Mītava Open
Skrien Latvija
Nike Riga Run
Facebook
GoogleGalerta recepte nav liktenis
Foto: Romāns Kokšarovs, Sporta Avīze
Latvijas vīru šķēpmetēju korpuss Londonas olimpiskajās spēlēs izgāzās. Sākumā domāju, ka ar šādu vārdu (izgāšanās) nevajadzētu mētāties, taču nevienu citu salīdzinājumu paveiktajam un notikušajam nevar piemeklēt. Visi pārējie ir par mīkstu...
Trenere Valentīna Eiduka trešdienas vakarā olimpiskajā stadionā solīja „iedot iekšās lielajiem”, tādejādi apliecinot, ka arī viņa ir izmisusi un neapmierināta. Par lielajiem tiek saukti Vasiļevskis un Kovals, kam abiem aiz muguras velkas olimpisko sudrabu mugursomas... Tomēr – arī mazais (Sirmais) būtu liekams uz tās pašas līnijas, kad iekšā došana var izrādīties pēdējais, kas vēl treniņu procesā nav pamēģināts. Vai tas palīdzētu? Šobrīd ir pilnīgi lieki skatīties apkārt un meklēt ieganstus, iemeslus vai vēl visādus –us. Visi trīs Latvijas šķēpa metēji Londonā bija tālu no saviem sezonas labākajiem rezultātiem, nemaz nerunājot par personisko rekordu augstumiem. Treniņos metot – tā viņi saka gan par sevi, gan kolēģiem. Mačos – tukšais numurs... Ja būtu pirmā reize, varētu ieminēties kaut ko par sakritībām, bet – tā nav. Ko viņi nesaprot, ko nemāk? Ja Eiduka būtu garām kasei ar savu metodiku, tad ne viņiem būtu iepriekš izcīnītās medaļas, ne rekordi... Nav noturības? Kā uz to paskatās. Ja katru sezonu esi viens no pasaules šķēpa mešanas elites līderiem (Vasiļevskis), bet sezonas galvenajos mačos izskaties pēc apmulsuša pirmklasnieka – un tā tas atkārtojas jau n-tos gadus – tad tā ir vienkārši apskaužama stabilitāte...
Trenere var uztrenēt un sagatavot sportistus, bet arēnā viņiem pašiem ir jāpadara darbs – vienkārši jāiziet un jāizdara! Viegli pateikt? Klau, par ko mēs te runājam? Šķēpa mešana viņiem nav nekāda izklaide – to viņi dara katru dienu, par to viņi domā 24/7. Kā jebkurā profesijā – ja grāvis ir jāizrok, tad roc. Ja mašīna ir jāuzbūvē, tad – lai top! Nu, nevar būt tā, ka ķirurgs paskatās uz neveiksmīgi izoperētu pacientu un pasaka – es nezinu, kas man bija noticis... Jums nepatika šis salīdzinājums? Labi, neiesim tālāk par stadionu. Ņemam tāllēcēju Inetu Radeviču, kas jau kuro gadu sezonas galvenajās sacensībās demonstrē labu vai savām labākajām spējām ļoti pietuvinātu līmeni, kas skaidri parāda – cilvēks saprot, kur atrodas un, kāpēc to dara. Atšķirībā no šķēpa metējiem, viņai, izpildot kārtējo mēģinājumu, ne tikai ir jāieskrienas, bet arī jātrāpa uz dēlīša – līdz pat centimetram, milimetram. Psiholoģiski tas ir krietni vien sarežģītāk, nekā nepārkāpt pāri sektora līnijai, kas sagaida pīķa lidinātājus... Kāpēc veči to nespēj? Vai viņiem nav pienācīgās aprūpes? Par to nav nekas dzirdēts. Varbūt pauti ir tikai kā piekars? Šķiet, ka arī tas nebūs pareizais virziens... Vai viņi ir dzemdējuši bērnus? Nē, jo – daba no šīs misijas viņus pasargā pēc būtības... Vai viņi, domājot par saviem tiešajiem pienākumiem sportā, spējuši arī mērķtiecīgi pievērsties sevis izglītošanai, skolai? Nav dzirdēts. Bet Ineta vēl mācās maģistratūrā un tā nav viņas pirmā universitāte... Kuram ir grūtāk?
Pirms olimpiskajām spēlēm Vasiļevskis izlika pārdošanā savu Atēnu olimpisko medaļu. Kas tas bija? Izmisums, bezizeja, stulbums? Jau tajā brīdī bija skaidrs, ka Vadimam ar tādu piegājienu dzīvei nez vai ir vērts tērēt laiku un enerģiju Londonas startiem. Tomēr – bija kaut kāda ilūzija, ka varbūt izdodas. Ko mēs gribējām apmānīt? Ko viņš gribēja apčakarēt? Likteni? Ui, šo man nevajadzēja teikt, jo tas pats Sirmais ar ieprogrammētu nolemtību Londonā saka: "Nostājos uz skrejceļa - biju nomierinājies, sakoncentrējies. Skrēju, mēģināju mest tāpat kā treniņā. Nesanāca pirmais metiens. Tad nesanāca arī otrais. Tad trenere man pateica, ka neviens no mūsējiem nav ticis, un es jau sapratu... Liktenis." Ko viņš saprata? Vai tā ir vīra runa, vai galerta recepte? Nekas jau nav dzīvē garantēts, neko nepienes uz paplātes – vismazāk tas notiek olimpisko spēļu laikā, kur mūsdienu gladiatori izklaidē publiku. Tomēr – kad runa ir par darbu, tad ir noteikts līmenis, zem kura nenolaižas neviens. Vai tas būtu sētnieks ar paaugstinātu temperatūru, vai krāvējs, kam sāp roka... Kāds tur vēl liktenis?!
Mūsu šķēpa metēji nolaidās un tas nav labi. Jo runa jau nav par pasaules rekordiem vai medaļām, ko viņi nesasniedza vai nepaņēma Londonā. Runa ir par spēju savākties atbildīgākajam sezonas startam. Kā uz jebkuru eksāmenu. Izvelc biļeti un saproti – zini, vai – nē. Ja zini, tad - atbildi, ja nesaproti, ko no tevis prasa – tad eksāmens nav nokārtots. Protams, var mēģināt virpināt makaronus un veidot no tiem auskarus un tad, atkarībā no pasniedzēja vai skolotāja iejūtības un apķērības, cerēt – varbūt izsprukšu... Olimpiskajā stadionā viss bija divreiz vienkāršāk – izvelc biļeti (paņem šķēpu) un runā (met). Turklāt – tev nav dota viena iespēja, tāpat – tev ir jāatbild vispirms sev un tikai tad... Nē, nav nekādu „...tikai tad...”. Ja viss bija par simts procentiem, ja bija gatavība numur viens, kā pēc starta apgalvoja Kovals, tad – paši vainīgi, paši atbild. Ko, starp citu, Ainārs arī neslēpj...
Pēc starta Vasiļevskis paziņoja, ka beidz sportot, Kovals bija pārliecināts, ka šī neveiksme viņa apņēmībai ir devusi jaunus, lielākus spārnus, bet Sirmais uz mirkli aizdomājās – sak, varbūt labāk nevis sportot, bet iegūt izglītību... Pieņemiet lēmumus, vīri! Olimpiskās spēles ir ne tikai iespēja pārbaudīt ko tu vari, vai – nevari, bet arī dod virzienu jūsu dzīves ceļam. Starp citu, Sirmā pieminētā skola nebūt nav zemā metama alternatīva, jo viss tomēr sākas galvās un tās pagaidām vienai daļai no viņiem ir pustukšas... Attiecīgs arī rezultāts stadionā – nekāds. Saprotu, nav jau bijis laika, jo treniņi prasīja savu, fiziskās slodzes un tā tālāk... Vai tā ir laba atruna? Tā var teikt. Tikai – jēga no šīs taisnošanās ir tuvu apaļai nullei.
Atbilde – ejiet skolā, jo kā redzams, ar muskuļiem vien nepietiek... Nekad nav pieticis.
+19 [+] [-]
+11 [+] [-]
+2 [+] [-]
+7 [+] [-]
[+] [-]
+7 [+] [-]
+6 [+] [-]
-3 [+] [-]
Es atvainojos, bet ja šāda top sportiste izspļauj šādu frāzi, tad par kādiem galertiem vēl var runāt?
[+] [-]
Īsti man nelīmējas kopā tas ka tomēr katru sezonu uzmet vienu no labākajiem rezultātiem, tātad kaut ko jau trenējas vai ir ļoti augstvērtīgs materiāls un potenciāls, bet acīmredzot negrib... nav mērķa, ir tikai eksistēšana.
+1 [+] [-]
Šīs lietas (nauda un sports) ir jāprot nošķirt, jo nereti tam nav pilnīgi nekāda sakara vienam ar otru.
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
Lai vai kā gājis pēdējās sacensības, tomēr viņi ir vieni no tiem retajiem, kuri Latvijai pie veiksmes var sagādāt medaļas. Šoreiz neizdevās, bet, ja viņi beigs sportot, tad pat uz šādu veiksmi cerēt nevarēsim - izredzes uz medaļām kādu laiku šajā sporta veidā varēsim aizmirst.
Psiholoģiskā slodze, atceroties neveiksmes un domājot pa to, ka var palikt bez finansējuma, dara savu...
Starp citu interesanti - no komercsacensībām iztikai uz kādu gadu nopelnīt nevar?
+7 [+] [-]
+12 [+] [-]
Zināmā mērā tas ir tas pats izglītības trūkums, par kuru raksta Armands.
+1 [+] [-]
Varbūt tā ir tikai sakritība, bet Latvijas sportā pie vsilielākiem panākumiem ir tikuši tieši tie,kas vismazāk ir cerējuši uz valsts atbalstu. Un kad šis valsts atbalsts (salīdzinoši viegla nauda) ir šiem sportistiem pieejams, tad rezultāti arī sāk nereti regresēt.
+2 [+] [-]
+1 [+] [-]
+7 [+] [-]
Nesen kaut kur dzirdēju par ASV zinātnieku pētijumu, kur šie izspēlējuši teorētisku modeli kas notiktu ja visu pasaules naudu nacionalizētu un sadalītu uz galviņām. Secinājums bijis ka viņa jau pēc dažiem mēnešiem atgrieztos pie tiem pašiem 10% bagātnieku kam viņa piederēja iepriekš.
Man acu priekšā ir piemērs, vienkāršas trīs lauku sievietes, meita, māte, vecāmāte dzīvo kopā, mēnesī ienēmumi pārsniedz štuku, bet nekad nevar galus savilkt. Kad smīkņājot prasu kur jūs trīs bābas viņu varat likt, rausta plecus, tērē naudu visādos sūdos un saka bet ko darīt, gribās taču.
+5 [+] [-]
p.s protams, nekādā veidā necenšos noniecināt Inetas vakardienas sasniegumus (par tiem gods un slava) vai attaisnot šķēpmetējus, bet nu manis pieminētais fakts ir jāpatur prātā..
+2 [+] [-]
+4 [+] [-]
Bet Radēviča bija labs piemeŗs, uz svarīgiem mačiem vienmēr lec tuvu savam rekordam - malace, tikai tas paver skatu viņas konkurentu pusē.
Tādi paši Kovali un Vasiļevski ir arī starp Radēvičas konkurentēm. Radēviča uzlec savu sezonas rekordu, kurš ir patālu no 7m, bet finālā 7 sportistes šajā sezonā ir pārvarējušas 7m atzīmi. Finālā čiks, tikai divas to spēj atkārtot. Tātad pārējās piecas ir Kovali un Vasiļevski. Pēc Armanda sacītā analfabēti.
Ko ar šo gribēju pateikt? Ne jau tikai šķēpmešanā mums tādi, ne jau mums vien tādi, visi nevar sakāpt uz pjedestāla, bet lai tur uzkāptu, jātrenē ir ne tikai muskuļi un tehnika.
+6 [+] [-]
[+] [-]
-1 [+] [-]
-3 [+] [-]
+3 [+] [-]
piemēram E.Gulbim nekas netrūkst, taču nīkuļo, arī Biedriņš peldās miljonos, taču basketbols jau ir vienaldzīgs, ja neteiktu vairāk...ja precīzāk viņš to neieredz...
+3 [+] [-]
Sportā ir tāpat kā dzīvē, ir Dukuri, Skrastiņi, Rēdlihi un ir arī Biedriņi, Šķēles, diemžēl arī Vasiļevski.
+2 [+] [-]
paskatoties SA+ intervijas, jau var redzēt kāds ir cilvēks. Pēc runas un teikumu uzbūves, kā arī attieksmes pret sevi, dzīvi un savu DARBU, par kuru saņem naudu.
+1 [+] [-]
Domā, ka tie apceltie nabadziņi ir spējīgi uzrakstīt un salikt kopā literāri sakarīgu tekstu uz 2000 vārdiem, vai pat uzrakstīt vairāks grāmatas?
Viens otrs LV spīdeklis, nesaukšu nu Miķeļus un Kasparus uzvārdos, nespēj pat savu domu stundas laikā normāli noformulēt, vai atstāstīt kādu notikumu bez putrošanās.
Tā būs tā skolas nepieciešamība un bieži piesauktā problēma - galva.
Pastāsti, kurš tad nu būs gatavs maksāt 10, 20, pat 50 LVL gadā, lai skatītos apbižoto cilvēciņu darbus? (šķēpmešanas sacensības, kurās viņi piedalās). Cik zināms SA + nesūdzas par lasītāju trūkumu, un Pučes grāmatas ar tā kā veikalos ilgi neuturas.
+3 [+] [-]
Protams, izglītība jebkuru cilvēku padara inteliģentāku, taču tā nekādi nav ūberzāles pret stresu, ko neizbēgami rada atbildības slogs. Domāju, ka ļoti daudz tomēr izsaka nauda - ja tev normāli maksā, tu vari gan ģimeni uzturēt, gan trenēties. Paskaties uz paša minēto Radēviču - pirms Pjotra nebija ne to rezultātu, ne arī uz Ameriku pie labākajiem speciālistiem viņa varēja aizbraukt, ne pie Krievijas izlases galvenā trenera tikt.
Šķēpmetēji nenoliedzami ir izgāzušies, taču tik ļoti nogāzt viņus varbūt tomēr nevajag (lai gan katram, protams, ir tiesības uz viedokli). Man šķistu prātīgāk mēģināt žurnālistiem kopīgi ar federācijām un valdību meklēt kādu risinājumu finansējuma palielināšanai, ar nosacījumu, ja tas tiks pareizi izmatots nevis notrallināts dažu ambīciju apmierināšanai
+1 [+] [-]
Runa nav tikai par lieliem sponsoriem (LMT,TELE2 u.t.t.), bet arī maziem uzņēmējiem, kas var dažādi individuāli atbalstītu savus favorītus sportā. Tomēr par cik šie uzņēmēji īsti nesaprot to iegumu ko tie varētu iegūt no šīs sadarbības, tad šāda sadarbība pie mums stipri klibo.
Un uz valsti sportistiem (arī kultūras cilvēkiem) vajag vismazāk paļauties, jo kad valstij iet ekonomiski grūti, tad pirmie kas tiek nodzīti no siles ir sportisti un kultūras darbinieki.