Cik gadu līdz Londonai?

Pirms 104 gadiem. Tās bija tikai ceturtās OS pēc kārtas, un tās sarīkot uzticēja Apvienotās Karalistes (United Kingdom) galvaspilsētai. (Iepriekš gan tika iebalsota Roma, taču itāļi aprēķināja izdevumus un – sasabijās. Atteicās.)
1908. gadā sacensības ritēja nesteidzīgi, sporta veidi tikpat kā nepārklājās, bija iespēja vērot citu pēc cita. Tādēļ arī OS ilga no 27. aprīļa līdz 31. oktobrim. Pavisam piedalījās 22 valstu 2034 sportisti, kuru vidū bija tikai 36 drosmīgas, sevi daļēji atkailinošas sievietes. Toties sportistu skaits pārsniedza visu triju iepriekšējo spēļu dalībnieku summu (piemēram, pirmajās mūsdienu OS 1896. gadā Atēnās bija vien 311 olimpieši). Londonā tika uzcelts olimpiskais stadions ar 70 000 skatītāju vietām (2011. gadā uzbūvētajam ir 80 000 vietas), citas modernas sporta bāzes.
Latvija tolaik pat sapņos vēl nepastāvēja, bijām Krievijas impērijas Baltijas guberņa. Bet Krievija uz Londonu (pirmo reizi OS) nosūtīja tikai sešu sportistu delegāciju, kuru vidū latviešu nebija. Toties Krievijas impērijas sastāvā tolaik iežņaugtā Somija prata izcīnīt sev tiesības startēt kā atsevišķa valstskomanda – un kopvērtējumā ieņēma godpilno 12. vietu.
Jā, 1908. gada OS bija pirmās, kurās sāka rēķināt atsevišķu valstu iegūto medaļu un punktu (par pirmajām sešām vietām) summu, lai tad veidotu neoficiālā kopvērtējuma tabulu. Uzsveru – neoficiālā – jo SOK koncepcija noteica: sacensības notiek starp atlētiem, nevis valstīm.
Bet tajā 1908. gada reizē NKV pārliecinoši pārāki bija mājsaimnieki no Lielbritānijas delegācijas. Citādi nemaz nevarēja būt, jo tolaik nenotika kādas oficiālas atlases sacensības un kritēriji. Katra valsts nāca ar to, ko uzskatīja par vajadzīgu un iespējamu, tāpēc mājniekiem uz vietas izrādījās liels kvantitatīvais, līdz ar to arī kvalitatīvais pārākums. Otrie palika amerikāņi, atpaliekot par 200,7 punktiem.
Ar satriecošiem sasniegumiem IV. OS neizcēlās, tomēr jāatzīmē, ka olimpisko zeltu izcīnīja visu agrāko un nākamo laiku visvecākais olimpiskais čempions, zviedru strēlnieks Oskars Svans, kuram tobrīd bija jaukie 60 gadi. (Mūsu strēlniekam Afanasijam Kuzminam pērnajās spēlēs Pekinā gan iezīmējās 61 gadskārta; diemžēl – bez medaļas.)

Pirms 64 gadiem. Tās bija īpašas OS, kuras 1948. gadā atkal sarīkoja Londona. Ar kārtas skaitli XIV. – pēc tam, kad XII. un XIII. spēles izpalika Otrā pasaules kara dēļ. (Tās būtu bijis jārīko Tokijai un Helsinkiem.) Protama lieta: karš bija atstājis savu postošo iedarbību arī sportistu sagatavotības jomā, sacensības tika aizvadītas bez īpaši augstiem rezultātiem, vieglatlēti pat nesasniedza nevienu jaunu olimpisko rekordu. Tika lietotas tikai esošās sporta arēnas. Daudzas valstis, kaut gribēdamas, pēckara apstākļos nespēja nosūtīt pilnvērtīgas delegācijas uz olimpiskajām arēnām. Ne velti NKV pārākas bija kara neskartās zemes – ASV un Zviedrija. Savukārt Vācija un Japāna kā vienīgās kara vaininieces (par ko gan gribu strīdēties), uz Londonu togad netika uzaicinātas.
Vienalga, savs olimpiskais prieks un pārsteigums sportiskajai pasaulei tika. Par to gādāja trīsdesmitgadīgā holandiete Fanija Blankersa-Kūna. Ņiprā divu bērnu māmiņa pēc nesenām dzemdībām spēja izcīnīt četras (!) zelta medaļas sprinta distancēs. (Tiesa gan, līdzīgu panākumu jau bija sasniedzis slavenais somu gargabalnieks Pāvo Nurmi 1924. gada OS. Taču viņš iepriekš netika laidis bērnu pasaulē...)
Apstiprinot olimpisko principu „Sports, tu esi miers!” piedalījās 4099 sportisti no 59 valstīm, laikā no 1948. gada 29. jūlija līdz 14. augustam. Par spīti kara sekām – salīdziniet ar 1908. gada Londonu...
Latviešu sportisti, kaut arī kā savas valsts pārstāvji bija debitējuši OS jau 1924. gadā Parīzē, uz Londonu netika. Brīvvalsts atradās PSRS okupācijā, un padomju Olimpiskā komiteja nodibinājās krietni vēlāk, 1951. gadā, lai piedalītos 1952. gada OS Helsinkos (arī ar latviešu līdzdalību). Savukārt klaida latviešu pūliņi iekļūt olimpiskajās sacensībās (SOK sastāvā aizvien vēl bija neatkarīgas Latvijas pārstāvis Jānis Dikmanis) palika bez rezultātiem. Žēl gan, jo... vairāku latviešu vieglatlētu sasniegumi abās pusēs „dzelzs aizkaram” salīdzinot pārsniedza Londonas OS uzvarētāju rezultātus. Joprojām asumu nebija zaudējuši emigrējušie basketbolisti. Bet par mūsu kreņķiem vairāk – citreiz.

Pēc pusgada. Par trīskāršu olimpisko galvaspilsētu Londona tika nolemta pirms sešarpus gadiem, 2005. gada jūlijā, kad SOK balsojumā pakāpeniski pārspēja Maskavu, Ņujorku, Madridi un Parīzi, iepriekš jau Stambulu, Leipcigu, Havannu (?!) un Riodežaneiro. Tiek gaidīti apmerām 10 tūkstoši sportistu no 205 valstīm, lai startētu 26 sporta veidos, kuru vidū eksotiskākais ir kopš 2000. gada OS programmā iekļautais teikvondo. Pirmo reizi boksa ringā kāps sievietes (?!), turpretī beisbolistiem un softbolistiem olimpiskā pilsonība tika noraidīta.
Angļi lepni ziņo: „Londonā notiks olimpisko spēļu vēsturē varenākās un videi draudzīgākās spēles. Visas sporta celtnes pabeigtas, iekļaujoties laika un izmaksu grafikos, notiek pēdējie sīkdarbi.”
Jauki, taču tikmēr, kamēr neesam pamēģinājuši mantu uz zoba, no gavilēm atturēsimies.
Latvijas Olimpiskās vienības tvērienā ir 94 iespējamie Latvijas pārstāvji 14 sporta veidos, taču prātoju, ka uz Londonu aizbrauks apmēram trešā daļa no šī saraksta. Ceram uz tādiem iezīmīgiem, komentārus neprasošiem vārdiem, kā Ineta Radeviča, Māris Štrombergs, Viktors Ščerbatihs, Vadims Vasiļevskis, Ainārs Kovals, mūsu vienīgā sporta spēļu komanda pludmales volejbolā.
ASV mēdiju eksperti jau ir izspēlējuši Londonas spēles līdz pat pēdējai vietai. Latvijai viņu rēķinos paredzēta tikai viena medaļa (toties zelta – Štrombergam) un 59. vieta neoficiālajā kopvērtējumā. Var gadīties, ka dažs labs tam nevēlaspiekrist...
Vai patiesi mēdiji būs pareizi izmēdījuši?