„Lāsei”, Jelgavai un DU pa purnu. Neloģiski?

Nedēļas nogalē tiks dalīts šīs sezonas „Schenker” līgas medaļu komplekts. Regulārās sezonas uzvarētājas un neapstrīdamas līgas favorītes Tallinas „Selver” mājvietā Tallinā. Triju Igaunijas un vienas Latvijas komandas klātbūtnē...

Vēsture liecina, ka tik švaki Latvijas klubiem nav klājies kopš laika, kad mūsu volejbolisti uzzināja par Igaunijas volejbola eksistenci (negrābsim vēstures bedrē ar lāpstu tik dziļi, lai tur varētu atrast Tallinas „Kalev” uzvaru PSRS čempionātā pagājušā gadsimta 60. gadu beigās). Pirmajā „Schenker” līgas sezonā (2005./2006.) uzvarētāju kausu virs galvas cēla mūsējie – „Poliurs/Biolars”, bet labāko četriniekā bija trīs mūsu klubi. Kopš 2006./2007. gada sezonas finālčetriniekā allaž iekļuva pa diviem Igaunijas un diviem Latvijas klubiem. Tikpat nemainīgi bija arī uzvarētāji. Pārfrāzējot, ja nemaldos, Anglijas futbola izlases spēlētāja Garija Linekera teikto par Vāciju, visu sezonu pie tīkla mokās daudz komandu, bet sezonas beigās vienmēr uzvar Tallinas „Selver”. Šogad tas var notikt (kurš šaubās, ka tā būs?) jau piekto reizi pēc kārtas.

Jau pāris pēdējās sezonās mūsu klubiem bija lielas problēmas saglabāt „status quo” un divas vietas izšķirīgajās cīņās, taču šī sezona liecina, ka brīvais kritiens Latvijas klubu saimniecībā turpinās. Kas par to liecina?

Pirmkārt, tīri sportiskie rezultāti. Ja ceturtdaļfinālā vēl iekļuva pa četrām vienībām no katras valsts, tad spēcīgāko četru vidū būs tikai pusamatieru komanda „Poliurs/Ozolnieki”, kas gan visas sezonas laikā rādīja visstabilāko sniegumu no mūsējiem, gan izšķirīgajā brīdī paklupināja „Lāse-R/Rīgu”. Bail pat iedomāties, kas būtu, ja visas četras mūsu komandas ceturtdaļfinālā būtu krustojušas šķēpus ar estiņu klubiem...

Otrkārt, teorētiski izvērtējot Ozolnieku kluba izredzes, to pusfinālā pret mājiniekiem no „Selver” nav vispār. Tādas var parādīties cīņā par 3. vietu, taču arī šeit, kā saka, bumba ir apaļa. Secinājums – igauņi mūs sit.

Treškārt, sezonas sākumā, piemēram, tāds „Tartu Pere Leib” volejbola zālē kliboja nevis uz vienas, bet abām kājām. Tartu volejbolisti piekāpās „Lāsei”, „Biolaram”, „Ozolniekiem”, Pērnavai... Pat „Rakverei”! Tomēr Tartu tieši uz sezonas beigām kļūst par to komandu, ar ko jārēķinās. Vai kāda no mūsu komandām par tādu ir kļuvusi? Bija cerības uz rīdziniekiem, jo komandai, kurā jebkuru no pamatsešinieka (septītnieka) var uzskatīt par Latvijas izlases kandidātu, par mērķa izpildīšanu iekļūt labāko četru komandu skaitā līgā vispār nevajadzētu raizēties. Tomēr potenciāli labais sastāvs komandas spēlē neatspoguļojās. Arī traumas patraucēja aizvadīt stabili visu sezonu, kaut gan atsevišķi uzplaiksnījumi bija (kaut vai uzvara pār „Selver”). Ir, par ko galvas palauzīt, gan volejbolistiem, gan treneru kolektīvam.

Bija cerības arī uz Jurija Deveikusa vadīto „Biolaru”, jo sezonas beigās Deveikusa komandas parasti ir bijušas klasi pārākas pār tām pašām komandām sezonas sākumā. Nesanāca, pretinieki bija pārāk stipri. Pirmajā spēlē izdevās paņemt pirmo setu Jelgavā, pēc tam trīs Pērnavā, kad turieniešiem jau vairs neko nevajadzēja. Atliek koncentrēties Latvijas čempionātam.

Ozolnieku komanda sezonas gaitā pārdzīvoja gan otrā tempa uzbrucēja Mārtiņa Pļaviņa došanos sirdsdarbā uz Turcijā – drillēt pludmales volejbola bumbu, gan vīrusu uzbrukumus, gan traumas. Ņēma visu, ko pretinieks deva. Nevaru atcerēties, kad puiši nebūtu cīnījušies. Apmulsuši – jā, salauzti – jā, bet turpināja cīnīties.

Vienīgā komanda, kas šajā sadaļā ir atzīmējama, ir DU, bet arī tās metamorfozēs vainīgs ir viens cilvēks – no Jaunā gada komandai pievienojies pieredzējušais cēlājs Andris Krūmiņš, kas ar savu piemēru un padomu salika visus pa vietām. Un komanda sāka uzvarēt. Viesos vinnēja visus tiešos konkurentus uz vietu labāko astotniekā, kuriem pirmajā riņķī bija zaudējusi savās mājās. Un, ja pretiniekos nebūtu „Selver”, vēl nav zināms, kā beigtos ceturtdaļfināla spēles.

Ceturtkārt, komandu īsais rezervistu soliņš, pareizāk sakot, - tā iztrūkums vispār. Pirms sezonas optimistiski rakstīju, ka tas jau ir panākums, ka līgā triju vietā šosezon būs jau četri Latvijas klubi. Joprojām domāju, ka labi vien ir, jo tie, kas citā gadījumā būtu rezervisti, tagad tika pie spēlēšanas. Toties traumu un veselības likstu gadījumā pilnvērtīgas maiņas nosacīti bija tikai daugavpiliešiem. Piemēram, kad nevilšus piepildījās „Lāses” trenera Raimonda Vildes sezonas vidū paustais: „Bail pat iedomāties, kas būs, ja cēlājam Artim Caicam kas notiks”... Arī Pļaviņa aiziešanu tādā pašā kvalitātē aizvietot nav izdevies. Un jelgavniekiem tāds bija uz Somiju aizbraukušais Ēriks Baiks.

Piektkārt, īsais rezervistu soliņš sniedz arī ko pozitīvu. Četrus mēnešus ir ticis noskaidrots labākais līgas spēlētājs, un trīsreiz par to ir atzīts Latvijas spēlētājs. Novembrī labākā laurus plūca „Poliurs/Ozolnieki” diagonālais spēlētājs Valerijs Lomakins, janvārī labākais bija daugavpiliešu „diagonāle” Edgars Točs, februārī – vēlreiz Zigismunda Grigoļunoviča vadītās Ozolnieku komandas pārstāvis, pirmā tempa spēlētājs Raimonds Vilmanis. Tikai decembrī uzvarēt tika atļauts „Selver” pirmajam tempam Dmitro Pašitskim. Teiksiet kuriozs? Nē, vairāk laika aizvadi laukumā bez maiņām – vairāk iespēju izcelties statistikā. Turklāt domāju, ka liela daļa Latvijas spēlētāju nav sliktāki par igauņu. Vienkārši pietrūkst resursu. Ja visu mūsu komandu labākos spēlētājus apvienotu vienā komandā, varbūt ņemot klāt vēl kādu ārzemnieku vai atvilinot mājās kādu no mūsu „leģionāriem” iespējams, dalītu līgas titulu finālā ar „Selver”.

Sestkārt, Latvijas klubos maksā algas (kuros maksā un cik daudz, tā jau cita tēma). Igauņi savējiem maksā stipendijas, no kurām lauvas daļa neaiziet nodokļos valstij. Uz ziemeļiem no Latvijas ir lielāka stabilitāte un labāks finansiālais piedāvājums. Ne velti Pērnavā šosezon maizi pelna Austris Štāls un Agris Leitis, Tartu – Lauris Iecelnieks, Tallinas „Selver” – Deniss Petrovs.

Pozitīvajam nedaudz jau pieskāros, kaut gan apgalvot, ka mūsu klubu volejbols nogājis līdz gruntij un turpmāk celsies tik uz augšu arī nevar. Atkāpei: pesimists, ja viņam jautātu, vai volejbolā var būt vēl sliktāk, viņš teiktu, ka nevar, optimists – ka var. Iespējams, ka nākamgad labāko četriniekā nebūs neviena mūsējā, taču tas ir pierādījies ne vienreiz vien jau kopš „Vildogas/VN” laikiem – jo grūtāk, jo labāki rezultāti.

Latvijas volejbols šosezon ir saņēmis pliķi no „lēnajiem” igauņiem. Laiks pārdomām ir pavasaris un vasara. Vai šīs sezonas dēļ klubu saimniekiem būtu volejbolam jāatmet ar roku? Nē, jāietur pauze, vēsu galvu jāpadomā, jāņem talkā pacietība, jāmeklē sponsori, jāštuko shēmas, jāpiesaista spēlētāji, galu galā, jāsadala Latvijas čempiona tituls!

Visu cieņu tiem (volejbolistiem un treneriem, kas palikuši Latvijā), taču pagaidām viņiem reālu iespēju konkurēt ar ziemeļniekiem nav. Labā ziņa ir tāda, ka arī šosezon vismaz kāds no mūsējiem kļūs par „Schenker” līgas čempionu. Iesākumam nav maz.