Mums vajag vairāk krievu, nēģeru un leišu!

No Rīgas „Dinamo” 1987./1988. gada sudraba sezonas izskaņā visvairāk palikusi atmiņā nevis Artūra Irbes „zvaigznes” uzlēkšana, bet maiņa, kurā spēlēja Ustjkatavā dzimušais Čeļabinskas hokeja audzēknis Oļegs Znaroks un divi Maskavas „Dinamo” „pensionētie” hokejisti Vladimirs Šašovs un Nikolajs Varjanovs. Tā nebija rezultatīvākā maiņa, bet komandai deva morālo dopingu, mīcot pretiniekus pie apmalēm viņu zonā. Vienalga, vai pretiniekos bija toreiz švakais Ufas „Salavats Julajevs” vai „armijas mašīna” un nenoliedzams padomju hokeja līderis ACSK.

Kāpēc padomju laikā labi ja pieci latvieši augstākās līgas spēlēs „Dinamo” sastāvā tika laukumā? Varbūt kārtējais treneris iebraucējs (V. Tihonovs, V. Jurzinovs) priekšroku deva tādiem pašiem iebraucējiem? Bet varbūt tāpēc, ka viņi bija latvieši? Galu galā bez Irbes no „lieliskā sešinieka” dažādu iemeslu dēļ „noplīsa” gan Ilmārs Tomanis, gan Ulvis Katlaps, gan Mārtiņš Grundmanis, gan Ainārs Hehts, kurš nekautrējās apskādēt atzītas PSRS izlases vērtības Vjačeslava Fetisova sejas pantus. Tālāk tika vien pašreizējais Rīgas „Dinamo” ģenerālmenedžeris Normunds Sējējs un Znaroka „ieroču nesējs” Balašihas MVD un Latvijas izlasē Harijs Vītoliņš Trešais.

Kāpēc krievs uz starta iziet ar vārdiem „da, kto ti takoj???” (krievu val. - kas tu vispār tāds esi?), bet latvietis ar domu „ko tad es ar tiem amerikāņiem, krieviem un vāciešiem?” Kur bija latviešu sportisti, kas ļāva pirmo olimpisko zelta medaļu neatkarīgās Latvijas vēsturē izcīnīt Igoram Vihrovam? Kāpēc „bagātākie” no brīvvalsts sportistiem ar divām olimpiskajām medaļām ir Saeimas deputāts svarcēlājs Viktors Ščerbatihs un bijušais kanoe airētājs Ivans Klementjevs? Kāpēc tas nevarētu būt kāds latvietis ar skaistu un retu latvisku uzvārdu, piemēram, Freibergs vai Kalvītis? Acīmredzot latviešiem tas kantes nerīvē.

Par spīti statistikai, kas liecina, ka latviešu Latvijas iedzīvotāju sastāvā 1989. gadā bijis 52,05%, 2000. – 57,65%, bet 2009. – 59,20%, no 14 vasaras olimpiskajām medaļām pēc „lielās un nedalāmās” sairšanas tikai piecas nopelnījuši pamatnācijas pārstāvji... Visu cieņu Mārtiņam Rubenim, kuram tas vienīgajam izdevies ziemā.

Kāpēc virsrakstā minēti leiši? Ir teiciens „nekaunīgs kā leitis”. Un tieši tādam sportistam ir jābūt – sportiski nekaunīgam! Tādam kā Andrjum Mažutim basketbolā, kurš savam sedzamajam „pielīp” un sāk krist viņam uz nerviem. Tādam kā kādam manam paziņam lietuviešu tautības basketbolistam amatierim, kurš 1992. gadā uz jautājumu, kas uzvarēs Barselonas olimpiskajās spēlēs basketbolā, kā no ložmetēja izšāva „Lietuva!” Kad ilgi biju mēģinājis viņu pārliecināt par to, ka ASV pārstāvēs „Dream Team” ar Maiklu Džordanu un „Maģisko” Džonsonu priekšgalā, beigās viņš viedokli nebija mainījis: „Man liekas, ka Lietuva vienalga uzvarēs.” Un viņš tā Lietuvā nedomāja vienīgais.

Ja pat Mārim Štrombergam pēc izcīnīta BMX zelta Pekinā pirmajās sacensībās ASV profesionālajās līgās kājas trīcēja, ja sportisti pēc mačiem stāsta, ka viņam traucējušas līdzjutēju pārāk lielās cerības un prasība pēc medaļas vai ja medaļu kandidāts brauc uz olimpiādi ar vārdiem „var jau būt, ka kaut kas sanāks”, ar kādām domām uz turieni brauc kvalifikācijas normā knapi iekļāvušies mūsu sportisti?

Protams, Latvija savā vēsturē ir piedzīvojusi ne mazums „loga ciršanu” dažādos virzienos, un Latvijas iedzīvotāji, atšķirībā no zemgaļiem, kuri, nevarot pieņemt sakāvi, pamuka Dienvidu virzienā, bija spiesti klanīties daudzajiem kungiem. Acīmredzot dabiskās atlases ceļā tautā palikuši tie, kam muguras locīšana padevusies visbrangāk, bet savu uzskatu paušana un sava spēka izrādīšana noslēpta aiz tālākā pakša. Tāpēc tie latviešu sportisti, kas tomēr tiek pie panākumiem, ir godājami vairāk par brīvības cīņu varoņiem, savukārt citu tautību medaļniekiem jāsit uz abiem pleciem, ka palīdz valsts integrācijas jautājumā vairāk par Nacionālo īpatnību valdību.

Ja Saeima (ko esam ievēlējuši mēs), tātad mēs, var „par vērienīgu finansiālu atbalstu Latvijas Olimpiskajai komitejai, valsts kultūrai, sportam un veselībai” un nopelniem „finanšu struktūras sakārtošanā, banku darbības normalizēšanā Latvijas tirgū, ekonomikas atjaunošanā un veiksmīgā sadarbībā ar Latvijas Banku un Finansu ministriju” ne tikai iebalsot Latvijas pilsonību Valērijam Karginam un Viktoram Krasovickim, kuri ir tik veiksmīgi sadarbojušies, ka Latvijas valstij par brīvu atdevuši uzturēšanai nabagmāju, t.i., „Parex banku”, tad kāpēc mēs nevaram iedot pilsonību lietuviešiem, krieviem, amerikāņiem, kaut vai Šeišeļu salu sportistiem, ja viņi ir labāki par mūsējiem, ja mēs gribam uzvarēt un pašu spēkiem to nevaram paveikt. Būs gan panākumi, gan piemēri, no kā mācīties. Un nav, ko skaust citus par to, ka viņi paveic to, ko paši nevaram.

P.s. Visdziļākā cieņa pret tiem nacionālo kadru sportistiem, kas neatbilst aprakstam, kā arī tiem, kas par spīti atbilstībai tam ir sasnieguši panākumus. Un, protams, tiem citu tautību sportistiem, kas bez vaidēšanas latviešu vietā vilkuši sporta panākumu vezumu.

P.p.s. Ja kādu uztrauc virsrakstā izmantotais apzīmējums "nēģeris", iesaku pameklēt skaidrojumu Konversācijas vārdnīcā vai vienkārši latviešu tautas pasakās.