Nospēlējām, cienīgi zaudējām un... Aizmirsām?

Var atrast trūkumus komandas spēlē jebkurā uzvarētā spēlē un vēl jo vairāk jebkurā zaudētā spēlē. Arī tad, ja uzvari pārliecinoši vai sīvā spēlē objektīvi stiprāku konkurenti, arī tad, ja zaudē pasaules TOP līmeņa komandai. Atšķirība tikai tajā ziņā, kāpēc trūkumi tiek meklēti. Pēc Latvijas izlases zaudējumiem Londonas olimpisko spēļu ceturtajai un trešajai komandai - attiecīgi Ungārijai un Horvātijai - lielas vilšanās nevajadzētu būt. Cienīgi zaudējumi divām no pasaules spēcīgākajām komandām. Ja nav nekāda prieksšata par spēku samēru handbolā, par to, kas klubu un Latvijas virslīgas čempionāta līmenī esam mēs paši un kas šajos līmeņos ir mūsu konkurenti, tad, protams, drīkst arī "vārīties" gan par nepavisam īsto sastāvu, gan par nepareizu spēlēšanu, gan par neīstajiem treneriem u.tt. Nezināšana taču nav šķērslis, lai kādu kritizētu vai pat nogānītu. Diemžēl nav šķērslis... Daudz svarīgāk, lai pašā rokasbumbas sabiedrībā itin visos līmeņos saprastu, ka nedrīkst tikai nospēlēt šādas spēles, cienīgi zaudēt tajās un aizmirst par tām līdz nākamajam turnīram. Latvijas izlases katra spēle savā laukumā ar pasaules klases komandu ir handbola svētki, taču pēc katriem svētkiem seko ikdiena.

Var ar alus glāzi rokās gudri prātot par to, ka izlasē esot vajadzējis ņemt to un to, nevis šo vai šo spēlētāju, jo tie divi pirmie, raug, met daudz golu Latvijas čempionāta spēlēs. No vienas puses - loģiski, no otras - nekādas loģikas, jo Latvijas (un vēl vairāku citu valstu) virslīgas čempionāts pret spēlēm ar nupat redzēto Horvātiju ir kā zeme pret debesīm. Tad varbūt labāk "izlaist" kādu alus glāzi un veltīt kaut nedaudz laika informācijas iegūšanai. Pašreizējā izlases sastāvā no tiem spēlētājiem, kuri treneriem bija pieejami, trūka tikai Aivja Jurdža un Raimonda Šteina. Varbūt vēl kāda vietā varēja būt kāds cits, taču tas neko būtiski vairs nemainītu. Daži spēlētāji dažādu iemeslu dēļ jau kādu laiku izlases rindās nespēlē, vēl par kādu nav īsti objektīvas informācijas, bet eksperimentēt pirms kvalifikācijas spēlēm laika vairs nav. Tieši laika trūkuma dēļ treneriem diemžēl nav iespējams ļauj iejusties izlasē un saprast (sajust),ar ko atšķiras spēles līmenis tajā ar spēles līmeni klubā virslīgas čempionātā, dažiem pašmāju komandu jaunajiem spēlētājiem. Debitants mums tāpēc bija tikai viens - pagājušās sezonas labākais Latvijas virslīgas vārtsargs Gatis Kozlovs un ludzānietis savu iespēju labi izmantoja. Par līdzīgu problēmu sūdzējās arī Horvātijas izlases galvenais treneris Slavko Goluža, taču nesalīdzināsim nesalīdzināmas lietas - horvātu un mūsu izlases rezervju iespējas... Golužam un citu tamlīdzīga līmeņa izlašu treneriem ir jāizvēlas labākos starp labākajiem kandidātiem, bet mums nereti vajag atrast kādu izlasei pieņemamu spēlētāju, lai tajā vai citā pozīcijā vispār būtu maiņa.

Baltijas līgas čempionātā iepriekšējās divās sezonās kopā divas no mūsu spēcīgākaj;am pašmāju komandām - Dobeles TENAX un LSPA - ir guvušas tikai vienu uzvaru un vienu neizšķirtu (abas reizes LSPA) spēlēs ar Lietuvas, Igaunijas un Somijas komandām. Pagājušajā sezonā - neviena punkta... Šosezon Baltijas līgā atkal spēlē Minskas ASK un šīs sezonas pirmajā sešās spēlēs abām mūsu komandām pa trim zaudējumiem, turklāt tikai viens ar mazāku nekā 5 vārtu starpību (TENAX komanda Kauņā). Toties bija LSPA komandas 19:43 Klaipēdā pret Lietuvas čempionu. Jā, nebija triju pamatsastāva spēlētāju, bet mēs taču nezaudējām ar 5 vai 10, bet gan ar 24 (!) vārtu starpību. Kāds tam sakars ar izlasi? Vistiešākais. Lietuvas un Igaunijas labākajos klubos spēlē tikai daži izlases spēlētāji un nebūt ne galvenie šo valstu izlašu līderi. Par kādām izlases rezervēm no virslīgas klubiem, turklāt vēl ne tikai no trim pirmajiem, var vispār būt runa? Lai spēlētu izlasē, vispirms ir jāatbilst tās līmenim un kā sasniegt kaut vai izlases kandidāta līmeni, kā sasniegt meistarību un trenētību, kas ļautu kaut vai iet uz maiņu un palīdzēt dažas minūtes - tā ir lielākā problēma. Ja esi spēlējis tikai pašmāju turnīra līmenī, ja trenējies amatiera režīmā, tad nevari būt reāls palīgs spēlēs pret pasaules labākajām vai pat pret vienkārši labām izlasēm. Spēlēs ar Ungāriju un Horvātiju no pašmāju klubu spēlētājiem reāli spēja palīdzēt tikai Austris Tuminskis, Helmuts Tihanovs, Oskars Arājs un jau pieminētais Kzolovs. Pirmais aizvadīja labas divas iepriekšējās sezonas Portugālē un kāds Tuminskis būs Ludzas komandā, to mēs redzēsim tuvāk pavasarim (ja viņš, protams, neaizbrauks spēlēt uz ārzemēm; cerams, ka aizbrauks). Tihanovs ir viens no pieredzējušākajiem izlases spēlētājiem un īpaši vārtsargam tas ir liels trumpis, savukārt Arājs jau vairākas sezonas ir izlases redzeslokā. Savukārt Kozlovs apliecināja, ka ar attiecīgu darbu arī no Latvijas virslīgas komandas var tikt izlasē, var tikt pie vārda un vārtsarga pozīcija tomēr savā ziņā ir īpaša. Droši vien, ka varēja saspēles vadītāja vietā pamēģināt Kasparu Lisovski, kuram arī pieredzes netrūkst, bet vēl... Pamēģināt, protams, varēja jebkuru, jo neviens nav paņemts izlasē "par skaistām acīm", taču pārāk liela ir atšķirība meistarībā un trenētībā starp Latvijas virslīgas klubu labākajiem un ārzemju klubu (arī no Vācijas 3. līgas!) spēlētājiem. Pērn par to varējām ļoti labi pārliecināties (arī salīdzinājumā ar Lietuvas - it īpaši, jo lietuviešiem bija gandrīz tikai pašmāju komandu spēlētāji - un Igaunijas izlasēm un viņu pašmāju klubu spēlētāju devumu) Rīgas domes kausa izcīņā un decembra beigās būs šāda iespēja salīdzināt vēlreiz, turklāt šoreiz pretī nāks arī Krievija un Baltkrievija, kuras janvārī piedalīsies pasaules čempionāta finālturnīrā. Latvijas izlases rindās būs vairāk pašmāju komandu spēlētāju un viņiem tiks dota iespēja. Vispirms jau sajust atšķirību... Jācer, ka tiks izdarīti arī secinājumi.

Nav diemžēl Latvijas izlasei iespēju (uzaicinājumi ir!) aizvadīt vismaz 3-4 turnīrus gadā vai regulāri (piemēram, tikai ar labākajiem pašmāju klubu spēlētājiem un tikai diviem trim leģionāriem) piedalīties pārbaudes spēlēs, kur ļaut pamazām ienākt izlasē labākajiem pašmāju komandu spēlētājiem. Sanāk gluži vai apburtais loks - labākajiem vajadzētu tiekties uz ārzemju komandām (otrs ceļš vai laikam pat pirmais ceļš - krietni uzlabot treniņdarbu pašmāju klubos), taču viņus neviens nezina, jo patiesībā tikai izlases rindās vari būt pamanīts (mūsu klubi jau kuro sezonu Eiropas kausu izcīņā nepiedalās, bet Baltijas līgā jābūt patiešām ļoti izteiktam līderim, lai tevi ievērotu), bet izlasē no Latvijas virslīgas komandas tikt grūti. Junioru un jauniešu izlases? Jā, tām seko, taču diezin vai kāds īpaši ievēros spēlētāju (-us) komandā, kas, piemēram, ar 11:41 zaudē Šveicei (U20), ar 13:43 - Slovēnijai un pat ar 29:36 - Luksemburgai (U18)... Kā tad uz labiem ārzemju klubiem tika Jurdžs, Krištopāns, Lilienfelds, Dude un citi? Savulaik mums bija komanda ASK ("Dambis"/ASK, ASK/AB.LV) trenera Andra Gulbja vadībā, kas bija Baltijas līgas čempione, kas Eiropas kausu izcīņā bija cienīgs pretinieks jebkuram klubam, tad varēja atļauties pat neaicināt izlasē spēlētājus no zemāka (nevis zema, bet zemāka!) ranga ārzemju klubiem... Krištopāns tajā komandā nespēlēja, taču tas jau ir atsevišķs stāsts arī Daiņa īpašo dotību dēļ - par 211 cm garu talantīgu kreikli, kur izlolots dzimtajā Ludzā un ticis pie ļoti laba trenera un labā treniņprocesā Slovakijā. Vispirms jāceļ bērnu un jauniešu trenētības un apmācības līmenis, tad treniņdarbs klubos un tikai tad varēs skatīties Latvijas virslīgas labāko vārtu guvēju sarakstā un teikt, kāpēc izlasē nav uzaicināts tas vaits cits no rezultatīvākajiem. Vispirms Latvijas labākajām komandām jāsāk kaut ko uzvarēt Baltijas līgā. Tās pozitīvās pārmaiņas, kas šosezon noris Latvijas rokasbumbā, ir tikai pirmā bezdelīga.

Priecē, ka Dobelē spēlē ar Horvātiju bija ļoti daudz bērnu - jauno handdbolistu. Jācer, ka gan spēles laikā un pārtraukumā, gan pēc spēlēs un vēlāk jau treniņos treneri saviem audzēkņiem pastāstīja, ko viņi redzēja, kas un kā viņiem jādara, lai kādreiz arī varētu kaut pietuvoties tādam līmenim. Arī Duvnjakam, Kopljaram, Alilovičam, Vukovičam, Čupičam un citiem rokasbumba taču sākās bērnībā. Izlase nevar pastāvēt, gūt panākumus vai piedzīvot neveiksmes atrauti no visa pārējā sporta veida.