Viņš dibināja Vefiņu

No Sarkandaugavas uz Baldones ielas sporta zāli Āgenskalnā ar divriteni pāri pontonu tiltam Brunis sāka braukāt kopš 1951. gada. Tolaik vietu basketbola zēnu grupās nebija daudz, konkurence liela, taču izstīdzējušais Drāke trenerim Augustam Raubenam šķita uzmanības vērts. Tāpat kā vēlāk PSRS čempionkomandas Rīgas ASK šiverētājam Aleksandram Gomeļskim. Jauneklis no LVU 1957. gada pavasarī, savos 19 tālaika gados, vienā spēļu posmā uzaicināts uz ASK, piedalījās pie kārtējā panākuma meistarsacīkstēs. Varētu ērti iekārtoties, būtu čempiņš un Eiropas kausa glabātājs. Tomēr padarmijas kārtība Rīgas puiku nevilināja, viņš tūdaļ ņēma vagu uz otru Rīgas meistarkomandu, uz Spartaku pie Kraukļa un Karnīša.

Taču Spartaku Rīgā tūdaļ arī likvidēja kā šķiru. Tā bija kooperatoru sporta biedrība, un kooperatīvus Latvijā aizliedza: pārlieku jau apsviedīgi izrādījās vietējie šeptmaņi. Basketbolisti palika uz ielas, kur tos drīz savāca VEF sporta kluba prātīgais priekšsēdis Arnolds Brambergs, saredzot komandai labas perspektīvas un sev spožus pārskatus. VEF vēsture pauž, ka 1960. gada PSRS meistarsacīkstēs pie bronzas izcīnīšanas piedalījās J.Ostrouhs, B.Drāke, R.Karnītis, O.Jurgensons, J.Ieviņš, J.Merksons, V.Eglītis, Z.Krastiņš, E.Dobelis, J.Zeltiņš, B.Oja, C.Ozers, V.Temers, J.Briedis, A.Kārlis, J.Pomerancis, A.Stūrmanis. Treneris, protams, Alfrēds Krauklis.

Tā sezona Brunim labā atmiņā ne tikai tāpēc, ka uzreiz izcīnītas medaļas. Vispirms jau tas lielais gandarījums, kad par Rīgas otro komandu dēvētais VEF aci pret aci pierādīja pirmajai vienībai, ka basketbolā (kā sportā, mākslā un mīlā) uz veciem lauriem dusēt nav ieteicams. Tas gan bija sens strīdiņš ar ASK, jau tad, kad Drāke vēl ganījās citos medību laukos. Bet toreiz priecēja gan uzvara, gan iespētais paša izšķirīgais ieguldījums. Padomju Jaunatne 1960. gada 16. februārī par spēles galotni ziņoja:
„Kritiskajā brīdī neveicas Krūmiņam un Valdmanim. Tad paspīd Drākes lieliskā māksla pārķert no groza atlēkušās bumbas, piedevām tam viņš vēl gūst divus punktus un 22 sekundes pirms spēles beigām vēl divus! Spēles liktenis izšķirts.”
Tika uzveiktas Kijevas, Kauņas, Baku, Sverdlovskas (zvērīgi – 76:75) un citas komandas. Šķita: nākotne rādās gaiša un spoža.

VEF vēsture:
„Panākums pret ASK deva jaunus spēkus, lielāku ticību savām spējām. Turklāt VEF rindās, kaut gadu nastu juzdami, vēl cīnījās tādi meistari, kā R.Karnītis, J.Ostrouhs. Iespaidīga – kaut arī bez Krūmiņa varenības – bija centra līnija: B.Drāke, V.Eglītis, B.Oja. Pie vārda lauzās viens no Liepājā sagatavoto teicamo basketbolistu plejādes – O.Jurgensons. Krietnu un augsti novērtētu stabilitāti sasniedza C.Ozers.”

Brunis tajā „iespaidīgajā līnijā” tomēr rādījās kā pirmais (un stabilākais) starp līdzīgajiem. Višuks tolaik spēra savus pirmos lielos soļus lielajā basketbolā; vēl daudz ko neprata un nespēja. Savukārt vārdabrālis Bruno Oja ar vienu roku driblēja bumbu, ar otru spēlēja ģitāru par Būvīšiem sauktajā celtnieku klubā. Viņš drīz no basketbola aizgāja, jo Krauklis lika izšķirties. Ojas izvēle attaisnojās, vēlāk viņš izvērtās par populāru kinoaktieri. Toties Bruno Drāke visu savu gribēšanu un varēšanu tā arī piesēja basketbolam. Saldi un rūgti.

Tajā pašā 1960. gadā, kad PSRS olimpiskajā izlasē uz Romu pēc sudraba medaļas aizbrauca komandas biedrs Cezars Ozers, olimpiskas cerības loloja tāpat Drāke – jo bija PSRS izlases kandidātos. Basketbola speciālisti viņu novērtēja pelnīti, taču tautas modrā acs tāpat nesnauda. Čeka stingri noteica: nevijezdnoj, kas cilvēku valodā nozīmē: uz ārzemēm neizlaižams. Un tādu tak izlasei nevajaga, kur tādu lai liek?
Viņš savā trauksmainajā jaunībā, kabatas naudiņu pelnīdams, bija šiverējies ostā ar ārzemju jūrniekiem. Šodien to sauktu par mazo biznesu, padomjlaikos toties tas bija lielais fui un publiskais pē. Latviešu basketbolists palika aiz izlases borta, kaut vēlākos gados, kad piedzima meitas, uz tā sauktajām tautas demokrātijas (lasi – padomju bloka) valstīm tika tomēr izlaists. Labāk lai tas nebūtu noticis!

Viņš pats atcerējās:
„1968. gadā tikšanās ar padvaras orgāniem iznāca vēl traģiskāka. Tradicionāli braucām uz „demokrātisko” Vāciju un tradicionāli vedām turp dzērienus un ikrus. Atpakaļ – lielākoties apavus. Nebija runa par kādiem miljoniem, tomēr iznāca sievām ko uzaut un sava tiesa arī, ko nopelnīt. Sportistus un māksliniekus – kā likums – muitā neaiztika, bet tajā reizē mums uzrīkoja specpārbaudi. Protams, ka iekritām, jo bija tā nolemts. Vēl šodien prātoju: kam pirms 44 gadiem tas bija vajadzīgs?”
Vajadzīgs bija tam, kas gribēja izputināt VEF komandu, savus apgrūtinošos sāncenšus. Jāteic: izdevās, tika diskvalificēti vadošie spēlētāji, viņu vidū arī Bruno Drāke. Tika doti mājieni, ka ar zemu klanīšanos un nolūgšanos to lietu varētu labot, iztikt ar rājienu vien. Taču pazemošanās bija zem goda...

Tā nu vienpadsmit Vefiņā izcīnīti gadi, divas bronzas medaļas PSRS meistarsacīkstēs un divas tādas pašas ar Latvijas izlasi Tautu spartakiādēs izrādījās padomju varai zem astes. Gāja secen pat tālaika goda izrādīšana, aizvadot no lielā sporta ar trim neļķēm, kādu koka vai bleķa izstrādājumu un siltiem vārdiem: „Nu tad paļģies par spē-ēļi”. Vienalga, Brunim tomēr paveicās, jo 1970. gadā, par godu Ļeņina simtgadei, pienāca amnestija, viņš drīkstēja atgriezties basketbolā. Vairākus gadus uzspēlēja pa republiku Autoelektroaparātu rūpnīcas komandā. Skatītāji (īpaši jau skatītājas) nāca uz tās, agrāk nezināmās, komandas mačiem lai priecātos par Drāki.

Bet īstā kompensācija par kreņķiem pienāca ar 1981. gadu, kad iedibinājām Latvijas veterānu izlasi un Baltijas veterānu turnīru par Jāņa Krūmiņa balvu. Pienāca brīvestība, un nu Brunis ar veterāniem uz pasaules un Eiropas mačiem apbraukāja tā, kā padlaikos ne sapņos nevarēja paredzēt. Visādi medāļi dažādās vecuma grupās krājas čupā, bet ne jau tie ir galvenie. Pats atzīstas:
„Pie veterāniem nāku joprojām – kaut katru gadu nosolos, ka šis nu būs pēdējais. Tā ir iespēja vēl un vēlreiz atgriezties jaunībā, īpaši noderīga tad, kad sāk uzmākties domas par jau nodzīvotu mūžu. Tad pasaules maču pusfinālā pret Čīles veterāniem ieliec 28 acis (no tām 20 ar āķa metieniem) un atkal jūties kā basketbola princis”.

Ko jubilāram vēlreiz novēlu!