Latvju bāleliņi Krievijas hokeja tirgū

Dinamo vadība un apoloģēti (aizstāvji) regulāri atsaucas uz pieņēmumu, ka Dinamo lielais pienesums Latvijas hokejam ir tāds, ka Rīgas komandā tiek „izmitināti” Latvijas hokejisti, kam citādi tik augsta līmeņa hokejs nebūtu pieejams. Respektīvi – lielākā daļa Dinamo ierindā nodarbināto Latvijas hokejistu darbu citur KHL Krievijas komandās nedabūtu savas kvalifikācijas un spēju dēļ. Ar būtisku piebildi – arī Krievijas klubos noteiktā leģionāru limita dēļ. Var pafantazēt, kas būtu, ja Krievija atceltu leģionāru limitu vai izdomātu, ka Latvijas hokejisti, līdzīgi kā, piemēram, Kazahstānas spēlētāji, Krievijā neskaitītos leģionāri. Leģionāru limita atcelšana gan diez vai būtiski palielinātu Latvijas hokejistu konkurētspēju Krievijas hokeja tirgū, jo tirgus pavērtos arī „otrās pakāpes” somiem, slovākiem utt. Kas būtu, ja būtu...

Palīdzam krievu pamērīties?

Jaunajai 2012./2013. g. sezonai KHL komandās ārpus Rīgas Dinamo ir nokomplektējušies vismaz 5 Latvijas hokejisti:
- Edgars Masaļskis paliek Hantimansijskā;
- Lauris Dārziņš sakopis veselību, lai turpinātu pildīt kontraktu Kazaņā;
- Georgijs Pujacs ir iepaticies savam pēdējam darba devējam – KHL vicečempioniem Omskas Avangard;
- Miķelis Rēdlihs kravā somas ceļam uz atdzimstošo Jaroslavļas Lokomotiv komandu;
- Jānis Sprukts pārceļas uz Maskavas CSKA.

Cita starpā, CSKA ar sava sponsora Rosņeft atbalstu ir nolēmuši iesaistīties Krievijas lieluzņēmumu mērīšanās rotaļā, par mērķi sludinot Rietumu konferences un pat Gagarina kausa finālu, kā arī publiski runājoties par vēlmi iegādāties tādus Krievijas „stārus” kā Aleksandrs Sjomins un Aleksandrs Radulovs. Vēl aktuāla jautājuma zīme ir Sanda Ozoliņa karjeras turpinājums, ja tāds būs. Nosaukti jau vairāki Krievijas klubi, bet pagaidām baumu un pusbaumu līmenī.

Lielākais pieprasījums pēc Latvijas hokejistiem KHL klubos bija sagadījies līgas trešajā sezonā (2010./2011.), kad citur izrādījās vajadzīgi 6 hokejisti ar Latvijas pasi. Citās KHL sezonās mūsējie Krievijas klubos tika „iesaukti” mazākā apjomā, 3 – 4 personu sastāvā. Tas ir daudz vai maz?

Latvijas hokejisti KHL klubos līgas pirmajās 4 sezonās (atskaitot Rīgas Dinamo):

Līdzi Krievijas hokeja evolūcijai

Pēc PSRS un šīs valsts hokeja kārtības sairuma Krievijas stiprākā hokeja līga izdzīvoja dažādas attīstības un pagrimuma stadijas līdz 2008. gadā iestartējās pirmais KHL čempionāts. Pirms tam Krievijas hokeja augstākais plaukts saucās Starpnacionālā hokeja līga (tā laika MHL jeb latviskoti – SHL), Krievijas Hokeja līga (nejaukt ar pērnsezon palaisto RHL = Krievijas 3. stiprāko līgu) un Krievijas Superlīga.

21. gadsimta sākumā, pirms KHL izveides, neviena sezona Krievijas hokeja augstākajā līmenī neiztika bez Latvijas hokejistiem. Katrā sezonā Krievijas „Virslīgas” klubos piedalījās caurmērā 3 – 7 hokejisti no Latvijas. Superprecīza statistikas uzskaite ir nedaudz apgrūtināta dēļ tā, ka nedzīvu līgu ciparu kopšana vairāk ir entuziasms, nevis sistemātisks pienākums ar no tās izrietošu atbildību. Tomēr, rādās, ka lielākais Latvijas hokejistu skaits Krievijas klubos Superlīgā bijis 2001./2002. un 2002./2003. g. sezonās, kad tur „ganījās” 7 spēlētāji no Latvijas.

Latvijas hokejisti Krievijas komandās šīs valsts augstākajā līmenī 2000./2001. – 2007./2008.:

P.S. Neskaitot attiecīgās sezonas Krievijas otrā un zemāka līmeņa hokeja klubus. Nav skaitīti arī ierastie stiprākās līgas klubi, kas konkrētajā sezonā „izkrituši” uz Augstāko (2.) līgu.

Ar ko salīdzinās Jāni un Miķeli?

Pēcpadomju laikmetā, nokļūstot Krievijas hokeja augstākajā līmenī, Latvijas uzbrucējiem tā riktīgi uzspīdēt ar rezultativitāti nesanāk. Pat, ja sezonās pirms Superlīgas vai KHL Latvijas uzbrucēji ir bijuši manāmi rezultatīvi, Krievijā patraucē traumas, adaptācijas sarežģījumi, treneru neuzticēšanās vai arī viss kopā. Pēdējais piemērs ir Rīgas Dinamo trešās sezonas (2010./2011.) rezultatīvākais uzbrucējs Lauris Dārziņš, kurš pirms gada devās uz Ak Bars, bet satraumējās un „pazuda”.

Tas nav vienīgais piemērs. Savulaik Habarovskas Amur ierindā mēģināja Leonīds Tambijevs, Sanktpēterburgas SKA sastāvā – Aleksandrs Kerčs vai, piemēram, Čeļabinskas Traktor rindās – Aleksandrs Semjonovs. Nekas viņiem vairāk par pussezonu un 4-6 punktiem nesanāca.

Pagaidām, pēcPSRS laikmetā rezultatīvākais Latvijas uzbrucējs Krievijas galvenajā līgā ir neviens cits kā Aleksandrs Ņiživijs, kurš 6 sezonas pēc kārtas nokapāja Jaroslavļas Torpedo (vēlāk – Lokomotiv) komandā, kā arī citos Krievijas klubos stiprākajā un otrā stipruma līgās. Divās no savām Jaroslavļas sezonām viņš uzlika „latiņu” – 21 rezultativitātes punkts, kuru citi Latvijas uzbrucēji nav varējuši pārspēt. Nākamais labākais sniegums ir Alekseja Širokova 20 punkti pie Habarovskas Amur un Mārtiņa Cipuļa 19 punkti turpat Habarovskā. „Ķīseļa upes” Latvijas uzbrucējiem Krievijā nav sanākušas... Protams, jāpiebilst, ka dažādu gadu čempionātos ir bijis atšķirīgs spēļu skaits, kas tiešu salīdzināšanu neļauj.

Vēl būtiska piebilde – Krievijas galvenajā līgā rezultativitātes rekords starp Latvijas hokejistiem (neskaitot Rīgas Dinamo) pieder aizsargam! Georgijam Pujacam, kurš 22 punktus sakolekcionēja 2010./2011. g. sezonā, spēlējot Sibir rindās.

Rezultatīvākie Latvijas hokejisti Krievijas komandās šīs valsts stiprākajā līgā pēc PSRS sabrukuma (regulārās sezonas):

Pujacs kā mēraukla

Lai arī ampluā proporcija laukumā ir par labu uzbrucējiem, Latvijas aizsargi 21. gadsimtā Krievijas klubos ir bijuši plašāk pārstāvēti nekā uzbrucēji. Atsevišķi indivīdi pēcpadomju laikā Krievijas klubos pat ir uzspīdējuši vai vismaz atzīmējušies ar ļoti pieklājīgu sniegumu.

Aktuālākā Latvijas aizsargu mēraukla Krievijas klubos ir Georgijs Pujacs, kurš kļuvis par stabilu Krievijas stiprākās līgas klubu vērtību kopš savas pirmās (2006./2007.) sezonas Krievijas Superlīgā – Mitišču Himik (tagad saucas – Atlant) ierindā. Mazs sānsolis trešdaļsezonas izmērā sanācis Baltkrievijas ekstralīgā. Klubi ir pamainīti diezgan – Lada, Sibir, tagad arī Avangard, un pat Rīgas Dinamo viņš ir bijis iegriezies. Visos savos Krievijas klubos ir bijis novērtēts, aizsargam – salīdzinoši rezultatīvs un „uzdienējies”. Sibir ierindā ir bijis komandas kapteinis, un arī Avangard ierindā kā aizstājējs ir bijis ar K burtu uz formas. Tikko klubā ienākušam hokejistam tas ir daudz.

Vēl salīdzinoši nesen 3 pilnvērtīgas sezonas Krievijas komandā Salavat Julajev un nedaudz Spartak ierindā ir aizvadījis aizsargs Atvars Tribuncovs (2002. – 2005.). Jādomā, ka dažviet Krievijā atceras arī Latvijas hokeja aizsargu Rodrigo Laviņa, Viktora Ignatjeva, Kaspara Astašenko u.c. vārdus. Tomēr no visa Krievijas klubos uzspēlējušo Latvijas pavalstniecības aizsargu komplekta ilgstošāk Krievijas līgās pacīnījies un saskatāmākos panākumus iestudējis tieši Georgijs Pujacs.

Naumova un Skudras ēnā

Krievijas komandu vārtsargu statistikā „lielākos slidu nospiedumus” pēc padomju un pirms KHL laikiem ir atstājuši Sergejs Naumovs un Pēteris Skudra. Uz lielāku vai mazāku spēļu skaitu ir bijuši ietrāpījušies arī tādi kadri kā Vadims Ņikitins, Sergejs Kuzņecovs, bet tagad savu nospiedumus joprojām gādā Edgars Masaļskis.

Sergejs Naumovs Krievijas komandās to stiprākajā līmenī ir parādījies 5 sezonās; divās no tām ļoti epizodiski. 90. gadu pirmajā pusē uzspēlēja Maskavas CSKA, bet 21. gadsimta sākumā SKA, Severstaļ, Salavat Julajev rindās. Starp citu, ir uzspēlējis arī Čehovas Vitjaz sastāvā, bet tosezon tā nebija Krievijas Superlīgas komanda. Naumova statistiski veiksmīgākā sezona Krievijas Superlīgā bija 2002./2003.g. – Sanktpēterburgas SKA ierindā 46 spēles, GAA (vārtu zaudējumi vid. spēlē) 2.03 un 92,5% atvairītu metienu. Pieklājīgi, vai ne?

Savukārt Pēteris Skudra Krievijā iestudēja savu karjeras noslēgumu pēc pārcelšanās no NHL. Skudra Krievijas Superlīgā „norāva” 4 sezonas pēc kārtas (2003. – 2007.), uzspēlējot 4 dažādās komandās – Voskresenskas Himik, Kazaņas Ak Bars, Maskavas CSKA un Novokuzņeckas Metallurg. Arī statistiski Pētera Skudras sniegums bija pieklājīgs.

Edgars Masaļskis briest par jaunu mērauklu Latvijas vārtsargiem Krievijas klubos, ja vien viņu kā „otro numuru” pilnībā tālākajā plānā nenostums Jugra vienības „pirmais numurs” un Krievijas Hokeja federācijas nosacījumi, kas pamazām ierobežo vārtsargu-leģionāru spēlēšanas laiku KHL klubos. Pagaidām Masaļska rekords Krievijas klubos ir 2012. gada izslēgšanas spēlēs – otrs labākais atvairīto metienu procents (95,8%) un otrs labākais GAA (1.36); tiesa, tas viss panākts 3 spēlēs ar spēles laiku 88:23. Salīdzinoši īss laika sprīdis objektīvam aprēķinam.