Kāpēc mums vajadzīgs Andris Biedriņš?

Pirms izlases treniņnometnes lielākās spekulācijas saistījās ar triju basketbolistu vārdiem, kuri pēdējā laikā izlasi nav pārstāvējuši, - Biedriņu, Kasparu Kambalu un Kristapu Valteru. Vai kādu no viņiem vajag? Vai viņš kaut ko var izlasei dot, vai kaut ko tai atņemt? Saprotams, ka piedāvājums tika izteikts tikai Biedriņam. Kāpēc pārējie netika pie šī goda, jāprasa ne tikai vecākajam trenerim Ainaram Bagatskim, bet uz to paškritiski jāatbild arī abiem basketbolistiem. Ja trenera skatījumā mīnusu ir vairāk nekā plusu, atvainojiet, veči...

Biedriņa sakarā treneris tā kā gribēja, Andra aģenti tā kā arī, bet pats basketbolists tā kā gribēja, tā kā ne. Ja jau izlēma, ka nepārstāvēs izlasi, tātad negribēja. Un nevajag kārt makaronus uz ausīm, ka tas jaunā kluba dēļ, jo 27 gadu vecumā neko kardināli jaunu neiemācīsies, bet izlases gatavošanās periods arī Andrim būtu labu labais. Turklāt spēlēšana nedaudz zemākā līmenī par NBA, kur Biedriņš jau baidās mest pa grozu, varbūt dotu pozitīvu grūdienu viņa karjerai, jo basketbolista karjera (par to gan lietpratēju domas ir atšķirīgas) turpināsies ne tikai nākamajā sezonā, kas Andrim NBA var kļūt par pēdējo. Labi, ka atteikums notika jau treniņprocesa sākumā, jo viens ir spēles modeli veidot ar vienu no potenciālajiem līderiem zem groza, otrs – citu bez Biedriņa zem ķoča.

Pirmajos divos mačos un uzvarās pār Bosniju un Hercegovinu un Melnkalni nevienu brīdi nelikās, ka mums kaut kā zem groziem trūkst – kādi esam, tādi esam. Cīņā ar leišiem gan tā kā gribējās paskaitīt tos, kas vēl varētu nākt pretī visiem Motejūniem, Valančūniem, Lavrinovičiem un Co, jo cīņa zem groza tika zaudēta pa tīro. Arī pret serbiem bija uzskatāmi redzama atšķirība starp Latvijas kaluma centriem un NBA veci Nenadu Krstiču, kurš šobrīd ir viens no labākajiem sava aroda piepratējiem Eiropā. Lielā mērā tieši ar garo galu mēs zaudējām abas spēles Jesenicē, bet vai kas diži mainītos, ja Biedriņš būtu Slovēnijā?

Atcerēsimies, ko pēc iekļūšanas Eiropas čempionāta otrajā kārtā teica komandas kapteinis Jānis Blūms, kurš iepriekš bija minējis, ka nedaudz nožēlo to, ka veselības dēļ nepalīdzēja izlasei iepriekšējā vasarā. Viņš pirms izšķirošā mača piesauca visu spēlētāju vienotību un komandas garu. Vai Andris Biedriņš izlasei varēja palīdzēt Slovēnijā? Nepretendējot uz Delfu orākula amatu, subjektīvi pieņemu, ka nē. Lai spēlētu izlasē, tas ir, pirmkārt, jānopelna. To Andris tā kā būtu izdarījis ar savu iepriekšējo karjeru. Ja ne uzreiz saņemt Slovēnijas brauciena ceļazīmi, tad pierādīt šīs darbības pamatotību treniņos. Otrkārt, izlasē ir jāgrib spēlēt, un šīs gribēšanas Biedriņam šovasar nebija. Ko nozīmē sportu atēdies un pienākumu, nevis aicinājumu pildošs sportists, esam varējuši novērot arī daža laba hokejista gaitās pavasaros pasaules čempionāta laikā. Un motivēts, bet ne tik meistarīgs basketbolists, noteikti ir vērtīgāks komandā nekā bez uguntiņas acīs spēlējošais. Jā, varbūt izcīnījām kādu bumbu mazāk, taču komandā nebija „zvaigznes”, kas ar nemotivētu rīcību varētu dzīt ķīļus komandas gara veselībā.

Ja skatāmies Biedriņa varējumu NBA pēdējās sezonās, tad specialitāte ir bijusi dolāru iekasēšana, aizsardzība un piezīmju pelnīšana, pat ne atlēkušo bumbu vākšana. Šajā izlases modelī piezīmi aizsardzībā var uzsist jebkurš. Atlēkušo bumbu vākšanā izteikta līdera nav, bet uzbrukumā no abiem centriem (Andrejs Šeļakovs un Mārtiņš Meiers) otrais šobrīd ir krietni priekšā Biedriņam, bet pirmais par šā brīža Andri vismaz psiholoģiskajā ziņā neizskatās sliktāk un var pārsteigt pretiniekus. Par ko es te? Jāspēlē tiem, kas ir izlases rindās. 2011.gadā jaunais izlases modelis par spīti pieciem zaudējumiem nopelnīja cieņu Lietuvā. Pagājušogad bez iepriekšpieminētajiem izlasē nebija Blūma, Janičenoka, Šķēles, bet izlase cīnījās un kvalificējās finālturnīram. Un tas tāpat kā vienības spēles zīmējums ir arī vienības trenera Bagatska nopelns. Jāpiekrīt Kristapam Janičenokam, ka nav pār plecu jāskatās uz tiem, kuru nav. Latvijas izlase ir uzvarējusi trīs no četriem dienvidslāvu mantojuma pārstāvjiem savā grupā Jesenicē, un tas ir noticis bez Biedriņa. Kā būtu ar Biedriņu, neuzzināsim, bet tur vainīgi ir ne jau tie, kas izcīnīja uzvaras Slovēnijā... Kā būs nākotnē, tas ir paša Biedriņa rokās (galvā).