Ejam uz kino... ieraudzīt basketbolu?

Filmas veidotāji Aigars Grauba un Andrejs Ēķis uzsver: tagad Latvijā visu vecumu ļaudis, bet īpaši jaunieši, uzskata, ka viss, kas darīts un sasniegts pirmās republikas laikā, ir pašsaprotami radies atbilstoši savam laikam. It kā pats no sevis. Aplam, jo tukšā vietā nekas nerodas, ikvienu darbu, ikvienu sasniegumu piepilda cilvēki, viņu rīcība un likteņi. Jā, arī varoņdarbi, par kuriem jārunā, par kuriem jāatgādina.

„Jaunā latviešu spēlfilma «Sapņu komanda 1935», kuras pirmizrāde notiks dienu pēc Latvijas valsts dzimšanas dienas svinībām, būs stāsts par vienu no nepelnīti maz zināmām lappusēm mūsu valsts sporta vēsturē – stāsts par Latvijas basketbola valstsvienības ceļu līdz uzvarai pirmajās Eiropas meistarsacīkstēs basketbolā Ženēvā 1935. gadā.”
Šo SIA Platforma (filmas producente) apgalvojumu gribas apstrīdēt. Basketbola sabiedrībā pietiekami plaši un bieži apcerēts Latvijas 1935. gada uzvaras fakts un pārdzīvots, ka mūsdienās ne uz ko tādu neesam vairs spējīgi. Ir skanējuši arī aicinājumi beigt lepoties ar seniem lauriem un pievērsties tikai šodienai, esošās grūtības risinot praktiski un bez liekas lepnības. Taču... tautai, kura nezina savu vēsturi, nav pamatu, uz kuriem būvēt to šodienu – un nākotni.
Iespējams gan, ka plašas publikas zināšanas par svarīgo notikumu pirms 77 gadiem ir nepietiekamas. Bet dumjība jau neattiecas tikai uz basketbolu. Nupat kinematogrāfisti, domādami par savu nākamo projektu, aptaujājuši 100 jauniešus vecumā no 15 līdz 20 gadiem, vaicājot: ”Kas ir Namejs?”. Tikai 3 (!!!) gudrīši zinājuši teikt, ka Namejs bija zemgaļu virsaitis 13. gadsimtā. Trīs procenti! Visiem pārējiem Namejs zināms kā šņabis, minēts arī kā datorspēle (kāda nepastāv). Preses konferencē aktieris Jānis Āmanis satraucās, ka nupat jaunatnei braucot virsū pārlieku šerpi. Vai nu? Trulums ir tad, kad tāds opis kā šo rindu rakstītājs, iespiež jaunekli kaktā un, pirkstu kratīdams, pauž neapstrīdamas patiesības: tas ir labi, tas ir slikti, dari tā un tā. Kad liekam lietā tik iespaidīgu skaidrotāju un parādītāju, kāds ir kino, tad rezultāts ir par labu sapratnei – ar mākslas tēlu starpniecību, ar līdzpārdzīvojumu.
Režisors Aigars Grauba: „Tālaika spēles Ženēvā ir restaurētas, taču pārveidotas mākslas filmas vajadzībām. Mēs zinām, kas toreiz notika, burtiski punktu pa punktam, taču neatkārtojam tieši, jo neveidojam jau dokumentālo kino. Mani fascinēja vispirms trenera Valdemāra Baumaņa personība, kura tad arī radīja šo fenomenu – Latvijas vīrus kā Eiropas čempionus. Un rosināja mūsu filmu.”
Producents Andrejs Ēķis: „Liels bija sabiedrības, uzņēmēju atbalsts filmas tapšanā. Valsts devums finansējumā ir apmēram piektā daļa – kā sēkla turpmākajai augšanai. Bez lielāko Latvijas uzņēmumu līdzdalības nebūtu iespējams uzņemt tik apjomīgu un kvalitatīvu filmu.”
LMT prezidents Juris Binde: "Latvijas valsts neilgajā vēsturē bijis daudz spožu mirkļu, kas ļoti palīdzējuši nacionālās pašapziņas veidošanā. Gadiem ritot atmiņas pagaist, taču gaiša nākotne var būt tikai tādām tautām, kuras zina un godā savu pagātni. LMT, būdams tehnoloģisks uzņēmums ar skatu nākotnē, augstu novērtē ikvienu māksliniecisku iniciatīvu pastāstīt jaunākajām paaudzēm par senču paveikto, jo iedvesmojoši piemēri mudina pilnveidoties, tiekties uz augstākajiem mērķiem. Šādu apsvērumu dēļ esam līdzdarbojušies tādu vēsturisko filmu kā «Rīgas sargi» un «Rūdolfa mantojums» tapšanā, tāpēc lēmums atbalstīt «Sapņu komandu 1935» bija pašsaprotams. Mums šķita svarīgi, ka filmas ideja un vēsturiskais saturs var dod stimulu jauniem un talantīgiem cilvēkiem uzdrošināties, riskēt, un, ieguldot darbu un entuziasmu, kļūt par izcilībām savā jomā ne tikai Latvijā, bet arī Eiropā."
Producenti: „Filmas centrā ir treneris Valdemārs Baumanis, kurš spēja aizraut un pārliecināt no dažādām sporta biedrībām nākušos sportistus, ka viņi ir komanda. Labākā komanda! Valdemāru Baumani filmā atveido aktieris Jānis Āmanis, viņu priekos un grūtās dienās vienmēr atbalsta viņa kundze Elvīra (Inga Alsiņa), komandai trenēties palīdz arī Rihards Dekšenieks (Vilis Daudziņš). 1935. gada Latvijas basketbola «sapņu komanda» ir Rūdolfs Jurciņš (Mārcis Maņjakovs), Jānis Lidmanis (Jānis Vimba), Eduards Andersons (Artūrs Putniņš), Džems Raudziņš (Andris Bulis), Edgars Rūja (Miķelis Žideļūns), Andrejs Krisons (Gints Andžāns), Valdis Melderis (Mārtiņš Počs), Herberts Gubiņš (Artūrs Krūzkops), Aleksejs Anufrijevs (Viktors Ellers), Mārtiņš Grundmanis (Mārtiņš Liepa). Pārējās lomās Uldis Norenbergs, Pēteris Gaudiņš, Lāsma Kugrēna, Normunds Bērzs un citi.”
Aktieru atlase ritēja ļoti nopietni, vērtējot arī viņu basketbola, ne tikai skatuves prasmi. Un izrādījās, ka basketbolu Latvijā pieprot katrs, kam divas kājas, divas rokas, un... galva! Treneru Aināra Bagatska un Jāņa Rimbenieka vadībā Valmieras olimpiskajā centrā (kurš laipni piedāvāja telpas bez atlīdzības) nopietni gatavojās Latvijas, Spānijas, Ungārijas, Šveices 1935. gada valstskomandas. Skatoties uzņemto materiālu jāsecina: pamatvingrinājumi treniņos tādi bija toreiz, tādi nereti ir arī šodien.
Filmu no 19.novembra varēs redzēt Rīgā kinoteātros "Spelndid Palace" un "Forum Cinemas", (seansi no pl. 10.30) kā arī Valmierā kinoteātrī "Gaisma", bet no 23.novembra arī kinoteātrī "Cianmon", un Liepājā, Daugavpilī, Siguldā, Ventspilī, Talsos, Madonā, Smiltenē, Saldū. Savukārt viena no filmas galvenajām sponsorēm, kompānija BTA, dāvinās iespēju Sapņu komandu noskatīties sporta skolās visā Latvijā. Vēl—no 8.novembra portālos Facebook un draugiem.lv var iegūt iespēju redzēt filmu īpašā seansā, kas notiks 19. novembrī pl. 14:00 kinoteātrī „Splendid Palace”. Lai to izdarītu, portālos izvietotajā aplikācijā „Paņem laimīgo basketbola bumbu!” jāpaceļ virtuālu bumbu, zem kuras, iespējams, paslēpts ielūgums uz filmu divām personām.
Pirmizrādi gaidu ar lielu nepacietību: kā gan filmas veidotājiem būs izdevies veidot basketbola sacensību ainas. Lielākajā tiesā līdz šim skatīto sporta filmu inscenētās sacensības izraisa labākā gadījumā smaidu, citā reizē – pat sašutumu par acīm redzamo samākslotību. Manuprāt ticamākās, emocionāli iespaidīgākās lentes ar sporta tematiku „Roko un viņa brāļi” kā arī „Tāda ir sportista dzīve” uzņemtas tālajos piecdesmitajos gados, tālās zemēs. Padomju latviešu „Karalienes bruņinieks” (vieglatlētika, Juris Grustiņš) un „Tāpēc, ka esmu Aivars Līdaks” (par zēnu basketbolu) augstāk par viduvējību savā laikā nesniedzās.
Bet kas tagad būs?