Hokejs. Krievija. Bandīti

Pēdējo dienu laikā Krievijā uz pāris dienām piemirsa par "otro spēcīgāko līgu pasaulē" KHL. Hokeja ļaužu un žurnālistu uzmanība bija apstājusies Tambovā, kur Krievijas ainiņām raksturīgi notikumi risinājās Krievijas Hokeja Līgas (nejaukt ar mums labāk zināmo KHL) spēle starp HK "Tambov" un Smoļenskas "Slavutič" (pēc ranga trešā līga). Ja kādā no spēles pārtraukumiem ģērbtuvē starp vienas komandas spēlētājiem notiek kārtība veču saruna, tas nav nekas ārkārtējs. Droši vien, ka arī tepat Latvijā ģērbtuvēs spēlētāji izskaidrojās ar skarbiem vārdiem un kulaku vīstīšanu.

Līdzīgs gadījums notika minētās spēles otrajā pārtraukumā, kad savā starpā sakāvās HK "Tambov" spēlētāji Jevgeņijs Muzafarovs un Pāvels Tapiļskis. Abi mēģināja izskaidroties, kurš ir lielāks vaininieks zaudētajos vārtos (HK "Tambov" tobrīd atradās zaudētājos ar 1:4, bet visā spēlē piekāpās ar 3:10). Skaidrošanās beidzās ar kārtīgu kautiņu. Vienam zila acs, otram arī sabojāta fizionomija... Kam negadās. Izkāvās un miers, ejam spēlēt tālāk, taču kas notika pēc tam, to tiešām nevar izprast bez polša.
Tambovas komandas galvenais treneris ir (bija) Nikolajs Mišagins, kura roku darbs ir Kazahstānas hokeja "ceļinas" augšāmcelšana. Viņš daudzus gadus strādājis Ustjkamenogorskā, izveidojis tagadējo Astanas "Baris", bijis Kazahstānas izlases galvenais treneris tajā zīmīgajā Turīnas olimpiskajā turnīrā, kurā kazahi izcīnīja 9. vietu. Mišagins ir Kazahstānas nopelniem bagātais treneris un, kā izrādījās, tad viņš bija vienīgais, kurš iejaucās notikumā, kas sekoja pēc notikumiem Tambovas komandas ģērbtuvēs.
- Tā bija otrā sapārotā spēle. Pirmajā mēs zaudējām ar 3:4. Komandu mums nav nekāda spēcīgā, daudz vietējo jauno spēlētāju, kuru meistarības līmenis ir zem vidējā. Otrajā spēlē pēc otrās trešdaļas zaudējām ar 1:4. Jūtu, ka uz rezervistu soliņa un saspringta situācija un tāpēc lūdzu kapteini Iļju Fedosovu nomierināt tautu. Īpaši Pašku Tapiļski. Viņš ir komandas līderis, ātri uzvelkas un spēles laikā vairākkārt sabļāva uz komandas biedriem. Pārtraukumā kopā ar palīgiem atrodamies treneru istabā. Ienāk komandas direktors Vladimirs Vinogradovs un uzdeva standarta jautājumus: kā spēle, kāds noskaņojums, kas, kā, kāpēc? Vai nevar drusku iespringt, jo uz spēli atnākuši daudz veterānu un nebūtu pieklājīgi viņu priekšā zaudēt vēl vienu spēli. Pēkšņi ģērbtuvēs ieskrien viens no maniem palīgiem Romāns Burmistrovs: "Nikolaj Ivanovičs, ģērbtuvēs notiek kautiņš! Topiļskis ar Muzafarovu sit viens otru". Padomāju, nevar taču būt, ka Muzafarovs kaujas! Viņš ir vienkāršs puika no Urāliem, kluss, pat mušu nenositīs. Kā vēlāk izrādījās, tad tiešām, viņš kāvās. Noskaidrojās, ka kautiņu iesāka Topiļskis, taču Muzafarovs neļāva sev kāpt uz galvas un sadeva viņam kārtīgi. Dodos uz ģērbtuvēm un, tiešām - stūrī sēž Žeņa ar sasistu seju. Prasu - vai varēsi spēlēt? Protams. To pašu jautāju arī Topiļskim, kura acis ir vienos zilumos. Viņš atteicās... Te ģērbtuvēs ierodas Vinogradovs: "Mužiki, aizmirstam par kautiņu, ejam laukumā un mums ir jāuzvar".
Kad dodos uz trešo periodu, pamanu, ka komandas direktors sarunājam ar četriem tēviņiem. Pamanīju, taču tam nepievērsu lielu uzmanību. Paeju viņiem garām un tad dzirdu troksni un bļaušanu. Atskatos un redzu, ka viens no tiem tēviņiem sit pa galvu Žeņam. Muzafarovam ķivere aizlido pa gaisu un viņš saņem vēl vairākus sitienus pa galvu. Žeņka nokrīt un redzu, ka viņš nesaprot notiekošo. Tie četri turpina guļošo sist ar kājām. "Ko jūs darāt, kretīni?". Pats interesantākais, ka komandas direktors stāv, košļene kustina viņa žokļus un neko nedara. "Ko tu stāvi un brīnies? Tavu spēlētāju taču sit un tūlīt līdz nāvei nositīs?", kliedzu Vinogradovam sejā. Bet viņam viss pie vienas vietas: klusē, nav tava darīšana. daudz muldēsi, arī pats dabūsi pa purnu. Žeņka vienās asinīs guļ uz grīdas, nekustās. Kopā ar komandas biedriem knapi izvilkām viņu no tēviņu nagiem. Atradu nestuves - viņš ir bez samaņas. Mēģinu sameklēt ārstu! Iedomājieties, nav ārsta! Un tā ir oficiālā Krievijas Hokeja Līgas spēle. NVA ĀRSTA! teikšu vēl vairāk, arī komandā mums nav ārsta, Mums nav masāžista, nav tehniskā administratora, Nav pat medmāsiņas! Par laimi pretinieku komandai bija ārsts un viņš kopā ar treneriem palīdzēja. Atskrēja arī halles medmāsiņa. Neviens nespēj atgūt samaņu Žeņam. Izsaucām "ātro palīdzību", kura ieradās pēc 40 minūtēm. Savu dēlu aizsūtīju līdzi Muzafarovam uz slimnīcu. Par laimi, Žeņa vēlāk nāca pie samaņas. Kamēr mēģinājām viņam atgūt samaņu, spēle jau bija atsākusies un daļa no manas komandas jau bija izgājusi laukumā. Tikai pēc spēles tiesneši uzzināja par notikušo.
Spēle beidzās un es uzreiz uzrakstīju atlūgumu un taisnā ceļā pie direktora Vinogradova. "Nomierinies, viss ir normāli". Es apstulbstu un atbildu: "Nekad savā trenera karjerā nebiju juties tik pretīgi un zemiski. Tavu acu priekšā tiek spārdīts puika, bet tu mierīgi gremo košļeni. Es šādā kompānijā nevēlos turpināt strādāt un rakstu atlūgumu".

"Kaut rīt pazūdi", atcērt Vinogradovs. Kopš 27. oktobra cenšos atrast direktoru lai viņš paraksta atlūgumu, bet viņš slēpjas. Tiku pat līdz apgabala pirmajam vicegubernatoram Aleksandram Sazonovam, kurš solīja noskaidrot esošo situāciju. Tā līdz pat šai dienai atrodos Tambovā. Vinogradovs man neļauj vadīt komandu, taču atlūgumu nav parakstījis. Nonāca pat tiktāl, ka man lika uzrakstīt paskaidrojumu, kāpēc neatrados ģērbtuvē, kad notika kautiņš. Nācās paskaidrot, ka pārtraukuma pirmajās desmit minūtēs ļauju puikām atpūsties no treneriem, vienam no otra. Šajā sakarā atcerējos kādu gadījumu. Mums bija spēle Ļipeckā. Mūsu jaunākais puika, 1994. gadā dzimušais Sergejs Kuzmins salauza roku. Kamēr puika aiz sāpēm bļāva, Vinogradovs sēdēja tribīnēs un nedarīja neko. Bija pilnīgi vienaldzīgs. Atgādinu, ka mūsu komandā nav ārsta. Tas taču ir kauns!
Pēc visa notikušā man bija jāsniedz liecība policijā. Izmeklētājs bija atnācis pie manis uz mājām. Izstāstīju visu līdz pēdējam sīkumam... Pēc tam uzzināju, ka kāds no spēles skatītājiem bija izsaucis policiju, arī OMON, kurš aplenca sporta pili. Tikmēr Vinogradovs visu komandu sapulcināja ģērbtuvēs un komandēja: "Ar mentiem es pats tikšu galā. Jūs neko neesat redzējuši, neko dzirdējuši. Mēs taču esam banda!". Iedomājieties - BANDA! Starp citu, tos četrus tēviņus pamanīju arī Ļipeckā kopā ar Vinogradovu. Secinājumus izdariet paši...

Pēc visa notikušā slimnīcā nogādātais Muzafarovs ātri tika izrakstīts no tās un pārvests uz kluba bāzi. Par to parūpējās Vinogradovs. Lai cietušais ir tālāk no acīm un nepaspēj izmuldēties. "Hokejista veselības stāvoklis ir normāls", pirmais diagonozi nosaka Vinogradovs. Tik normāls, ka Muzafarovs pats pamet bāzi un dodas uz slimnīcu, kur viņam tiek konstatēts smags smadzeņu satricinājums un gultas režīms. Muzafarovs nevēlējās klusēt un lieta ir nonākusi Tambovas policistiem uz galda. Arī Topiļskis izpleta pirkstus un ... devās uz policiju lai iesniegtu sūdzību pret Muzafarovu, jo viņš ģērbtuvē iesāka kautiņu. "Nojaušot, ka šī lieta tik vienkārši nebeigsies, ka tajā ir iesaistīti vietēji kadri, visticamāk, ka mans turpmākais ceļš būs uz apgabala tiesu, bet es cīnīšos lai vainīgie tiek sodīti", kaujinieciskumu pauž Muzafarovs.