Mūsu hokeja galerts ar krievu etiķi

Sāksim ar treneri Rautakalio, kas no priekšgājēja Šuplera paņēmis tikai vienu – šī Dinamo versija tāpat kā vecā, spēj KHL turnīrā uzvarēt jebkuru pretinieku un – viņi var mierīgi arī jebkuram zaudēt. Jūli šāds komandas nevienmērīgs sniegums īpaši nesatrauca – vismaz publiski viņš to neizrādīja. Peka gan - met zibeņus un, ja būtu pa rokai – lidinātu arī mēbeles. Kā virzienā? Ar muti pagaidām viņš ir sabraucis augumā spēlētājiem. Jaunā trenera paģērētā komandas spēles stila maiņa nav nekāda Amerikas atklāšana – tādu taktiku, kādu vēlas no saviem padotajiem izspiest somu speciālists, piekopj teju vai visas KHL komandas. Šajā ziņā akcenti vai rokādes ir pareizas – ja gribi ēst ar citiem vilkiem no vienas bļodas, jāpaliek par vilku. Ar brālīša trusīša kostīmu pie tās paša trauka nav ko meklēt. Rautakalio ir autoritārs treneris – visus lēmumus, kas attiecas uz komandas taktiku, viņš pieņem vienpersoniski. Protams, palīgi ir blakus, viņu lomu arī nevar noliegt – īpaši treniņprocesā, taču pēdējais vārds vienalga pieder Pekam. Viens no retajiem izņēmumiem ir vārtsargi. Tur Rautakalio pilnībā uzticas Naumova kompetencei, kas pēdējam patīk – tieši tā mačā pret Magņitku vārtos nonāca Jučers, lai gan tur pēc loģikas, saprašanas un fona vajadzēja būt Holtam. Tāpat galvenais treneris savu darbu ļauj darīt komandas fiziskās sagatavošanas trenerim, masieriem un ārstiem, nejaucoties viņu pieredzes un saprašanas mērogos. Rautakalio ir izteikts vienpatnis un, ja vajag – viņš var neizskaidrojami apvainoties un klusēt. Cits jautājums – vai vajag un, kāpēc tā notiek?

Acīmredzot šis ir KHL pirmgadnieka sindroms, kad jāsastopas ar konkrētu atklāsmi par savas un citu komandu potenciālu. Tajā pašā laikā treniņdarbā soms ir sīkumains līdz kaulam – viņš spēj gan izskaidrot, gan iemācīt, gan pamatot. Veco viņi vēl nav aizmirsuši, jauno – izpratuši? Tā daļēji var izskaidrot šūpoles, kuras uz ledus demonstrē Dinamo hokejistu. Izcilas trešdaļas mijas ar pilnīgi bezzobainiem vakariem. Ir bijis tikai viens gadījums, kad ar pacietību un stingru spēles plānu mēs paņemam divus pēc kārtas – kad izbraukumā vispirms izteiktā spēka spēlē pieveicām Lev un divas dienas vēlāk izsitām zobus Znarokam. Pārējie gadījumi ir kaut kas starp etiķi un galertu. Kluba vadība publiski par sezonas mērķiem pateica tikai brīdī, kad Dinamo vilka uz zaudēto spēļu rekordu. Tagad mēs zinām, ka šī sezona var tikt arī upurēta. Tas pie reizes arī nozīmē, ka neupurēs treneri – pagaidām... Ātrākais, ja visas kurpju šņores izrādīsies padilušas, šo treneri viņi varētu padzīt nākamās sezonas sākumā. Tas gadījumā, ja Pekam galīgi nekā nebūs ko nolikt uz galda, ar to domāju – uzvaras. Ja viņu dzen ātrāk, tad jāmaina arī menedžeris, jo tieši Normunds Sējējs atveda un nolika visiem priekšā nu jau mums zināmo sirmo somu bārdu. Tieši menedžeris paturēja Pekam rociņu, kad treneris kluba administrācijai klāstīja savu kompetenci un filozofiju. Tātad – ja kapļa vietā koku bijām nolēmuši dabūt gar zemi ar cirvi, tad nevajadzētu vēlāk stāstīt, ka patiesībā ar cirvi bija domāts ravēt biešu vagas. Citiem vārdiem sakot – Rautakalio pats te neatnāca un neparakstīja ar sevi līgumu, viņu izvēlējās. Ja tas notika, tad konkursa žūrija labi saprata, kāpēc tieši šis treneris derēs tieši šai komandai.

Attiecīga ir komandas komplektācija. Jā, tā ir notikusi ar trenera un menedžera kopīgi rakstītām notīm, taču lielākā tiesa no sastāva ir palikusi no vecā iesaukuma. Leģionāri nevelk, bet savējie izrādās arī šo kārtību apgūst teciņus - nevis platiem soļiem, kā bija iecerēts. Dienā, kad Rīgas Dinamo sapratīs, ka KHL turnīrā nevar apmierināt Latvijas hokeja intereses un – reizē arī gūt sportiskos panākumus – mēs sāksim ne tikai runāt, bet arī piedzīvot reālu kluba konkurētspēju. Pagaidām šis process atgādina traģikomisku ainu intensīvās terapijas nodaļā – tā kā koma, tā kā nē, varētu operēt, bet varbūt labāk iedot aspirīnu... Aizmirstam vārdu leģionāri – meklējam vienkārši labākus spēlētājus. Ar Latvijas resursu vien mēs pēdējoreiz uzspēlējām trīsdesmit sestā gada olimpiādē un maz būs tādu, kas ar lepnumu atcerēsies šī turnīra galarezultātu. Ja Dinamo misija ir Latvijas hokeja attīstības prioritāte, tad laikam jau būtu vēlama ciešāka sadarbība ar federāciju, bet – tas nenotiek. Ja mums valsts hokeja intereses stāv augstāk par kluba sportiskajiem iekarojumiem, tad nav ko vaidēt par zaudējumiem komandām, kas patiesībā nav vājas, maigi izsakoties. Jebkura no KHL blicēm, ieģērbta Latvijas izlases formā, spētu mierīgi izcīnīt to vienu vienīgo uzvaru pasaules čempionātā, kas mums līdz šim ir bijis iztikas minimums, lai saglabātu savu hokeja pašlepnumu – būt hokeja elitē. Tad kāpēc domāt, ka Latvijas izlase (lasi – Dinamo pamatkodols), pastiprināta ar dažiem citiem spēlētājiem, šādā konkurencē sezonas garumā būs bezgalīgs veiksmes stāsts? Nebūs. Nav. Tātad – vai nu mēs sakām Dinamo un domājam Latvijas izlase, vai – vienkārši komplektējam komandu, kurai jāspēlē KHL. Ar krieviem, kanādiešiem, somiem un čehiem, kur blakus būtu arī labākie latvieši. Dārgi? Pag, pag – tad nevajag sākt...

Pastāv mīts, ka patiesībā mēs nemaz neesam tik vāji, jo iepriekšējos gados varējām gan kaut ko vinnēt, gan kaut kam atņemt. Ar to tiek dots mājiens, ka trenera nomaiņa ir bijis brāķis. Atļaušos oponēt. Šajos trīs gados KHL ietvarā ir mainījušās daudzas lietas – pieaugusi visu komandu izpratne, arī pieredze un rīcībspēja. Lielie krievu klubi ir palikuši ar to pašu rocību, bet tagad viņiem blakus stājās mazāko brāļu ambīcijas – arī tie ir sapratuši, ka nauda ir vajadzīga, bet vēl būtiskāk – kā tā tiek tērēta? Praktiski, krievi no emocionālā līmeņa ir nokļuvuši pragmatiskajā. Tas skaidri redzams šosezon turnīra gaitā – komandu spēki ir izlīdzinājušies, izteikta favorīta vairs nav un pateikt šobrīd, ka čempions būs vai nu A vai B, bet noteikti no Austrumu konferences – neatļaujas vairs neviens. KHL projekts pilnībā izmainījis arī Krievijas jaunatnes hokeja milzīgā resursa piepildījumu. Tagad jaunie talanti skaidri redz, ka viņi var atrast karjeru turpinājumus savās mājās – nav vairs jāpakļaujas aģentu vilinājumiem un aizjūru solījumiem vai - mistiskiem NHL divvirziena līgumiem. Tur krievi apraka daudzus savus talantus, jo nebija jau alternatīvas. Tagad tāda ir! Tagad ir vērts ēst zemi tepat, jo miljonu ar hokeju var nopelnīt gan Maskavā, gan Čerepovecā, gan Habarovskā. Tas izteikti motivē. Līga mainās, mainās arī komandas. Vai Rīgas Dinamo to redz un saprot? Ja mainīja treneri, varēja domāt, ka – saprot. Ja komandas komplektācijas tehnisko modeli atstāja pamatā kā bija – sak, Hartigana vietā būs Varjs, Trorera – Luseniuss u.t.t. – tad acu gaišumu varēja vēlēties lielāku. Par mūsu komandas šīs sezonas sastāva modeli – jau citās starprindās...