Medaļas cena latos...

Šis nav pirmais gadījums, kad kāds atlēts tirgo savas trofejas – tas nekļūs arī par pēdējo. Olimpiskā medaļa uz letes, protams, liek aizdomāties par izmisumu, kādā nonācis sportists, tomēr – tā arī pastāsta ļoti daudz arī par pašu piedāvātāju. Vadims Vasiļevskis neapšaubāmi ir viens no labākajiem Latvijas šķēpa metējiem, ja runājam par šī sporta veida vai nodarbošanās tehnisko pusi. Tajā pašā laikā viņu par izcilu neviens nesauks, lai gan varētu... Sezonas labākie rezultāti, rekordi, favorīta statuss pirms lielākajām sacensībām. Jā, arī savainojumi, kas papildina šo sarežģīto vieglatlētika disciplīnu. Tas viss kopā iznes personības publisko pieteikumu - spēju sevi apliecināt, izcelt, pārvarēt... Tam vajadzētu iznest arī sadzīvisko kaisli, jo stiprie māk sevi piepildīt arī ārpus konkrētā sektora, taču jāatzīst – Vadims to neprata, nebija gatavs. Izrādījās, ka dzīvē nenotiek kā tajā slavenajā olimpiskajā metienā, ka ar vienu rāvienu esi uznests pa vilnim un sajūties uz mirkli varens, spēcīgs, neievainojams. Pārkāpums vai neieskaitīts metiens sacensībās, pavisam savādāk izskatās ārpus stadiona. Astoņus gadus pēc sava sensacionālā iznāciena Atēnās, viņam nākas atzīt, ka nebija gatavs šim pārbaudījumam. Izkrita eksāmenā. Tā ir skola, kas tagad ir iesieta bezkaislīgā sludinājuma dažās rindiņās.

Ar savu olimpisko sudrabu Vasiļevskis ir tiesīgs darīt un rīkoties, kā uzskata par vajadzību. Viņam vajag naudu – skaidrs vēstījums. Tiek meklētas iespējas tikt ārā no purva, kurā neviens viņu nav grūdis, aicinājis vai iemānījis. Pats tur gāja... Tagad viņš domā, ka pārdodot medaļu, viņš iegūs laicīgu risinājumu. Maldi! Vīrs joprojām nav līdz galam sapratis, ka iespēja, ko viņš aizsniedza, netika sakārtota ar sludinājuma palīdzību. Par to vajadzēja iesvīst, turklāt – nopietni un sirsnīgi... Neviens viņam toreiz medaļu nedāvināja, bet neviens arī nesolīja, ka tā kļūs par sportista laimes māti. Ja tā padomā, vienkāršoti visu var nogrūst uz medaļu – nebūtu tās, nebūtu kaislību, rozā briļļu, prēmiju, slavas... Viņu neaicinātu uz komercsacīkstēm, pieņemšanām, nebūtu nekādu ilūziju par medaļas lomu visā apkārt notiekošajā. Tagad tās ir, jo viņš palaida garām to unikālo brīdi, kad priekšplānā tika nolikta medaļa, bet pats aizmirsa, ka to izcīnīja cilvēks... Jā, arī tā ir medaļas cena. Starp citu, ironiski, ka šīs konkrētā sudraba cena tagad ir nosaukta latos... Eh, Vadim, Vadim – ja viss būtu tik vienkārši! Gribi apmānīt sevi un citus, ka pārdodot savu otru pusi, kļūsi labāks? Ka tā būs vieglāk? Gribēji parādīt, ka pats ar visu tiksi galā, jo tikai pats sev vari uzticēties? Sev un tai medaļai, kuru tagad vēlies izsviest (atvaino, pārdot)? Iztēlojies, ka kāds tos astoņdesmit stabus ar santīmiem noliek uz galda un saka – pa rokai! Kas tālāk? Nokrīt važas, hipotēkas un citas n-tās saistības... Uz mirkli atkal paliek vieglāk – tik viegli, kā tajā tālajā metienā pirms astoņiem gadiem. Bet – ko darīsi tālāk? Medaļa bija tikai viena, bet – ikdiena, maita, izrādās turpinās... Un tad nāksies saprast, ka medaļa patiesībā Tev krita rokās tāpēc, lai nevis tiktu pārdota, bet liktu Tev domāt... Padomā.

Bet tagad būsim praktiski – īpaši nelauzīsim galvu par Vasiļevska morālo stāju un vērtībām, tāpat kā nemeklēsim viņa izglītības attestātu (-us). Pirksim šo medaļu! Lūk, jums viens konkrēts gadījums ar līdzīgu pēcgaršu. Savulaik latviešu izcelsmes izcilais peldētājs Jānis Konrāds, kura mūžs un slavas gadi tika locīti Austrālijā, rīkojās kā šodien Vadims – viņam vajadzēja naudu, tāpēc pārdošanā tika izlikta viņa olimpiskā medaļu kolekcija, olimpisko treniņtērpu ieskaitot. Cilvēks, kas sešdesmitajos baudīja visas valsts atzinību, kam bija gan reklāmas līgumi (piemēram, viņš bija seja kampaņai, lai Melburnā aizsāktos Pirmās formulas sacensības), gan simtiem uzaicinājumu nolasīt lekcijas par mērķtiecību dzīvē, izrādījās vājš, kārtojot sava paša mājas soli. Alkohola atkarība noveda pie pirmās izmisuma pieturas un tad kāds anonīms kolekcionārs no Konrāda nopirka gan medaļas, gan kausus, tās nododot nacionālajam Sporta muzejam. Pēc dažiem gadiem Konrāds cēla no pagultes ārā atlikušās trofejas, jo izrādījās – tā pirmā medaļu nauda bija beigusies. Šoreiz Austrālijas sporta muzejs iztika bez starpniekiem, bet Konrāds pēc dažiem mēnešiem atkal samērīja zobus un vadzi... Teorētiski arī Latvijas sporta muzejs ar LOK vai privāto iniciatīvu varētu Vasiļevska sudrabu nopirkt, vai vismaz daļēji sportistam kompensētu viņa pašreizējās vajadzības. Tikai – kam no tā paliks labāk? Ja gribam patiešām palīdzēt, varbūt iedodam Vasiļevskim nevis naudu, bet darbu un pielietojumu, kur viņš sevi patiešām varētu izpaust. Kur būtu izmantojamas viņa zināšanas un tajā pašā laikā – viņš gūtu arī spējām un prasmēm atbilstošu materiālo gandarījumu. Tāpat šis gadījums liek sporta funkcionāriem ar atbildību izturēties pret līdzīgiem gadījumiem nākotnē – sveicama ir rūpe, kas atalgo sportistus par viņa sasniegumiem, tajā pašā laikā ir acīmredzams, ka daži no viņiem stabili apjūk... Starp citu, Vadims jau nav vienīgais no Latvijas atlētiem, kas pelnos meklē circeņa kostīmu. Tas nozīmē, ka ir vērts sociāli atbildīgi šo gadījumu pavērtēt. Jo kā redzams, stipri un vareni viņi var būt stadionos, bet – kas notiek aiz pjedestāliem un tribīnēm?