Versija par kādu traģēdiju

Šajās dienās pie lasītājiem nonāks mana grāmata „Slazds: sterva, spiegs un lidmašīna”. Tā ir literārā formā veidota versija par kādu notikumu, kas pirms nepilniem diviem gadiem satrieca visu pasauli. Katru dienu lidmašīnas negāžas, vēl mazāk tas notiek brīžos, kad tiek radīti visi apstākļi, lai ievērotu normas, noteikumus, kārtību – respektētu drošību, kas tajā liktenīgajā pēcpusdienā bija vairāk kā jebkurā citā reizē. Kā tas varēja notikt, ka lidmašīnai pietrūka vietas ieskrējienam uz skrejceļa, kas bija viens no garākajiem Krievijā? Izmeklēšanas ziņojumā, kas, starp citu, ir publiski pieejams, var atrast daudz dažādu secinājumu. Tajā pašā laikā, rūpīgi pārlasot šo dokumentu, sāku mīcīties ap faktiem, kas ne tikai nesniedza atbildes, bet bija krasā pretrunā ar oficiālo traģēdijas versiju. Gāju pie avio profesionāļiem, izstāstīju par savām pārdomām, bakstīju ar pirkstu papīrā un prasīju – kā tas var būt? Vai tiešām tā notiek vai arī man nav lemts kaut ko saprast? Piedodami - beigu galā, neesmu taču ar atbilstošu izglītību, zināšanām. Tāpēc meklēju autoritātes, kompetenci. Cilvēki palīdzēja. Tā urdoties un liekot kopā bildi, sanāca nežēlīgas pārdomas – par dzīvajiem un aizgājušajiem. Oficiālā versija, kas ik pa brīdim kaut kādās formās uzplaiksnī publiskajā telpā, ar pilotu vainas pakāpi, mistiskajām stāvbremzēm, konkrētā lidmašīnas modeļa kontroles pedāļu īpatnējo mehānismu - ir tikai un vienīgi pasaciņa, kas kādam nepieciešama... To pamet uz galda, zelēšanai. Uzskatīju, ka man kā žurnālistam ir tiesības nolikt pretī savas pārdomas. Nē, nevis lai kādu apsūdzētu, atmaskotu vai attaisnotu. Vienkārši – lai liktu cilvēkiem padomāt. Lai dotu viņiem iemeslu pašiem nonākt pie secinājumiem, kas elementāri izriet no faktiem, kas bezkaislīgi kārtojas apkārt.

Grāmata ir veidota kā dokumentālā proza, kurā lidmašīnai nav ierādīta galvenā vieta. Apkārt stāstam esmu sakārtojis dažādus likteņus ar gana reālistisku kontekstu, kur viņi dzīvo, mīl, krāpj, slauc, nodarbojas ar seksu, biznesu un politiku... Versijas buršana bija tieši tik pat radošs process, kā jebkura raksta vai publikācijas veidošana. Par detektīvu to nesauktu, bet tāds kā burlaku stāsts tas varētu būt gan. Ar mērķtiecīgi naivu apkārtējās pasaules novērtējumu, lai īpaši akcentētu lietas, ko ikdienā nepamanām.
Te viens fragments no grāmatas, kurš mazliet aizķer liktenīgās lidmašīnas apkalpes stāstu.

(..) – Mammu, es nevaru bez debesīm, – tā Andrejs atbildēja
mātei, kad viņa kārtējo reizi dēlam deva mājienus, ka laiks
atrast darbu uz zemes.
Aviācijā viņš bija nostrādājis 27 gadus, un nekas šo
vīrieti dzīvē nesaistīja tik ļoti kā lidošana. Ar teicamām
sekmēm pabeidzis Rjazaņas apgabala aviācijas skolu, Andrejs
Solomencevs viegli atrada pilota darbu – lidojis ar An-2 un
Jak-40, pēc PSRS sabrukuma viņš bez grūtībām pārmācījās un
tagad jau divdesmit gadus pārliecinoši kontrolēja Jak-42 stūri.
Tomēr viņa lielais sapnis bija ārzemes – lielie boingi. Eh, kā
varētu ar tiem izvagot apvāršņu līnijas!
Skaidrs, ka četrdesmit četru gadu vecumā tas bija sarežģīti
– mest tādu kūleni savā daudzmaz sakārtotajā ikdienā.
Tiesa, grūtības nebija tas vārds, kas meklējams pilota Solomenceva
vārdnīcā. Viņš apguva angļu valodu ceturtajā
līmenī, kas bija skaidrs virziens pretī klusajam mērķim, un
pie reizes pabeidza arī Sanktpēterburgas Civilās aviācijas
universitāti. Savā profesionālajā karjerā Andrejs bija teju
vai nevainojams – tikai vienreiz bija spiests paša vadīto lidaparātu
nosēdināt uz ūdens, izglābjot daudzas dzīvības. To
visu liekot kopā un pieskaitot lidojuma stāžu – gandrīz septiņus
tūkstošus stundu –, viņš bija drošs, ka tuvākajā laikā
saņems iespēju aizstāvēt savas ambīcijas speciālas komisijas
priekšā. Pēc tam gan – uz boinga klāja, spārnos, lai sāktu
jaunu dzīvi...
– Komandier, vai kafiju dzersiet? – no domām viņu izsita
stjuartes Nadeždas rūpes... Jā, tā bija viņa skaistā Nadja!
Iespējams, beidzot viņa liktenīgā sieviete. Divas laulības
Andrejam nebija izdevušās, lai gan no pirmajām attiecībām
nāca viņa lepnums – dēls Aleksandrs. Viss tēvā! Arī vēlas būt
lidotājs un iet to pašu ceļu – tagad mācības Sasovskas aviācijas
skolā pie Rjazaņas, pēc tam armija un – atpakaļ debesīs.
Puika malacis – ļoti grib lidot!
– Cukuru neliec! – pilots nokliedza pakaļ.
Nadežda Maksumova bija kā radīta šim darbam – dzīvespriecīga,
izpalīdzīga, centīga. Andrejs meklēja komplimentus,
kurus bija gatavs noklāt pie mīļotās kājām un apbērt viņu ar
ziediem. Sieviete viena audzināja meitu un kala plānus jaunai
dzīvei. Tikko atgriezusies no Kipras, kur viesojās pie draudzenes.
Tā viņu pārliecinājusi pārvākties turp uz dzīvi.
– Pavisam? Uz dzīvi? – Andrejs bija pārsteigts, kad
Nadežda to viņam izstāstīja.
– Kāpēc ne? – apņēmīgi bija atbildējusi trīsdesmit septiņus
gadus vecā sieviete. – Vai tad man visu mūžu būtu jāstrādā
aviācijā par stjuarti... Iekārtošos darbā, bērnam skolu atradīšu
– dzīvosim!
– Bet es?
– Tu esi mans! – sieviete pārliecinoši Andrejam atbildēja.
– Apprecēsimies... Kāda starpība, kur es tevi gaidu – Kiprā
vai Čeļabinskā. Turklāt tevi jau ātrāk no lidmašīnas nenocels,
pirms nebūsi ticis savā boingā... Bet pēc tam gan – uzdzīvosim!
Ai, kā uzdzīvosim!
Nadeždai bija taisnība, boings bakstīja Andreju kā kaitinādams
– sak, nu, kad nāksi, kad mēģināsi... Bet viņai pašai –
patiešām, lai met mieru stjuartes slodzei. Sievietei tas nav
viegls darbs.
– Skatos, brāl, tev dzīve laikam tāpat salda, ja reiz no
cukura atsakies!
Andreju par brāli sauca Igors Ževelovs – tāds kā priekšnieks
uzņēmumā Jak–Servis, arī pieredzes viņam vairāk un
piedzīvojumu. Četrdesmit deviņus gadus vecais lidotājs,
ko kolēģi sauca arī par Žaku, bija harizmātiska personība –
audzis armijnieku ģimenē, beidzis prestižo Aktjubinskas
augstāko civilās aviācijas skolu. Gandrīz divdesmit gadus
nostrādājis Krasnojarskas novadā un vadājis cilvēkus arī aiz
Polārā loka. Tie bija sarežģīti apstākļi lidojumiem, un tieši
tādos Igors rūdīja savu pirmās klases pilota meistarību – viņu
Krievijas aviācijas eksperti savulaik nosauca par talantīgāko
savas paaudzes lidotāju. Ževelovs izcēlās arī sadzīvē – īsta
kompānijas dvēsele. Pirmām kārtām jau tāpēc, ka apveltīts ar
absolūto dzirdi un labi spēlē ģitāru. Savulaik Igors Ževelovs
bija starp tiem pirmajiem, kas sāka līgumreisos vadāt Krievijas
īpaši svarīgās personas, – kompānija Orjol–Avia bieži
saņēma klientu lūgumus par konkrētā reisa pilotu norīkot
«to Igoru, kurš dzied». Pēc tam bija pieci darba gadi Čukotkā,
un tad atkal atpakaļ uz galvaspilsētu, kur Jak–Servis viņu
iecēla par kompānijas direktoru. Igors atbildēja par komandu
komplektāciju, izraudzījās kadrus, novērtēja viņu varēšanu.
Pašam bija vairākas iespējas praktizēt lielajās lidmašīnās,
tomēr Ževelovs allaž atjokoja:
– Es labāk turos pie savas mazās – pie sava Jak.
Žaks ir kā Maestro lidmašīnā – tā mēdza teikt par Igora
Ževelova iemaņām, esot atbildīgajā pilota krēslā. Taču viņš
bija arī lielisks dziedātājs un dzejnieks. 1997. gadā pat izdots
kompaktdisks ar 43 paša Žaka sarakstītām un izpildītām
dziesmām, bet vairāki viņa dzejoļi atzīti par labāko liriku, ko
jebkad kāds no krievu poētiem veltījis lidotāju profesijai.
Tagad – 2011. gada 7. septembra pēcpusdienā – viņi abi,
Andrejs Solomencevs un Igors Ževelovs, vadīja Jak-42 no Vnukovas–
3 lidostas uz Jaroslavļu, lai pēc tam turpinātu lidojumu
uz Minsku. Andrejs bija lidojuma komandieris, un, tā kā
viņam blakus bija vajadzīgs atbilstošas kvalifikācijas pilots,
viņš uzaicināja draugu izpalīdzēt. Igors piekrita, jo tam bija
vairāki iemesli: pirmkārt, viņš zināja, ka Solomencevs drīz
kārtos eksāmenu, lai pārsēstos uz boingu. Tas nozīmētu, ka
uzņēmumam būtu vajadzīgs jauns pilots. Otrkārt, tā viņam
pašam bija iespēja atgriezties pie aktīvās stūrēšanas, jo otrais
pilots blakus komandierim vajadzības gadījumā varēja sekmīgi
novadīt reisu. Treškārt, Ževelovs pildīja tādu kā pilota–
instruktora misiju – viņam pie reizes bija jāuzrauga un
jānovērtē Solomenceva praktiskās iemaņas. Teorētiski varēja
pieņemt, ka šis bija Andreja pēdējais lidojums pirms pārsēšanās
lielajā lainerī, bet Igors savukārt ar šo simbolisko reisu
pieteiktu atgriešanos starp aktīvajiem lidotājiem.
– Mammai būs jāpiezvana. Nez kā viņai Turcijā? – skaļi
savus nodomus pilota kabīnē cilāja Andrejs, kurš pirms pāris
dienām bija aizsūtījis mammu ceļojumā. Tā bija dēla dāvana
dzimšanas dienā.
– Man savukārt vajadzēs piezvanīt Ļudai! Lai aizbrauc
un apskatās uz lidostu, vai neesmu atstājis mašīnā savus
dokumentus. Ar mani tas ir pirmoreiz – aizmirst kaut ko tik
svarīgu!
Ludmila bija Igora otrā sieva, abiem bija kopīgs bērns –
trīspadsmitgadīgais Jegors.
– Cik ilgi būsim Jaroslavļā? – pilota kabīnē galvu pabāza
viena no stjuartēm.
– Jeļena Aleksandrovna, vai tiešām laulības dzīve jūs ir
padarījusi nepacietīgāku? – lidmašīnas komandieris Andrejs
Solomencevs mēģināja palikt nopietns, taču viltīgais smaids
viņa slēpni atklāja.
– Nu, nē – es tikai gribēju zināt.
Ziņkārīgā bija divdesmit deviņus gadus vecā Jeļena
Sarmatova. Viņa bija īsta skaistule, pirms trīs mēnešiem
apprecējusies un tagad par to tik vien runāja, kā skaisti aiziet
no stjuartes profesijas.
– Es gribu bērnus, gribu dzemdēt, – Ļena stāstīja kolēģiem.
Aviācijā Sarmatova nonāca kā filmā – vispirms iestājās
mākslas koledžā un to pabeidza. Pēc tam izturēja lielu konkursu
un kļuva par Kultūras institūta studenti, līdz pēdējā
kursā kopā ar kādu draudzeni nolēma visu pamest un... lidot.
Aizņēmusies naudu no kursabiedriem mācībām, viņa izturēja
stjuartu skolas iestājeksāmenus un pēc tam – jau metās
aizrautīgi iekšā darbā, kas viņai tik ļoti patika. Pēc astoņiem
gadiem regulārajos reisos pa visu Krieviju viņas profesionalitāti
pamanīja uzņēmums Jak–Servis, kuru lidojumos viņa
tagad apkalpoja biznesa klasi.
– Visdrošākais transporta līdzeklis pasaulē – tā ir lidmašīna!
– Jeļena mēdza draugiem bieži stāstīt par savu darbu.
– Sarmatova, – Igors Ževelovs atsaucās uz viņas lūgumu,
– Jaroslavļā būsim tikai pusotru stundu, tāpēc diskotēku
neieplāno!
Abi piloti šķelmīgi saskatījās. Jā, Jaroslavļa viņus gaidīja
ar lielu spriedzi, par ko liecināja Tunošnas lidostas dispečeru
nervozās komandas un ierobežotais laiks, kas viņiem bija
noteikts, lai uzņemtu bagāžu un pasažierus lidojumam uz
Minsku. (..)

Un te vēl viens fragments, kas ievelk mazliet citā ielā, jo kā jau minēju augstāk – tēlu mums apkārt daudz, parādību tāpat...

(..) – Vecīt, tu laikam nesaprati – par šo vietu ir jāmaksā.
Konkrēti jānopiķo... Desmit stabi dolāros – katru mēnesi. Ja
nevari, rīt izbarosim Getliņu žurkām. Tu saprati? – pēc šiem
draudiem cilvēks melnā ādas jakā, treniņbiksēs un ar nenosakāma
griezuma frizūru paņēma jauno cilvēku aiz krekla un to
ieplēsa... Tā bija zīme, ka runām var sekot darbi.
Apmēram divdesmit piecus gadus vecais jaunietis, kas
tagad bija atbrīvojies no ādaiņa tvēriena, mazliet atkāpās,
tomēr saglabāja mieru un tam piestāvošo savaldību. Kārtojot
saplēsto kreklu, viņa sejā atspīdēja vāji nolasāms smīns.
Ādainis nerimās:
– Ko zviedz? Es tev tūlīt aci izduršu, kropli, saprati?
– Sapratu. Nav nekādu problēmu, – izraustītais atbildēja.
– Tu ko – krievu valodu esi aizmirsis? Ko šļupsti?
– Es nešļupstu, es esmu zviedrs... – pazemotais centās.
Ādainis nomirkšķināja kā apjucis, tad pieliecās tuvāk un
nopētīja sarunbiedra seju, meklēdams apstiprinājumu.
– Man vienalga, kas tu esi – zviedrs vai arābs. Es teicu –
reizi mēnesī desmit stabi. Drošībai.
– Man jau ir savs jumts! – uzrunātais šo teikumu pateica
ļoti lēni, lai visi vārdi tiktu saprasti. Krievu valoda nebija viņa
dzimtā, to varēja just, taču frāze bija gana skaidra, lai nepārprastu.
– Savs jumts? – ādaiņa agresivitāte mazliet pieplaka.
– Jā, – zviedrs apstiprināja. – Koļa...
Dīvaini, bet ar šo nieku pietika, lai mazajā attiecību frontē
iniciatīva apmestu salto. Tagad lomas mainījās.
– Nūūū... Ja Koļa... Nūūū... Ko tad uzreiz neteici? – uzbrucējs
jau sāka justies vainīgs par izdarīto.
– Es gribēju, bet tu neļāvi.
– Paklau, ja es neļautu, tu tagad nerunātu, – nikni sabozās
ādainis, tomēr tie vairs nebija draudi. – Nu, ja Koļa, tad viss
kārtībā. Es atkāpjos... Nodod viņam sveicienus. Un – piedod
par kreklu. Gadījās... netīšām...
– Nekas, nopirkšu jaunu, – zviedrs atmeta ar roku.
Ak, vēl viens idiots! Henriks Edbergs centās sevī apspiest
iekšējo niknumu, kas lika pulsēt asinsvadiem deniņos. Plānprātīgie
krievi! Kad tas reiz beigsies? Lai gan, ja tā padomā, –
nekas nebija sācies. Kopš viņš strādāja Rīgā, šādi incidenti
bija katru nedēļu, tomēr tie allaž tika novērsti ar vienu vienīgu
maģisku vārdu – Koļa... (..)

Grāmatas nosaukums ir Slazds. Tad seko trīs pavadošie vārdi: sterva, spiegs un lidmašīna... Pie lasītājiem, veikalos tā nonāks jau tuvāko dienu laikā, bet tie, kam alkas tajā ieķerties ātrāk, turklāt par draudzīgāku atlīdzību – var meklēt darbiņu Cēsu ielā 31, 2. korpuss, Mediju namā, 5. stāvs, darba laikā no 9. līdz 17. Iespēju robežās neatteikšu arī autogrāfu...
Lasiet un vērtējiet!