netiek galā vai nespēj tikt galā un mums ir pilnīgi vienalga, kas notiks ar vienu no masveidīgākajiem un tradīcijām bagātākajiem sporta veidiem? Ļoti interesanta attieksme pret sporta attīstības stratēģiju. Neiedziļināšos visā, kā nav, palasiet jau pieminētās intervijas ar Madaru un Ilmāru, tad būs skaidrs, par ko ir runa. Biatlona federācijas vadība var apvainoties vai dusmoties, cik vien grib, bet tajās intervijās nekas nav melots. Tur vēl daudz netika pateikts. Teiksiet - kā tad Edgars Piksons un viņa 8. vieta 10 km distancē, kā arī kopumā labais sniegums? Tur jau tā lieta, ka Piksons pirms šīs sezonas atgriezās pie sava pirmā trenera Ilgoņa Poguļa, viņi krasi mainīja gatavošanos, atrada iespēju to darīt, Edgara treniņi izlasē ir saskaņoti ar viņa trenera plāniem, tā ka tas nav sistēmas, bet gan atsevišķu cilvēku nopelns. LOV deva, un nodrošināja, bet federācija neizdarīja? Ja tā, tad, kungi vadītāji, tieciet skaidrībā savā starpā.

Nav runa par kaut kādām īpašām un izmeklētām vēlmēm, ko biatlonisti prasa. Runa ir par viselementārākajām lietām, kuru mūsu labākajiem (!) biatlonistiem nav. Mūsu sporta vadībai laikam pat priekšstata nav par to, cik strauji biatlons ir mainījies kaut vai pēdējo 2-3 gadu laikā, nerunājot nemaz par 5-6 vai desmit gadu senu laiku. Mūsu biatlons diemžēl ir palicis tajā laikā, taču prasības sasniegt rezultātus un vietas ir atbilstošas pašreizējam laikam. Kādas morālas tiesības ir prasīt rezultātus, pēc kluriem pēc tam sadalīt sportistus LOV atbalsta grupās, ja rezultātu sasniegšanai nav elementāru lietu? Šajā sakarā var tikai priecāties par bijušajiem izlases treneriem Vitāliju Urbanoviču un Māri Čakaru, kuri beidzot strādā normālos apstākļos attiecīgi Ukrainas un Igaunijas izlasēs. Ja tā turpināsies, tad Soču ziemas olimpiskajās spēlēs mums kāds biatlonists un biatloniste vēl būs, bet vēl pēc četriem gadiem vairs var arī nebūt. Par aiziešanu no biatlona runā Līduma un Bricis, ir par to ieminējušies jau arī jaunākie, kas ir vēl tikai savas karjeras sākumā. Par to ir jāuztraucas nevis par to, ka kāds savā intervijā atļaujas nosaukt lietas īstajos vārdos. Biatlons pēdējā laikā ir kļuvis par vienu no populārākajiem un skatāmājiem ziemas sporta veidiem (lielākā TV auditorija, kuras dēļ biatlonu pat pa jokam iesauca par "ziemas sporta karali" - līdzās sporta karalim futbolam) un būtu ļoti liela muļķība ļaut tam Latvijā nomirt vai samierināties ar tā eksistēšanu pabērna lomā. Kurš beidzot sāks rīkoties?

Brīžiem rodas iespaids, ka pie mums sportisti pastāv tāpēc. lai funkcionāru aparātam būtu ar ko nodarboties un lai daudzi cilvēki varētu saņemt pienācīgu naudu nevis otrādi - sporta aparāts pastāv tam. lai sekmētu sportistu un sporta veida izaugsmi, to attīstību.