Traģēdija Jaroslavļā. Krievijas īpatnības

Nav zināms, cik veca bija lidmašīna, ar kuru savā pēdējā ceļojumā devās Jaroslavļas „Lokomotīves” hokejisti, taču šo lidmašīnas tipu („Jak-42”) sāka ražot jau 1980. gadā. Iespējams, ka pa vairāk kā 30 gadiem nekas daudz aviobūvniecībā nav mainījies, tomēr vēlēšanās par visām varītēm turēties pie nacionālās rūpniecības paraugiem ir vedusi pie biežām aviokatastrofām gan Krievijā, gan Krievijas lidsabiedrībās. Parasti gan lidmašīnas ir bijušas mazākas vecāka modeļa, bet upuru skaits – pieticīgāks. „Krievijas aviācijas īpatnībās” viens ir Krievijas lidmašīnu konkurētspēja ar to ārzemju analogiem, otrs – tehniskā personāla un pilotu vēlme visu izdarīt, kā nākas, nevis cerēt, ka šoreiz varbūt nekas nenotiks. Iespējams, arī citur pasaulē tik bieži kā Krievijā krīt lidmašīnas, taču mums jāsamierinās ar domu, ka esam Krievijas interešu sfērā un tās medijos paustais līdz mums atnāk ātrāk nekā, piemēram, no Dienvidamerikas.

Tāpat nepārsteidz, ka pagājušā gada sākumā pie Smoļenskas aviokatastrofā bojā gāja Polijas prezidents ar svītu. Par iemesliem vēl tiek spriests, taču faktus nevar apstrīdēt. Pirmkārt, tā bija krievu ražota lidmašīna „Tu-154”, otrkārt, tā tikko kā bija atgriezusies no kapitālā remonta, bet, treškārt, tāpat avarēja, uz Krievijas zemes. Lai nu paliek sazvērestības teorijas, bet es nejaušībām neticu.

Nākamais ķēdes posms – talantīgā krievu hokejista, Omskas „Avangard” talanta Alekseja Čerepanova nāve Čehovas ledus arēnā spēles laikā pret turienes „Vitjaz”. Ne jau pats fakts toreiz izsauca pamatotu sašutumu, kaut gan arī tas nav normāli, ja deviņpadsmitgadīgi hokejisti mirst laukumā, bet gan tas, ka nebija iespējams nekavējoties sniegt medicīnisko palīdzību. Kad pēc 12 minūtēm atbrauca ātrās palīdzības mašīna, defibrilatoram, kas domāts sirdsdarbības atjaunošanai, bija bojāts akumulators... Nebija ierēķināts, ka šodien mirs hokejists. A varbūt nekas nenotiks?

Nākamais gadījums – pagājušās sezonas 12. decembra spēle Kazaņā starp vietējo „Ak Bars” un „Dinamo Rīgu”. Vārti mačā netika gūti vairāk kā piecdesmit minūtes. 53. minūtē skaitliskajā vairākumā vadībā izvirzījās mājinieki, bet „Dinamo” pēc nedaudz vairāk kā divām ar pusi minūtēm rezultātu izlīdzināja – skaitliskajā vairākumā „vainīgais” bija Mārtiņš Karsums. Tūlīt pretuzbrukumā no Miķeļa Rēdliha ripa iespurdza mājinieku vārtos. Ilgi videotiesnesis vērtēja, vai vārti gūti pareizi. Kaut arī mājinieku aizsarga žņaugos Miķelis nebija spējīgs izdarīt nevienu apzinātu kustību ne ar kāju, ne roku, tiesnesis lēma par labu mājiniekiem. Tur tikai aklais varēja saskatīt kādu pārkāpumu no Rēdliha puses. Tiesnesis... bija akls...

Tūlīt „Ak Bars” iemeta arī uzvaru nesošos vārtus, un... sākās skaidrošanās, kas beidzās ar gandrīz vienprātīgu verdiktu, turklāt ne tikai „Dinamo” nometnē, ka vārti bija jāskaita. Ja nemaldos, līdz sezonas beigām tiesnesis tika atstādināts no pienākumu pildīšanas. Kas tur bija? Naudas piesolīšana par apzinātu kļūdu? Vēlēšanās izpatikt Tatarstānas vadītājiem, kas biezā slānī bija sanākuši uz maču? Lai kā arī tur būtu, reizēm tikai KHL prezidenta, kurš vienlaikus vada arī vareno Sanktpēterburgas SKA, Aleksandra Medvedeva iejaukšanās ir ļāvusi atgriezties realitātē dažām hokejā esošām personām. Piemēram, kā 2009./2010. gada pleiofu pirmajā kārtā, kad dinamieši vareno SKA jau bija izģērbuši līdz jostasvietai un soģi sāka zāģēt mūsējos. Tikai Medvedeva „parunāšanās” ar tiesnešiem atjaunoja kārtību un nosacītu bezkaislīgumu laukumā.

Vēl viens uzskatāms līgas bezdarbības piemērs ir nespēja vai nevēlēšanās tikt galā ar Čehovas „Vitjaz” kaušļiem. Droši vien, ka šajā jomā kādi mēri tiks pieņemti tikai tad, kad kādu no hokejistiem nositīs.

Ja līga pretendē uz pasaules varenākās statusu, apdzenot NHL (pašapziņas krieviem nekad nav trūcis), tad arī sīkumos tai jābūt labākai par aizokeāna līgu. Ja NHL norāda komandas budžetu un ir zināmas hokejistu algas, neko tamlīdzīgu neesmu dzirdējis par KHL, kur joprojām oligarhi (latviešu politiķu savas bezdarbības maskēšanai piesauktie Šlesers, Lembergs un Šķēle šķiet pūkainas rotaļlietas) atmazgā savus naudas līdzekļus un nemirkšķinādami pārkāpj it kā noteiktos algu griestus. Turklāt nemaksājot nodokļus. Pašreiz KHL reizēm atgādina veco ļaužu pansionātu Krievijas un citu valstu hokejistiem, kuri grib saņemt tikpat cik NHL, bet strādāt mazāk. Cik tāda līga ir dzīvotspējīga, ja nav kreisās naudas, apliecināja WHA aiz okeāna pagājušā gadsimta 70. gados.

Nezinu, ko solīja tam pašam Omskas „Avangarda” līderim čehu leģendai Jaromiram Jagram, ja viņš piekrita spēlēt KHL, turklāt darīja to vairākas sezonas, taču ir skaidrs, ka, aizbraucot uz NHL, viņš nodemonstrēja, ka krievu tikumi viņam ir apriebušies. KHL daudzās lietās cenšas kopēt NHL, cerot, ka tā ātrāk „panāks un apdzīs” amerikāņus un kanādiešus. Cerot uz attīstību kvantitatīvi, nevis kvalitatīvi, arī „Dinamo” tika piedāvāta vieta līgā, tāpēc tur spēlē Minskas „Dinamo”, „Baris” no Kazahstānas un no šīs sezonas arī slovāku „Lev”. Lai demonstrētu, ka līgai iet arvien labāk, ka tā plešas. Tur varētu tikt iesaistīti kaut vai Ēģiptes „Monarhi” ar Krievijas spēlētājiem un naudu, ja Tutanhamona pēcteči uz šādu avantūru parakstītos. Nauda nevar atsvērt visu, tāpēc ne visi dodas spēlēt hokeju uz Krieviju, lai paciestu pastāvīgās neērtības, infrastruktūras un kultūras trūkumu kaut vai tajā pašā saskarsmē.

Piekrītu, līga ir jauna, mācās no savām kļūdām un progresē, taču ir lietas, kuras, ja uzrakstītas uz papīra, apstiprinātas, tad arī jāizpilda. Krievijā tā nenotiek, jo liela porcija domā pēc principa „a varbūt šoreiz nekas nenotiks”. Kāpēc par to runāju līgas sakarā? Tāpēc, ka līga tāds pats samazināts valsts spogulis vien ir. Taču krieviem vajadzētu atcerēties vienu lietu – ja viņi grib iesaistīt savās rindās arī kādus normālu valstu, domātas – Eiropas attīstīto, nevis to, kas tās mēģina panākt, klubus, ir jābūt kārtībai, nevis bardakam. Augusta pirmajā pusē iznāca parunāties ar „Dinamo Rīga” jauno galveno treneri somu Peku Rautakalio, un vakardienas traģēdijas sakarā prātā nāk viņa vārdi: „Somijā ar interesi raugās, kā līga (KHL) attīstīsies.” Starp citu, lielo interviju par Rautakalio hokejista un trenera gaitām, vīna biznesu, dzīves uztveri, principiem, golfu, tuksnesi un citām interesantām atziņām varēsiet lasīt jau pēc nedēļas – 15. septembrī iznāks „Sporta Avīzes” KHL sezonas sākumam veltītais 192 lapas biezais hokeja speciālizdevums.

Kā jūs domājat, kāpēc somi raugās, kāpēc KHL jau nav iestājies vismaz pirmais Somijas klubs? Kāpēc tur ir tikai atsevišķi somu hokejisti? Tāpēc, ka viņi negrib iesaistīties apšaubāmos pasākumos. Viņi nogaida, lai redzētu, kā līga atrisinās savas pašreizējās grūtības, un vai atrisinās. Viņi saprot, ka viegli izjaukt esošo, gadu gadiem uzturēto sistēmu, bet izgāšanās gadījumā grūti to sastutēt atpakaļ. Krievijā nesaprot, kāpēc visi tagad nemetas tās (KHL) apskāvienos, taču tiek aizmirsts, ka bez tā, ka līgā potenciāli tiek spēlēts otrs labākais hokejs pasaulē un algu maksāšanā KHL klubi reizēm var mierīgi pārspļaut NHL klubus, hokejs, piemēram, tajā pašā Somijā ir ļoti populārs, pats populārākais sporta veids valstī. Somi skatās, zviedri, šveicieši, bet viņiem ir sakārtots iekšējais čempionāts. Vai nāks arī uz KHL spēlēm? Mums ir atmiņas un nostaļģija pēc Rīgas „Dinamo” spēles, kad tā bija iespēja iekost valstij, kas mūs anektējusi. Ne šveiciešiem, ne zviedriem, ne somiem (viņiem ir zviedri) šādas nostaļģijas nav, bet vietā piedāvātajam produktam bez spīdīga papīrīša prasās redzēt arī konfektes izskatu. Ne velti arī čehi uzlika veto savas komandas iesaistīšanai KHL. Savukārt mēs esam līgai vajadzīgi kā reklāmas rullītis, lai apliecinātu, ka vismaz vienā vietā, Rīgā ir jēdzīgi līdzjutēji, māk strādāt menedžments un ka pēc pāris gadiem arī citās pilsētās tā būs. Nu, pēc gadiem piecdesmit... Pēdējo piebildi gan potenciālajiem sadarbības partneriem nesaka. Šī aviokatastrofa liks daudziem teicamiem hokejistiem trīsreiz, piecreiz un septiņreiz pārdomāt, vai ir vērts doties uz valsti, kurā krīt lidmašīnas ar hokejistiem.

Ir gājuši bojā daudzi izcili hokejisti, ir izpostīts „Lokomotīves” kluba vairāku gadu darbs, iespējams, šā gada Gagarina kausa izcīnīšanai. Tagad līgai būs iespēja parādīt, ka tā var tikt galā ar grūtībām. To liks aiz auss potenciālie sadarbības partneri un potenciālie klubi, kas varētu iesaistīties līgā. Lielā mērā no šīs rīcības atkarīga KHL nākotne. Ko darīt „Dinamo Rīgas” hokejistiem un klubam? Jau stāties ārā no līgas un meklēt darbu citur? Baidīties, ka ar mums var iziet tikpat plāni kā „Lokomotīves” hokejistiem? Hokejistiem jāizrāda pēdējais gods Kārlim un jāturpina spēlēt. Ja jau esam iebāzuši galvu šajā cilpā un esam starp labākajiem vismaz menedžmentā un ekonomiskā līdzekļu apsaimniekošanā, turklāt kāds par to maksā, kāpēc nespēlēt? Valsts čempionātu „Dinamo” negrauj, jo varbūt tāds ir bijis vienu sezonu 90. gadu vidū. Var spēlēt savās mājās, arī algas ir krietni labākas kā lielajā vairumā piedāvājumu ārpus KHL. Tas jāizmanto, jāpiesaista leģionāri, kam Rīga ir vairākas pakāpes augstāk par Krievijas pilsētām, jātrenē puiši cīņās ar augstas klases pretiniekiem un... jāpiever acis uz to bardaku, kas valda Krievijā, tā sakot, jāpiecieš mazas neērtības, piemēram, saukāšana par fašistiem Krievijas ārēs. Grūtībās cilvēks norūdās, un arī āda kļūst biezāka.

Saka, ka zibens divreiz vienā vietā nesperot. Arī iespēja, ka avarēs vēl kāds lidaparāts ar līgas hokejistiem uz borta, ir mikroskopiska, un cerība, ka nebūsim nākamajā lidmašīnā, gana liela. Ja esam gatavi citām grūtībām, turpinām! Kas teica, ka būs viegli? NHL mēs neesam vajadzīgi, un citās valstīs mums piedāvā zemu apmaksātu darbu zemākajās līgās. Tāpēc jāspēlē KHL. Tagad arī par Skrastiņu... Paturot prātā Krievijas īpatnības un neaizmirstot, ka arī Latvijā vēl ir daudz ko darīt, lai sasniegtu perfekciju.

P.s. Hokejs Jaroslavļā bija un būs atkal. Taču mums pietrūkst un pietrūks Kārļa Skrastiņa...