Sotnieks pirms ''Capitals''

Tad nāca ''Dinamo'' un dažu mēnešu laikā neglītais pīlēns bija pārvērties par dinamiešu pamatsastāva gulbi. Nu aiz muguras divi pasaules čempionāti, solīdi aizvadītas pirmās olimpiskās spēles un uzaicinājums aizbraukt uz Ameriku uz Vašingtonas ''Capitals'' jauno spēlētāju nometni. Nu jau droši vien Kristaps un otrs talants - vārtsargs Nauris Enkuzens ir lidmašīnā un plivinās virs okeāna. Pirms izlidošanas uz Ameriku Kristaps laipni piekrita sarunai.

- Kas tevi, Kristap, dzen vasaras vidū uz ''Volvo'' halli? Pārlieku lielais karstums?
- Nedzen neviens, bet vajag pirms sezonas paslidot. Sandis sarūpējis ledu, nāku slidot, bet ne jau es viens, nāk daudzi.

- Ko nozīmē: pienācis laiks gatavoties sezonai?
- Sen tas ir pienācis. Es no 1. jūnija sāku iet uz zāli ievingrināt muskuļus, tagad kādas divas nedēļas slidoju, pārsvarā gan Brocēnos, kas man tuvāk. Vasarā dzīvoju laukos.

- Cik tev šovasar bija brīvs bez hokeja?
- Kādas divas nedēļas, zālē strādāju visu jūniju. Trīs nedēļas zālē, tad zāle un ledus, bet nu jau vairāk eju uz ledus. Mazliet arī paskrienu.

- Vai nav traks režīms. Normāls cilvēks varētu domāt, ka līdz pusei jūlija variet atpūsties un tad ņemt uz veco raugu...
- Var darīt arī tā, bet tad man nometnē būtu ļoti grūti iesākt. ''Dinamo'' mums deva plānu un viņi laikam ir rēķinājušies, kas mēs paši kaut ko darām. Ka negatavi cilvēki uz treniņnometni neieradīsies. Tāpēc visi kaut kur trenējas.

- Vai tev arī ''Dinamo'' iedeva plānu uz šo vasaru?
- Visiem iedeva - nekas ārkārtējs tur nav, tāpat kā visiem - treniņi zālē, skriešana, zinu vismaz, ko darīt.

- Vai tu zini, kādā kondīcijā tev jābūt uz ''Dinamo'' nometnes sākumu?
- Īsti nezinu, bet kaut kas visu laiku jādara. Nevar būt tā, ka atnāc uz nometni un nevari izdarīt neko. Ja trenējos zālē, tizls nevaru būt un nekas pārcilvēcisks ''Dinamo'' nometnē nevar būt. Pagājušajā gadā bija normāla nometne, pastrādājām un viss bija kārtībā.

- Skaidrs, ka nedrīksti ierasties ar piecpadsmit kilogramiem liekā svara un galīgi nolaidies!
- Tieši tā.

- Vai tu viegli atgūsti sportisko formu?
- Pašam liekas, ka viegli, bet tikpat ātri to arī zaudēju. Kad beidzās ''Dinamo'' sezona, iedeva pāris dienas atpūtu pirms Latvijas čempionāta. Trīs dienas neko nedarīju, tad viens treniņš un uzreiz bija jābrauc uz spēli. Man bija grūti, pirms otrās spēles vēl patrenējos un viss bija kārtībā, tāpat bija arī pirms pasaules čempionāta. Pēc Latvijas čempionāta atkal bija brīvs, laikam nedēļa, un man atkal bija grūti. Slidojot jutos, kā pēc vasaras. Nezinu, vai tā ir man vienīgajam, bet es formu ātri pazaudēju un man tā ātri ir atpakaļ, ja cītīgi trenējas.

- Vai tev patīk visa šī fiziskā gatavošanās, skriešana?
- Skriet man nepatīk, labāk braucu ar riteni vai trenējos zālītē, garie gabali man vispār liekas grūti, pietrūkst izturības, grūti sevi piespiest. Ja jāskrien gar jūru, tās man ir ļoti lielas mocības. Zālē varu cilāt jebkādus svarus, ar riteni arī ir grūti, bet skriešana ir pats trakākais, kas var būt.

- Bet pirmā gada ''Dinamo'' pirmā nedēļa pagāja jūrmalas smiltīs...
- Oi, man tā bija elle. Vēl tas karstums... Bet tas viss ir vajadzīgs.

- Tu saki zālīte, zālīte, bet cik smagu svaru stieni vari pacelt?
- Hokejistiem nav vajadzīgs tas, kas noder Viktoram Ščerbatiham. Mums nav sezonā jācilā tādi svari un nav jābūt svarcēlājiem. Jābūt izturīgiem un vingrinājumi ar svariem jātaisa vairākas reizes, nevis jāstāda personiskie rekordi svarcelšanā.

- Ar cik smagu svaru stieni vari pietupties?
- Kā kuru reizi.

- Bet kāds ir maksimālais svars?
- 130-140 kilogrami, bet ar šādu svaru piesēžamies divas trīs reizes un tas notiek izlases treniņnometnē, kad ar mums strādā Vilnis Klucis. Norma ir 90 kilogrami, 100, un trīs sērijas. Beigās tīri spēkam uzliek arī 140 kilogramus, vienu vai divas reizes.

- Guļus svaru stienis jāspiež nav?
- Varbūt ir, bet es to nedaru - tāpat neesmu sevišķi tehnisks spēlētājs un rokas nestrādā, kaut ko jau ar stieni taisu, bet nedrīkst rokas pataisīt pavisam kokainas. Ja trenēšos, cik varu uzspiest, tas hokejam neko nedod, ir daudz citu vingrinājumu, no kuriem labums lielāks. Šovasar gāju trenēties kopā ar Kārli Skrastiņu. Vispirms paprasīju, vai to drīkstu (diezgan tipisks Sotnieks, J. M.). Tur vingrinājumi nav uz baigiem svariem, jā, ir arī smagi svari, bet, ja neskaita policistu Raiti Ivanānu, tad hokejistam nevajag būt muskuļu kalnam. Jābūt stipram, izturīgam, lai muskuļi nav lieli, bet elastīgi, lai dod to efektu, kas man vajadzīgs laukumā.

- Vai Skrastiņa programma atšķiras no tās, ko esi darījis citus gadus?
- Jā. Kārlim bija vairāki vingrinājumi, kādus nebiju taisījis nekad iepriekš. Varbūt agrāk biju palaidis kaut ko garām, bet pirms treniņa zālē vispirms kārtīgi uz grīdas iesildījām iekšējos muskuļus, pēc tam sākas īstais darbs. Ja nav iekšējie muskuļi, nav nekādas jēgas, ja ir spēcīgi ārējie muskuļi, jo tad ātri nogursti. Šo vasaru pastrādāju tieši uz to, tāpat bija arī koordinācijas un ātruma vingrinājumi.

- Noprotu, ka kopējās nodarbības ar Kārli beigušās?
- Kārlis vēl turpina, viņam šobrīd ledus vēl nav vajadzīgs, sezonas sākums tālu, es 9. jūlijā lidoju uz Ameriku. Varēju ar Kārli turpināt treniņus, bet Rīgā nav tik vienkārši atrast, kur slidot - Brocēnos halles īpašnieks Zigmunds Birzītis atļauj man slidot divreiz dienā un par brīvu. Paldies viņam.

- Tiksi NHL un Birzītis varēs likt pie halles sienas plāksni: ''Te trenējās Kristaps Sotnieks.'' Vai zini, ko Vašingtonas ''Capitals'' no tevis gaida šajā nometnē?
- Nezinu. Prasīju Artūram Irbem - viņš arī īsti nezina. Jautāju Skrastiņam, Ozoliņam, viņi aizmirsuši vai arī paši šādai nometnei nemaz nav gājuši cauri. Cik sapratu, būs gan pārbaude uz ledus, gan sausie treniņi. Es domāju, ka galvenais būs pārbaude uz ledus, tāpēc tik intensīvi tagad slidoju. Nezinu, vai tās būs spēles vai tikai treniņi. Aizbraukšu uz Ameriku, un tad redzēs.

- Vai tev ir kaut kāda bijība vai bailes?
- Bailes ir. Es jau nekur neesmu bijis. Tikai Latvijā vai kopā ar savu komandu. Tagad būšu viens pats sev svešā vidē, angļu valoda man arī nav pati labākā. Par treniņiem nebaidos, tur nevajag būt problēmām. Nekā pārcilvēciska tur nevar būt. Viņi taču nevar būt nekādi monstri, tādi paši kā "Dinamo''. Spēlējām olimpiādē, kur visi no NHL un nekādu pārcilvēku tur nebija. Jā, nebija viegli, bet spēlēt var. Tagad man šī būs AHL nometne, no NHL tur spēlētāju nebūs.

- Vai zini, kāpēc Vašingtona uz tevi met aci?
- Nebūtu nekādas acs, ja par mani labu vārdu neaizliktu Artūrs Irbe. Ja neesi draftēts un tevi neviens neiesaka, nekad mūža tur netiksi, viņi uz dullo nebrauc kādu speciāli skatīties. Artūrs par mani bija ierunājies jau pirms Vankūveras, kur Vašingtonas cilvēki mani skatījās, viņi bija arī pasaules čempionātā Manheimā. Tāds ir šis stāsts.

- Kur tu gribi sagaidīt jauno gadu?
- Gribētos okeāna tajā pusē. Par Vašingtonu nesapņoju, bet pret Heršiju neiebilstu. Tikai nepatīk, ka fārmklubs katru gadu pirmajā vietā, stipra komanda... Esot arī vecāki spēlētāji ar NHL pieredzi. Bet 2011. gadu es labāk gribētu sagaidīt Heršijā nekā Rīgā. Nav jau slikti arī Rīgā.

- Tu jau arī nekāds jaunais vairs neesi?
- Neesmu gan, dzirdēju, ka nometnē būšot viens no vecākajiem, pamatmasa - 19 un 20 gadus veci. Bet es esmu gatavs cīnīties. Ja izdosies, būšu priecīgs, neizdosies - turpināšu spēlēt ''Dinamo''.