Pirms 35 gadiem Rīgā atvēra "ātro ceļu"

Rīdzinieki Elmārs Krūze un Edgars Jansons bija starp pirmo spīdveja sacensību dalībniekiem bijušajā PSRS 1958. gadā Lužņiku stadionā Maskavā, bet pirmajā PSRS izlasē 1959. gadā bija Jansons un Viktors Tjaguņenko, pie mums - Daugavpilī - šis sporta veids ienāca 60. gadu sākumā, bet līdz Rīgai tas tika 70. gadu vidū. Biķernieku kompleksajai sporta bāzei attīstoties, tika uzbūvēts motobola stadions, jo vienai no tā laika spēcīgākajām PSRS komandām "Ādaži" VEF stadiona "melnā laukuma" tribīnes kļuva par šauru, turklāt lietainā laikā laukums pārvērtās par dubļu laukumu. Apkārt motobola stadionam tika ierīkots spīdveja mototreks. Ar padomiem no Latvijas spīdveja dzimtenes Daugavpils uz Rīgu brauca šā sporta veida tēvs Latvijā Dmitrijs Dribincevs un tā laika Daugavpils komandas treneris, viens no labākajiem spīdveja treka sagatavošanas mestariem Vasilijs Divakovs, daugavpilieši palīdzēja ar tehniku un padomiem braukšanā, jo redzēja, cik liels ir rīdzinieku entuziasms ar jauno treneri Valdi Otto un pirmajiem Rīgas spīdvejistiem priekšgalā. Vēlāk daugavpilieši aizdeva arī savus braucējus - Rīgas komandas pastiprināšanai un savu braucēju sacensību pieredzes gūšanai, jo visi augstākās līgas komandas sastāvā nevarēja tikt (V.Braucējs, Aleksejevs, Papakuls, Jemeļjanovs...).

Rīgas komanda uz citu fona izcēlās ar neparastām vestēm - visiem braucējiem uz krūtīm bija Rīgas gailis. "Rigatrans" pāris ķer kādu no pretiniekiem 1979. gada PSRS 1. līgas čempionāta mačā.

1976. gadā BKSB mototreks beidzot bija gatavs sacensībām. No rīdziniekiem tajā startēja pazīstamie motošosejas braucēji Ivars Blumfelds, Roberts Lončs un Vadims Šilovs, debitēja arī vēlākie Rīgas komandas līderi Arvīds Vītols un Guntis Birzaks. Par pirmo sacensību uzvarētāju kļuva viens no Daugavpils "Lokomotīves" tā laika līderiem un viens no labākajiem PSRS spīdvejistiem Sergejs Dovženko, bet nākamajā dienā par Latvijas čempionu kļuva izcilākais no Latvijas spīdvejistiem, pasaules vicečempions PSRS izlases sastāvā Anatolijs Kuzmins (diemžēl pēc dažiem gadiem traģiski gāja bojā autoavārijā). Kā komanda "Rigatrans" un vēlāk "Ceļinieks" nebija "Lokomotīvei" konkurente, taču atsevišķi Rīgas braucēji izrādīja "Loko" līderiem nopietnu pretestību un nereti arī pieveica tos - bez Vītola un Birzaka par tādiem izauga Aivars Boris, Aivars Zemžāns un Normunds Dobums, bet vēlāk PSRS junioru čempionāta finālā iekļuva Agris Bezmērs, daugavpiliešiem bija jārēķinās arī ar Antoniju Kušelu, Jāni Dišleru, Andri Matisānu un Gunti Dobumu. Par Latvijas čempionu nevienam no rīdziniekiem nav izdevies kļūt, taču medaļas ir ieguvuši vairāki - Vītols, Birzaks, Boris, Zemžāns, N.Dobums... Boris kļuva par pirmo Rīgas komandā, kurš ieguva PSRS sporta meistara nosaukumu, bet Birzaks kā pirmais iekļuva PSRS individiālā čempionāta finālā.

Pirmā sezona PSRS čempionāta 1. līgā. Ar 3. numuru viens no rīdzinieku līderiem Guntis Birzaks.

Pirmajos gados spīdvejs Rīgā bija ļoti populārs, trolejbusam izbraucot no Biķernieku meža, vadītājs spīdveja sacensību pievakarē pieturu nosauca tā arī nosauca - "Nākamā piertura - spīdvejs". Vecās tribīnes bieži vien bija pilnas, bet kad 1980. gadā Rīgā ieradās Zviedrijas otrā izlase, tad tribīnes bija pārpildītas. Arī uz Rīgas komandas mačiem, īpaši ja pretinieku rindās bija kāds pazīstams vai pat slavens (piemēram, brāļi Hlinovski vai tēvs un dēls Trofimovi) spīdvejists, uz Latvijas čempionātu vai BKSB balvu izcīņu (populāra un prestiža bija Latvijas TV kausa izcīņa, turklāt LTV nereti rādīja spīdveja sacensības no BKSB) skatītāju bija daudz. Auga arī Rīgas komanda un savu augstāko virsotni tā sasniedza 1985. gadā - trešā vieta un mazās bronzas medaļas PSRS 1. līgas čempionāta finālsacensībās, ka risinājās Biķerniekos. Tika uzceltas jaunas un plašas tribīnes, taču diemžēl tās vairs tā nepildījās. Vienīgi tad, kad Rīgā 80. gadu beigās ieradās Bidgoščas "Polonia" no Polijas, tās bija gandrīz pilnas, taču tad jau vairāk nekā puse līdzjutēju ar vairākiem autobusiem sabrauca no Daugavpils. 90. gadu sākumā jeb tā sauktajā juku laikā Rīgas spīdvejs zaudēja centralizētu atbalstu jeb budžetu, bet kādu laiku vēl vilka dzīvību, pateicoties lielā mērā Aivara Bora entuziasmam. Komandas kā tādas diemžēl vairs nebija. Vienubrīd spīdveja atjaunošanai Rīgā it kā ķērās klāt bijušais "Loko" treneris un viens no savulaik labākajiem braucējiem vienā personā Valerijs Sokolovs, taču viņa entuziasms bez atbalsta ātri beidzās, Valerijam pat neko vēl pa īstam nesākot darīt. Rīgā diemžēl neatradās neviena, kurš būtu kļuvis par spīdveja saglabāšanas dzinēju, bet tad sākās arī BKSB zemes dalīšana un neskaidrības ar tās īpašniekiem u.tt.

Milzīgu interesi izraisīja Zviedrijas otrās izlases ierašanās 1980. gadā. Priekšgalā divi Sergeji no Daugavpils - Dovženko un Danu.

Rīgas "Ceļinieka" pāris Aivars Boris (iekšmalā) un Aivars Zemžāns (cenšas apsteigt pretinieku pa ārmalu) tiecas pēc dubultuzvaras braucienā.

2002. gadā daugavpilieši atgādināja rīdziniekiem par spīdveju. Uz maču starp Latvijas izlasi un Krievijas klubu komandu tribīnēs sanāca vairāk nekā 2500 līdzjutēju! Nav šaubu, ka interese par šo sporta veidu Rīgā būtu arī tagad, pasaules čempionāta "Grand Prix" seriāla rīkotāju jau ir izteikuši vēlmi vienu no GP posmiem kādreiz sarīkot Rīgā, taču vispirms ir vismaz kaut kādā veidā jāatdzimst Rīgas spīdvejam un jāiekārto mototreks, kurā pašreiz nekādas sacensības nevar notikt, savukārt sakārtot mototreku nav iespējams bez skaidrības attiecībās ar zemes īpašniekiem... Rīgas spīdvejam bija skaists laiks un gribas cerēt, ka tas nav aizgājis uz neatgriešanos.

Līdz šim pēdējais spīdvejs Rīgā - 2002. gadā Biķerniekos tikās Latvijas izlase un Krievijas klubu sastādītā komanda. Rīgas spīdvejisti bija tribīnēs, jo komanda jau desmit gadus kā nepastāvēja.