Galerta recepte nav liktenis
Latvijas vīru šķēpmetēju korpuss Londonas olimpiskajās spēlēs izgāzās. Sākumā domāju, ka ar šādu vārdu (izgāšanās) nevajadzētu mētāties, taču nevienu citu salīdzinājumu paveiktajam un notikušajam nevar piemeklēt. Visi pārējie ir par mīkstu...
Trenere Valentīna Eiduka trešdienas vakarā olimpiskajā stadionā solīja „iedot iekšās lielajiem”, tādejādi apliecinot, ka arī viņa ir izmisusi un neapmierināta. Par lielajiem tiek saukti Vasiļevskis un Kovals, kam abiem aiz muguras velkas olimpisko sudrabu mugursomas... Tomēr – arī mazais (Sirmais) būtu liekams uz tās pašas līnijas, kad iekšā došana var izrādīties pēdējais, kas vēl treniņu procesā nav pamēģināts. Vai tas palīdzētu? Šobrīd ir pilnīgi lieki skatīties apkārt un meklēt ieganstus, iemeslus vai vēl visādus –us. Visi trīs Latvijas šķēpa metēji Londonā bija tālu no saviem sezonas labākajiem rezultātiem, nemaz nerunājot par personisko rekordu augstumiem. Treniņos metot – tā viņi saka gan par sevi, gan kolēģiem. Mačos – tukšais numurs... Ja būtu pirmā reize, varētu ieminēties kaut ko par sakritībām, bet – tā nav. Ko viņi nesaprot, ko nemāk? Ja Eiduka būtu garām kasei ar savu metodiku, tad ne viņiem būtu iepriekš izcīnītās medaļas, ne rekordi... Nav noturības? Kā uz to paskatās. Ja katru sezonu esi viens no pasaules šķēpa mešanas elites līderiem (Vasiļevskis), bet sezonas galvenajos mačos izskaties pēc apmulsuša pirmklasnieka – un tā tas atkārtojas jau n-tos gadus – tad tā ir vienkārši apskaužama stabilitāte...
Trenere var uztrenēt un sagatavot sportistus, bet arēnā viņiem pašiem ir jāpadara darbs – vienkārši jāiziet un jāizdara! Viegli pateikt? Klau, par ko mēs te runājam? Šķēpa mešana viņiem nav nekāda izklaide – to viņi dara katru dienu, par to viņi domā 24/7. Kā jebkurā profesijā – ja grāvis ir jāizrok, tad roc. Ja mašīna ir jāuzbūvē, tad – lai top! Nu, nevar būt tā, ka ķirurgs paskatās uz neveiksmīgi izoperētu pacientu un pasaka – es nezinu, kas man bija noticis... Jums nepatika šis salīdzinājums? Labi, neiesim tālāk par stadionu. Ņemam tāllēcēju Inetu Radeviču, kas jau kuro gadu sezonas galvenajās sacensībās demonstrē labu vai savām labākajām spējām ļoti pietuvinātu līmeni, kas skaidri parāda – cilvēks saprot, kur atrodas un, kāpēc to dara. Atšķirībā no šķēpa metējiem, viņai, izpildot kārtējo mēģinājumu, ne tikai ir jāieskrienas, bet arī jātrāpa uz dēlīša – līdz pat centimetram, milimetram. Psiholoģiski tas ir krietni vien sarežģītāk, nekā nepārkāpt pāri sektora līnijai, kas sagaida pīķa lidinātājus... Kāpēc veči to nespēj? Vai viņiem nav pienācīgās aprūpes? Par to nav nekas dzirdēts. Varbūt pauti ir tikai kā piekars? Šķiet, ka arī tas nebūs pareizais virziens... Vai viņi ir dzemdējuši bērnus? Nē, jo – daba no šīs misijas viņus pasargā pēc būtības... Vai viņi, domājot par saviem tiešajiem pienākumiem sportā, spējuši arī mērķtiecīgi pievērsties sevis izglītošanai, skolai? Nav dzirdēts. Bet Ineta vēl mācās maģistratūrā un tā nav viņas pirmā universitāte... Kuram ir grūtāk?
Pirms olimpiskajām spēlēm Vasiļevskis izlika pārdošanā savu Atēnu olimpisko medaļu. Kas tas bija? Izmisums, bezizeja, stulbums? Jau tajā brīdī bija skaidrs, ka Vadimam ar tādu piegājienu dzīvei nez vai ir vērts tērēt laiku un enerģiju Londonas startiem. Tomēr – bija kaut kāda ilūzija, ka varbūt izdodas. Ko mēs gribējām apmānīt? Ko viņš gribēja apčakarēt? Likteni? Ui, šo man nevajadzēja teikt, jo tas pats Sirmais ar ieprogrammētu nolemtību Londonā saka: "Nostājos uz skrejceļa - biju nomierinājies, sakoncentrējies. Skrēju, mēģināju mest tāpat kā treniņā. Nesanāca pirmais metiens. Tad nesanāca arī otrais. Tad trenere man pateica, ka neviens no mūsējiem nav ticis, un es jau sapratu... Liktenis." Ko viņš saprata? Vai tā ir vīra runa, vai galerta recepte? Nekas jau nav dzīvē garantēts, neko nepienes uz paplātes – vismazāk tas notiek olimpisko spēļu laikā, kur mūsdienu gladiatori izklaidē publiku. Tomēr – kad runa ir par darbu, tad ir noteikts līmenis, zem kura nenolaižas neviens. Vai tas būtu sētnieks ar paaugstinātu temperatūru, vai krāvējs, kam sāp roka... Kāds tur vēl liktenis?!
Mūsu šķēpa metēji nolaidās un tas nav labi. Jo runa jau nav par pasaules rekordiem vai medaļām, ko viņi nesasniedza vai nepaņēma Londonā. Runa ir par spēju savākties atbildīgākajam sezonas startam. Kā uz jebkuru eksāmenu. Izvelc biļeti un saproti – zini, vai – nē. Ja zini, tad - atbildi, ja nesaproti, ko no tevis prasa – tad eksāmens nav nokārtots. Protams, var mēģināt virpināt makaronus un veidot no tiem auskarus un tad, atkarībā no pasniedzēja vai skolotāja iejūtības un apķērības, cerēt – varbūt izsprukšu... Olimpiskajā stadionā viss bija divreiz vienkāršāk – izvelc biļeti (paņem šķēpu) un runā (met). Turklāt – tev nav dota viena iespēja, tāpat – tev ir jāatbild vispirms sev un tikai tad... Nē, nav nekādu „...tikai tad...”. Ja viss bija par simts procentiem, ja bija gatavība numur viens, kā pēc starta apgalvoja Kovals, tad – paši vainīgi, paši atbild. Ko, starp citu, Ainārs arī neslēpj...
Pēc starta Vasiļevskis paziņoja, ka beidz sportot, Kovals bija pārliecināts, ka šī neveiksme viņa apņēmībai ir devusi jaunus, lielākus spārnus, bet Sirmais uz mirkli aizdomājās – sak, varbūt labāk nevis sportot, bet iegūt izglītību... Pieņemiet lēmumus, vīri! Olimpiskās spēles ir ne tikai iespēja pārbaudīt ko tu vari, vai – nevari, bet arī dod virzienu jūsu dzīves ceļam. Starp citu, Sirmā pieminētā skola nebūt nav zemā metama alternatīva, jo viss tomēr sākas galvās un tās pagaidām vienai daļai no viņiem ir pustukšas... Attiecīgs arī rezultāts stadionā – nekāds. Saprotu, nav jau bijis laika, jo treniņi prasīja savu, fiziskās slodzes un tā tālāk... Vai tā ir laba atruna? Tā var teikt. Tikai – jēga no šīs taisnošanās ir tuvu apaļai nullei.
Atbilde – ejiet skolā, jo kā redzams, ar muskuļiem vien nepietiek... Nekad nav pieticis.
+2 [+] [-]
Naudas neesamība nerodas vienā dienā pamostoties un nosecinot... hmm, šodien nav naudas... Man tie cilvēki, kuriem nekad nekā nav, nemaz nav žēl... katrs pats savas laimes kalējs!
Es nevēlos, lai tagad visi šķēpmetēji beidz karjeras, es vēlos, lai viņi izanalizē situāciju (savulaik universitātē pasniedzējs teica, ka ir jāmīl divas meitenes - Anna un Līze, un vēlams - abas kopā - ANALĪZE) un tad kaut kas varētu mainīties!!!!
Aiziešana no sporta = bēgšana no realitātes a.k.a. galvas bāšana smiltīs
[+] [-]
Es gribu sevi saukt par patriotu, bet tajā pašā laikā nezinu vai esot sekmīgs uzņēmējs gribētu dot naudu sportista/sportaveidam virs kura jau kādu laiku ir melni mākoņi.
Un paturpinot. Elementāri - pieņemot, ka esmu visu olimpisko ciklu uzturējis kādu sportistu (nometnes, inventārs, komforts sacīkstēs), tikai tāpēc, lai Olimpiādē būtu medālis (ok, kaut sešinieks), bet tā vietā ir fiasko. Kā atbildes es saņemu - "Es nezinu, kas notika!" vai "Man šķiet, ka metīšu pie malas un iešu mācīties!" Nonsenss. Kā ar šādu attieksmi kāds varētu cerēt piesaistīt sponsoru no privātā sektora?
[+] [-]
Tieši šī individuālo sponsoru sistēma, kā tas ir daudzviet pasaulē, liktu mūsu sportistiem censties izdzīt no savas galvas tos dažādos tarakānus, kas tiem mājo galvā barojoties no valsts krūts. Un tam ir gluži elementārs iemesls-ir panākumi (vismaz paredzamā perspektīvā),tad ir nauda no sponsora, ja panākumu nav, tad nav arī nauda.
Šī individuālā sponsoru sistēma pasaulē ir tik atstrādāta, ka latviešiem vairs nav pat savs velosipēds jāizdomā. Jāņem tikai par piemēru tas, kas jau sen ir izdomāts un apbružāts reālā dzīvē.
Vienīgi, kā jau rakstīju, tad LV nav šo tradīciju vismaz attīstības posma sākumā, jo pamatā vietējie uzņēmēji īsti neuzticas vietējo sportistu iespējām,bet priekš ārzemju sponsoriem mūsējiem (ar atsevišķiem izņēmumiem) rokas par īsu.
+1 [+] [-]
[+] [-]
Tomēr viss nav tik bezcerīgi, jo mūsu uzņēmēji ir samērā elastīgi uz visa sev izdevīgā uztveršanu. Ja, teiksim vietējie biznesmeņi salīdzinoši ātri aptvēra kādas viņam priekšrocības sarunās ar sadarbības partneriem dod '' LLOYD'' kurpes atšķirībā no ''Euroskor'' kurpēm, tad ir cerība, ka salīdzinoši ātri viņi sapratīs, ka sportistu atbalstīšana tiem var dot pat zināmu labumu, un nevis tikai tēriņus. Tad iespējamie sponsori paši dosies pie sportistiem, un nevis otrādi.
No valsts vienīgi gribētos sagaidīt draudzīgāku nodokļu politiku pret tiem,kas iegulda sportā un kultūrā. Tas jau būtu ļoti liels valsts ieguldījums šais nozarēs.
-1 [+] [-]
Tu nesajēdz vēljoprojām, ka tevi pieminētie basketbola ''čubriki'' saņem vairāk naudas, jo tautai IKDIENĀ labāk patīk to vērot un līdzi just? Kas ir interesantāk - pavērot kā Vadims uzmet šķēpu apmēram 3 minūšu laikā, vai basketbola spēle 4x10 min?
Piemēram, kautkāds kaimiņu Janka ļoti tālu var aizmest akmeni, visi draugi sajūsmā, bet kuru tas rausta globāli?
[+] [-]
+3 [+] [-]
[+] [-]
Atbalstu jebkuru portistu un vēlu veiksmi arī turpmāk,bet situācija ir tāda kāda ir un tur neko nevar darīt.Gribi mainīt to,lūdzu,pametam sportu un aiziet sporta pārvaldēs,deputatos,sakartojiet šo jautājumu,lai nākošajai paaudzei būtu vieglāk.
Vadims paliks un metīs talāk,viss tak ir čikeniekā un 90m arī uzmetīs.tagad lai atpūšas un saņemās nakošajam posmam.
jou...