Rīgas "Dinamo" sit stipros, bet zaudē vājajiem

Nekas tā nepriecē līdzjutēja sirdi kā mīļotās komandas uzvara pār favorītu. Nekas tā nebeidz kopā veselību un nemazina darba spējas nākamajā dienā kā mīļotās komandas zaudējums autsaiderim...

Rīgas „Dinamo” pēc 30. oktobra spēles pret Sanktpēterburgas SKA (kā vēsta mīti, ne bez komandas kapteiņa Sanda Ozoliņa iniciatīvas) sākusi savu ceļu pretī izslēgšanas spēlēm. Komanda vairs neatgādina kara hospitāli, un arī paši hokejisti beidzot ir sapratuši, ka uzvaras pašas nenāks. Jau 13 cīņas pirms šodienas mača pret AK „Bars” „Dinamo” sitas par pleiofiem, un ne žurnālists, ne līdzjutējs nav muļķis, lai saprastu, kad komanda cīnās, bet kad cīņu imitē.

Lai sasniegtu pleiofus, parastā formula ir tāda – mājās uzvaras, viesos neizšķirts (1 vai 2 punkti) vai arī – pret stiprajām komandām neizšķirts (1 vai 2 punkti), pret vājajām uzvara. Atceroties PSRS laikus, toreiz augstākajā līgā „Dinamo” bija cita formula – par katru cenu sist Maskavas klubus, bet vietu tabulā zaudēt neveiksmju pret citu pilsētu vājākām komandām dēļ. Statistika liecina, ka šajā „vecā” „Dinamo” tradīciju virzienā devusies arī šolaiku komanda.

Apgalvojumam par pamatu ņemts komandu sadalījums abās konferencēs pa sešiniekiem – labāko un pārējo. Rietumu konferencē, protams, otrajā sešiniekā tikai piecas komandas. Pret labākajām abu konferenču 12 komandām „Dinamo” ir šādi rēķini: 21 spēlē 7 uzvaras, uzvara bullīšos, 2 zaudējumi pēc pamatlaika un 11 zaudējumu (vārtu starpība 59-64) jeb vidēji 1,2 punkti spēlē. Pret vājākajām komandām 11 spēlēs 4 uzvaras, 3 zaudējumi pēc pamatlaika un 4 zaudējumi jeb vidēji 1,4 punkti spēlē (vārtu attiecība 33-39). Ja ar tādām pašām sekmēm pret otro sešinieku komandām tiktu aizvadītas vēl 10 spēles, „Dinamo” būtu ieguvusi tikai par punktu vairāk kā ir tās rēķinā tagad pret stipriem pretiniekiem. Turklāt vārtu attiecība 11 spēlēs ar vājākiem klubiem ir mīnus seši, kamēr 22 spēlēs pret stiprajiem – tikai mīnus 5!! Un tā vairs nav sakritība. Kāpēc?

Tāpēc, ka, ja hokejisti necīnīsies no sirds pret stiprākajām komandām, pēriena neizbēgt, bet pret vājajām it kā vajadzētu pietikt ar spēkus taupošu režīmu. „Dinamo” šosezon atšķirībā no iepriekšējās tikai reizi ir smagi zaudējusi (pret „Torpedo” 2:7), bet pastarīšus, kas cīnās katrā mačā, uzvarēt izdodas tikpat reti kā spēcīgās komandas. Nostrādā Latvijas vīriešu sporta komandu mentalitātes princips – skaistas uzvaras pret favorītiem tiek iznīcinātas ar zaudējumiem pret vājākām komandām. Simtkārt taisnība klasiķim, kurš par šādām spēlēm teica „Labāk nesmuka uzvara kā skaists zaudējums”.

Šajā gadījumā „Dinamo” ir ārpus izslēgšanas spēļu komandām, bet cik vēl tādas „uzvaramās spēles” nav izniekotas Latvijas hokeja izlasei. Ir mums divas uzvaras pasaules čempionātos pār Krieviju (vienā no tām krievus neapspēlēja tikai tie, kam bija slinkums), uzvara pār Zviedriju, Slovākiju (5:4), neizšķirts ar Kanādu un Zviedriju. Turklāt kādreiz mūsu „klienti” ir bijuši ASV hokejisti. Bet ir arī zaudējumi pret Itāliju (4:5, 3:4), Austriju (2:5), Ukrainu (2:4), Vāciju (2:3, 3:5), Norvēģiju (4:7), par regulārajiem zaudējumiem it kā ņemamajai Šveicei nemaz nerunājot.

Arī citos sporta veidos varam ko piemeklēt, kaut vai basketbolā, kad Latvijas izlase Eiropas čempionātā pieveica Horvātiju, grasījās uzvarēt Spāniju, bet... zaudēja Portugālei. Vai šā gada epopeja (tagad vai nekad) Polijā...

Tas, ka „Dinamo” var apspēlēt jebkuru, ir patīkami. Taču to KHL var paveikt arī citi. Sezonas pirmo pusi var norakstīt uz otrās sezonas sindroma rēķina, bet vienīgais veids, kā pēc iespējas izvairīties no zaudējumiem, ir maksimāla koncentrācija katrai spēlei un taktikas pielāgošana individuāli katram pretiniekam, īpašu uzmanību veltot spēlei periodu sākumos un nobeigumā.

Tomēr arī tad, man liekas, nākotnē biežāk apspēlēsim spēcīgās komandas, jo mums nav parocīgas pretinieku komandas, kas mūs atbruņo ar mūsu pašu ieročiem – disciplīnu, aizsardzību un pretuzbrukumiem. Kā pirmais numurs pret apmēram spēkos līdzīgām komandām „Dinamo” spēlēt nemāk, jo pietrūkst augstas individuālās meistarības. Kā kādā intervijā atzina pašreizējais „Dinamo” ģenerālmenedžeris Normunds Sējējs, puse no šīs komandas padomju laika „Dinamo” spēles līmenim neatbilstu. Ko darīt? Jāspēlē, jo citu labāku mums nav.