Pilnīgs...košečkins.

Vēl jau ir citi vārdi un durvis – improvizācija, radošums, apķērība, viltība, pārsteigums... No visa tā kaut kas pa druskai šim „Dinamo” ir, vienīgi – ļoti pa druskai... Maz. Līdz ar to nākas bezkaislīgi atzīt, ka viņi var spiest, presingot, dominēt, iegūt vai pazaudēt iniciatīvu, bet – tā arī palikt pie... Košečkina nabiņas. „Severstaļ” vārtsargs šajā gadījumā ir izvēlēts kā piespiedu metafora, jo viņš visnotaļ konkrētā vakarā ar savu augumu (solīds rāmis, piekritīsiet) un darbībām sniedza atbildi par Rīgas komandas potenciālu. Tāpēc arī virsrakstā rakstu „košečkins” ar mazo burtu, kas šajā gadījumā varētu būt precīza diagnoze sniegumam, ko raksturo viduvēju spēlētāju centieni spēlēt hokeju. Latviešiem ir vēl labāks vārds – normāli. Tas nozīmē, ka mums ir normāla komanda, normāli spēlētāji un normāls rezultāts, bet – pietrūkst labā... Paņemam kaut vai pagājušo sezonu. Vai kāds no šobrīd esošajiem ir aizstājis Sprukta nestandarta piespēles, Ozoliņa radošo pārgalvīgumu, Miķeļa pārskrējiena asumu, Ņiživija asprātību vai Hosas bumbvedēju? Atgādinu, arī viņi spēlēja un pielāgojās pie tām prasībām, kas izvirda no trenera Rautakalio vulkāna... Tā nebija paraugsezona, bet tomēr – minimālo mērķi izdevās sasniegt, ko daudzi bija ap šo pašu laiku pirms gada jau ierakstījuši skurstenī. Tagad jauns rudens, bet noskaņas treneru galā tās pašas. Tiesa, ir cita komanda. Cita – ja kāds nav pamanījis. Ar jauniem izpildītājiem. Kas notiek?

Vispirms vēlos kliedēt vienu mītu, kas kaut kādā mērā līdzjutēju apziņā ir nosēdies kā visu zaudējumu pamats – proti, somu treneris liek tikai skriet un ar šādu taktiku mēs izskatāmies žēlīgi. Skriet viņš liek, jo to dara šajā līgā visas komandas. Žēlīgums nav salīdzināms ar pirmajām sezonām, kad mēs pret potenciāli labāk nokomplektētākām komandām vairākas minūtes netikām ārā no savas zonas. Kas attiecas uz spēlētāju individuālo varējumu, tad tam ir dota improvizācijas vaļa, bet – tas neparādās. Vieni domā, ka tas tāpēc, ka hokejisti vispirms noskrienas un tad neatliek vaļa izšķirošajam metienam, piespēlei vai atspēlei. Teorētiski tam var piekrist, tomēr – nevieni skaisti vārti bez darba netiek gūti. Tam pašam baletdejotājam Hosam, kurš pēc ceļgala izliekuma jeb taisnajām kājām, slidojot mazliet atgādina laicīgo Žirū, kāds pienesa ieročus un arī tad – puika savu šķīlienu slīpēja treniņos līdz apnikumam... Nekas nenotiek, domājot tikai par baltiem cimdiem un zeķītēm. Arī šis sastāvs to zina, arī viņi cenšas, dara, krīt un ceļas... Nesanāk. Un tagad pamēģināšu atbildēt, kāpēc viņiem nesanāk, vai kur slēpjas košečkins?

Novērtējiet komandas komplektāciju, par pamatu ņemot hokeja etalonu – Nacionālo hokeja līgu. Tas ir labs atskaites punkts, jo NHL tomēr jau gadu desmitiem veic precīzu spēlētāju atlasi, skrupulozu sijāšanu un novērtējumu. Praktiski, esošā sistēma ļauj apgalvot, ka nav tāda spēlētāja pasaulē, kurš būtu talants, bet nebūtu novērtēts un pamanīts. Ielāgojiet – runa ir par komandu sporta veidu, kur liela nozīme ir arī attiecīgā personāža cilvēciskajām īpašībām, viņa prasmei pielāgoties kolektīvam. Tātad – Rīgas „Dinamo” šīs sezonas modelī astoņi hokejisti savulaik ir noskatīti NHL draftā jeb jauno spēlētāju izvēlē. Tātad – ar viņiem rēķinājās, cerējās. Kas sanāca? Vārtsargs Telkvists (114 spēles NHL) tālāk par pieticīgu otro numuru netika... Aizsargam Karlam trīs spēles, brāļiem Rēdlihiem (Ješka un Krišs) – neviena. No uzbrucējiem daudz iespēju un variāciju tika dāvāts Šrempam (114 spēles), tomēr nevienā no klubiem viņš neiedzīvojās tālāk par 3. maiņu... Tas pats ar tā saukto fārmklubu bombardieri Žirū (48 spēles) – sezonā, kad viņš AHL iemeta 60 vārtus, viņā lielo cālēnu gaidīja izšķiļamies Vašingtonā, bet – tukšā... Mūsu draftētie varoņi: Karsumam 24 spēles un atmiņas par spilgtām juniora vecuma sezonām, Daugaviņam viena pilna sezona (66 spēles), bet – augstāk par ceturto maiņu viņš netika. Nevienam no minētajiem drafts neatnesa turpinājumu NHL karjerā, ja nu vienīgi par tādu nesaucam Kaspara iepriekšējo gadu. Vēl mums šosezon ir divi hokejisti, kas drafta sietam negāja cauri, bet tomēr līdz lielajai līgai nokļuva – Ivanāns ar 282 spēlēm un Šekura ar 92. Nenāks par lieku abu sakarā noskaitīt pantiņu ar piedziedājumu – ak, skaistā ceturtā maiņa, ceturtā maiņa... Kas vēl zīmīgi: par visiem kopā šajā komandā mums ir tikai viena Stenlija kausa izcīņas („play off”) spēle un tā pati tikusi Daugaviņam. Vai jums atgādināt pantiņu? Vācot sastāvu, vēl no tālajām ārzemēm (Kanādas) atvedām Džemiju Džonsonu, kas sezonas sākumā kā centrs vilka ap sevi pirmo maiņu, tātad – triecienspēku. Viņu nekad neviena NHL komanda nav noskatījusi, tāpat viņš šajā līgā nav ostījis gaisu – savukārt, labākā sezona AHL ir atzīmēta ar 27 vārtiem un 44 piespēlēm, kas varētu būt „Karsuma standarta” apmēros, ne vairāk un labāk.

Ja „Dinamo” strādāja hokeja tirgū, tad viņi ir savā sastāvā šogad mērķtiecīgi savilkuši normālus hokejistus – viduvējības. Kur ideja no viņiem sagaidīt kaut ko nebijušu, kaut ko hokeja gardēžiem domātu? Nekāda pamata. Pat Šremps, kurš potenciāli varētu būt tāda rota (a’la mums zināmais Troters), pēc atsauksmēm ir vienkārši parasts individuālists, kas neatrada sevi trijos NHL klubos – un nevar teikt, ka viņam nedeva iespēju. Kurš Rīgā bija izdomājis, ka te būs vieta, kur beidzot amerikānis mainīsies? Vai tas bija hrestomātiskais Hosas piemērs, kurš pēkšņi pusnaktī šeit piedzīvoja pārvērtības uz ledus? Ja paņemam spēles, ko šis „Dinamo” sastāvs ir iekrājis AHL, tad tās būs 3061, kas ir otras lielākais rādītājs starp visiem KHL klubiem. Mazliet vairāk ticis Prāgai, bet mēģiniet sajust atšķirību – čehi un slovāki, kas izmalās cauri fārmklubu sietam, pēc kvalitātes atbilda savu izlašu pamatsastāviem, kamēr mūsu fermeri/leģionāri par tādiem godiem var tikai sapņot un – attiecīga ir arī kvalitāte, izpildījums, ko viņi piedāvā. AHL radošais gars pārsvarā aprobežojas ar egoistisku cīņassparu, kam jāvainagojas ar NHL puses mājienu, skatienu. KHL tādi principi nestrādā – šeit krievi pārsvarā cenšas spēlēt hokeju kā spēli, te nav izteikta vienvirziena vai taisnvirziena izpratne par tavu vietu uz laukuma. Tāpēc svētdien, iegūstot iniciatīvu laukumā, Rīgas „Dinamo” rādīja normālu hokeju, bet – tas bija un palika košečkins... Proti – kad vajadzēja parādīt savu īsto meistarību, tad izrādījās, ka vairāk kā jau ir uz laukuma, mums nemaz nav. Un – no kurienes lai būtu? No kurienes lai ripas lidotu garām Košečkina vēdera centram? Komplektācija kopumā atgādina pliekanu AHL vidējo līmeni, ar domu, ka vadošie spēlētāji vairs neprogresēs, ka viņi šeit pelna vienkārši naudiņu... Vai viņiem šajā sakarā vajag KHL vēl kaut ko pierādīt? Nē. Arī šo faktoru vajag ņemt vērā. Tāpat jārēķinās, ka citas KHL komandas pārsvarā neorientējas uz materiālu, kas Rīgai ir „iespēju robežas”... Pagaidām ir uzskatāmi, ka mēs hokeja tirgū aplaimojam tikai atsevišķus hokeja aģentus, kas ir gana izmanīgi, lai mums iesvērtu attiecīgo preci. Kā smejies – sekss tur bija, tikai apmierināta palika viena puse. Varbūt pirmajās KHL sezonās tas varēja strādāt, jo krievi paši netika galā ar savu komandu organizatorisko pusi – tagad šīs lietas mainās. Ja šīs ir tā sauktās Sējēja iestrādnes, kā apgalvo kluba vadība, tad tās diemžēl vairs nav aktuālas. Tiesa, pie pašreizējās vadības struktūras un izpratnes līmeņa, sarežģīti iztēloties, ko šī komanda var darīt tālāk? Atlaist menedžeri Opuļski? Viņš tāpat ir tukša vieta... Nomainīt galveno treneri? Nomainīt treneru palīgus? U.t.t. Kaut kādā mērā treneri paši jau snieguši atbildi par šī sastāva vilkmi – liec zirdziņus (spēlētājus) kādā pajūgā (maiņās) gribi, vienalga nesanāk. Un likts ir visādi! Tāpēc skatoties uz šiem zirgu ratiem, nesauksim to par Pirmo formulu... Ja mums nav kompetence un sistēma spēlētāju atlasē vai sastāva komplektācijā, šādi rezultāti un vieta ir pelnīta.